Zigmunds Skujiņš: Es cits nevaru būt kā latvietis

Nedrīkstam «aizlaist ellē» savu valodu, bez kuras nekas neesam, brīdina latviešu literatūras klasiķis

Zigmunds Skujiņš mēdz atgādināt, ka ir pēdējais Tautas rakstnieks (šo goda nosaukumu viņam piešķīra 1985. gadā), bet no visiem latviešu rakstniekiem lielāki grāmatu metieni ir tikai Vilim Lācim.

«Es jums varētu tādus brīnumus izstāstīt,» rakstnieks bilst mūsu trīs stundas ilgās sarunas laikā nedēļā pirms savas 90 gadu jubilejas, kas ir Ziemassvētkos, 25.decembrī. Viņš ir gan iesaukts latviešu leģionā, gan bijis komjaunatnē, saticis pat Leonīdu Brežņevu, kad tas vēl nebija PSKP kompartijas ģenerālsekretārs, un pazinis Raiņa draugus un izcilas latviešu kultūras personības, kam tagad klasiķu statuss. Bet nekad nav bijis kompartijā un lepojas, ka neesot skrējis nevienam līdzi un nav rakstījis konjunktūru kā daudzi citi. Toties izcilais stila meistars vienmēr ir kopis un bagātinājis latviešu valodu. «Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvijas pastāvēšana ir atkarīga no tā, kādā valodā runā mūsu valstī,» Skujiņš ir teicis. «Mūsu pienākums un atbildība nākamo audžu priekšā ir visiem spēkiem aizstāvēt un balstīt pieminekli, ko ar savu mūža darbu tik skaistu izdarinājis Endzelīns, – latviešu valodu.»

Mani izbrīnīja kritiķa rakstītais, ka «Skujiņš nedomā par literatūru, viņš raksta literatūru». Vai tiešām nedomājat par literatūru?
Es domāju, ka par literatūru neko nevar izdomāt. Tā vai nu no jums nāk laukā, vai nu nenāk. Jo mēs jau neapspriežam, ka – tagad es rakstīšu tā. Tu raksti vienkārši. Tu domā plaši – kas tev būs tajā notikumā vai kāda noskaņa būs jārada. Bet tu redzi. Visa šī runāšana par to, kas ir māksla – to neviens nevar pateikt. Vai nu tā ir, vai nu tās nav. To jau ir Čehovs teicis – ja tev nebūs iekšā, tad nevienā aptiekā to nenopirksi.

Kam ir jābūt iekšā, lai spētu rakstīt?
Daktei jābūt iekšā. Būtībā – kāda dakte, tāda svece. Tā gaisma, kas nāk ārā – tā ir tā māksla.

Jūs esat teicis: «Rakstniekam izšķiroši svarīgs ir viņa rakstiski fiksētās balss tembrs.» Vai ir jābūt absolūtajai valodas dzirdei, līdzīgi kā mūzikā, lai to dzirdētu?
Redz, mana fiziskā balss ir ļoti riebīga, to es zinu. Man pat ir meklējuši, vai tur nav kaut kāda slimība. Bet ir tādi cilvēki, kuru balsi jūs nevarat paciest.

No tiem, kurus paņem radio vai televīzijā, kas ir tie diktori vai spīkeri, kā viņus agrāk sauca, kad [Mirdza] Ķempe strādāja radio, prasa, lai viņiem būtu kaut kāda patīkama balss. Nu, piemēram, televīzijā ir tā, kas agrāk saucās citādi, bet tagad ir Zīle, meitenīte ar gariem matiem. Saprotiet, viņa ir simpātiska, un neko tu tur neizdarīsi – ko viņa pasaka, to tu klausies.

Bet vispār jau mūsu runātāji ir ārkārtīgi zemā līmenī. Ir aizgājuši tik tālu no solīdā priekšstata par valodu! Viss ir modes ziņā, gandrīz grib izcelt kaut kādu, es nezinu, šodienību vai modernismu, vai ko, atgriežoties pie veciem vāciskumiem. Nu, kāpēc, piemēram, «lustīgu dzīvošanu» vajag? Latviešiem sen ir vārds «priecīga», «jautra», un vēl var atrast dažādus radavārdus, kā Skujiņš būtu teicis.

