Ambīcijas un iemiesojums

  • ir.lv
  • 04.01.2017
  • IR
Izrādes titullomā Inga Apine.

Izrādes titullomā Inga Apine.

Valmieras teātra izrāde Džeina Eira - marionetes uz dzīves kraujas

Varētu likties, ka, iestudējot Šarlotes Brontē pazīstamo romānu Džeina Eira, «nošaut greizi» nav iespējams. Pateicoties britu televīzijas ikdesmitgades pūliņiem, visu paaudžu dāmu iemīļotais stāsts par Pelnrušķīti, kura nopelna sev princi, ir garantēts kases gabals. Tāpēc pārsteidzošs ir fakts, ka Valmieras Drāmas teātrī decembra vidū pirmizrādītais iestudējums Latvijā ir tikai pirmā romāna skatuves versija. Taču izrāde bija pārsteigums arī citos aspektos.

Vispirms par patīkamo. Režisors Reinis Suhanovs ir sekojis kino kanonam un maksimāli koncentrējies uz Džeinas un Ročestera attiecībām, ignorējot to romāna daļu, ko lielākoties mūsdienu inscenējumos ignorē. Brontē ne par kapeiku neatpaliek no Čārlza Dikensa 19. gadsimta literatūrā iedibinātās tradīcijas detalizēti attēlot bērnu mocīšanu Viktorijas laikmetā (garās nodaļas par Džeinas bērnību ir šausmu stāsts pats par sevi), beztiesīgumu, arī pārdabiskos spēkus. Suhanovs šīm līnijām pieskaras garāmejot, tik pavirši, ka tās varēja arī noīsināt, un nekas izrādē nebūtu zudis. Angļu rakstnieces stils turklāt ir piesātināts ar gotiskā romāna un romantisma iezīmēm un maz līdzinās nostalģisku ilgu pielietajām pasakām, kādas esam pieraduši saņemt Džeinas Eiras versijās. Drīzāk tas ir skarbs, drūms stāsts par cilvēkiem, kas balansē uz robežas un kuri, protams, nav nekādas dūjiņas (jo vājie šajā pasaulē vienkārši neizdzīvo). Suhanovs, šķiet, ir mēģinājis romānu slēgt ar gotiskā romāna atslēgu, un tas ir intriģējoši. Lai cik idillisks beigās būtu Džeinas Eiras mīlas stāsts, tas rodas starp neparasti mērķtiecīgiem, lai neteiktu - gluži dēmoniska rakstura cilvēkiem. Īsie gaismas uzplaiksnījumi tikai akcentē to, cik šausminoša ir pasaule un arī cilvēka daba.

Jaunākajā žurnālā