Ne jau tikai vāciskumi. Tagad ir arī, piemēram, «ekspektācijas». Vai zināt tādu vārdu?
Nē.

Un «kontroversāli»?
Nu, to vēl var saprast.

Un «mistērija» kā sinonīms «noslēpumam», nevis reliģisks rituāls vai teātra forma?
Jā. Un kāpēc visu laiku nepareizi lietojam «likumdošanu»? «To neatļauj likumdošana». Likumdošana neko nevar pieļaut vai nepieļaut, tā ir likumu izstrādāšana, un viss. Un pēc tam ir «likums». Vai atkal, teiksim, neviens vairs nesaka «citur», tāds vārds ir pazudis. Tikai «citviet».

Ir vēl dramatiskāk – gandrīz visi lieto «tostarp», lai pateiktu «tai skaitā» vai «to skaitā», kaut gan Mīlenbaham un Endzelīnam tas nozīmēja «tajā laikā», «pa to laiku».
Nu, tur jau ir vispār – arī ar to «jebšu», kas nav tas pats, kas «jeb», tas ir taisni pretēji tam – «kaut gan». Bet tas vēl ir maz! Latvijā pašreiz visvairāk lietotais vārds ir «forši». Tas nav atrodams nevienā solīdā vārdnīcā. Nekur jūs neatradīsiet tulkojumu, kas ir «forši». Tas ir viszemākais slengs, kaut kādu padibeņu runāšana.

No kurienes tas ienācis?
Nezinu!

Un no kurienes, jūsuprāt, ir «šis te» vai «šī te» spraušana vai pirms katra lietvārda? Mēs vairs nevaram, piemēram, sēdēt pie galda un dzert kafiju – jāsēž pie šā te galda un jādzer šī te kafija.
Anglijā to nevajag lietot, domās – ko viņš visu laiku tās rupjības runā?

Bet varbūt tas tiešām ir noteiktā artikula pārcēlums no angļu valodas?
Ta’ velns viņu sazin! Latviešiem ir tas švaukstisms, ko jau brāļi Kaudzītes parādīja – klausīties, kā runā kaut kādas labākas aprindas. Krievu laikā nevarēja iztikt bez tiem narjadiem jeb norīkojumiem, nevarēja arī, piemēram, podnožku latviskot.

Nu, jūs latviskojāt par «klupināšanu».
Bet tagad atkal neviens to vairs nelieto. Nu, vēl drusku jeb bišķi (smejas) – ir «vaļasprieks».

Tas ir iegājies. Un vēl arī jūsu ieviestais «tālrunis».
Bet kas to vairs lieto? Tālruņu jeb telefonu vispār vairs nav, tagad ir «mobilais».

Jūs esat teicis, ka «latviešu valodā visu var». Kāpēc latvieši negrib runāt latviešu valodā?
Tad es gribētu prasīt, kāpēc žīdi – un es to lietoju nevis nicināmā nozīmē, bet tā, kā viņi, mani labākie draugi, paši sevi sauc, piemēram [Franks] Gordons, jo nevar tādu vārdu pārmainīt, kas tautai ir kopš rašanās brīža, – tolaik perfekti runāja latviešu valodā? Lai tiktu studēt Latvijas Universitātē, bija jāzina latviešu valoda. Bija jānoliek eksāmens pie Jāņa Endzelīna. Kurš no mūsu Saeimas locekļiem to varētu? Es sūtīju [meitu] Ingu no mazām dienām pie ebrejietes Lubockas, kurai vīrs bija kaut kādas lielas fabrikas direktors, viņa iemācīja manai meitai perfekti angliski. Bet tur man bija darīšana ar čekistiem.

Arī mācījās angļu valodu?
Viņi mācījās arī. Bet vēl – viņa teica, ka gandrīz vai neņemot vairs skolniekus, jo, kurš iemācās angliski, tas tūlīt aizbēg uz ārzemēm. [Kirils] Kondrašins, piemēram.

Vai tolaik latviešu valodu labāk zināja, jo bija labāki skolotāji?
Jā, pieprasīja latviešu valodu! Tev bija domraksts jāraksta latviešu valodā, bija jāmāk izteikties. Kad es sāku strādāt Padomju Jaunatnē pie [galvenā redaktora] Rafkas Blūma, grēcīgā žīda, kuram esmu pateicīgs visu mūžu, ka viņš piebīdīja mani tuvāk literatūrai, tad viņš kādreiz man laboja stilu. Mums bija arī valodnieki katrā redakcijā, bet viņš bija labākais. Mums bija arī Lielā auss – nepareizības valodā, ko avīze regulāri publicēja. Un pieprasīja atrast jaunus vārdus svešvārdu vietā. Nu, ja pieprasīja, tad es arī izgudroju. Toreiz valodai pievērsa uzmanību, šoreiz vairs neviens. Piemēram, aizvakar Vējonis teica – «bardaks», kas te notiek! (Smejas.) Nu, viņam vienmēr izsprūk, viņš tāds savs zēns.

Jūs esat teicis, ka valoda grimst, skolēni bēg no latviešu valodas stundām, un tā esot pašnāvība. Kā to var mainīt?
Es nezinu. Tur ir ļoti kompleksa visa tā padarīšana. No vienas puses, katra nākamā Saeima, atsaucoties uz «likumdošanu», pieliek sev pie algām. Nu, nevar tā! Un Eiropas Savienība ir tik birokrātiska organizācija, ka tur traks var palikt. Beigās iznāk tā, ka mēs ievēlam no Zemnieku savienības [Ivetu] Griguli, viņa aizbrauc tur, iestājas liberālistos kaut kādos, bet beigās ir kopā ar [Tatjanu] Ždanoku. Un nekas nenotiek.

Nu, varbūt nākamreiz mēs viņu neievēlēsim?
Es par to šaubos. Ja tev desmitreiz atgādina, kā viņa strādājot, tad ir kā ar to matraci. Piemēram, viņa ir atcerējusies Skujiņu, kartiņu svētkos atsūtījusi. Viņa gādā, bet kopā ar Ždanoku.

Bet, redz, mēs tā ejam nost no literatūras visu laiku pie politikas. Bet jūs jau esat pie politikas, neesat literatūras kritiķis.

Galīgi neesmu. Bet man interesē – kas ir laba literatūra?
Es domāju, ka literatūru var pazīt pēc tā, vai tev gribas pāršķirt nākamo lapaspusi. Tas ir pilnīgi un vienkārši – vai tev ir vēlēšanās pāršķirt lapaspusi. Bet mūs pārpludina ar, piemēram, to, ko rāda desmitreiz dienā, kur mans vecais draugs Fredis, dziedātājs: Nopērciet piecas grāmatas Zvaigzne ABC, katrā ir piecas kaut kādas kolosālas slepkavības! (Smejas.)

Bet, ja lietojam jūsu kritēriju, varbūt daudziem gribas pāršķirt lapaspusi no otrās uz trešo slepkavību?
Es pat nenoliedzu to, ka var būt vieglā literatūra. Kāpēc ne – vai Žils Verns ir kaut kāds smagais?

Katrs rakstnieks ir unikāls, bet ne katrs rakstītājs spēj tekstā likt skanēt unikālai balsij. Kā tas notiek?
To nevar analīzē parādīt. Tāpat kā ir tādi cilvēki, kurus tu jūti – tie ir cilvēki. Un es esmu ārkārtīgi laimīgs, ka man ir ar tādiem bijusi no vienas vietas darīšana. Lai kāds bija tas pats Blūms – tas ir tāpēc, kāpēc visu laiku saku, ka viņš bija grēcīgs, – no viņa nāca tāda kultūra, ka tu redzēji, ka viņam ir pildījums. Un, būdams tādā amatā, viņš nekad man nesējās klāt par to, ko varēja man pārmest. Toreiz jau vajadzēja tikai kādam pateikt kaut kur, ka tu esi [pēc kara] no Vācijas atbraucis… Jūs to nevarat saprast, neesat piedzīvojis.

Jūs esot lepns par savu pagātni, jo neesat skrējis nevienam līdzi, neesat bijis kompartijā, neesat rakstījis konjunktūru. Kā jums tas izdevās?
To es nezinu. Pēc būtības. Jo es cits nevaru būt kā latvietis.

Bet kā izdevās padomju laikos pat avīzē nerakstīt konjunktūru?
Es fantazēju. Nu, piemēram, tolaik viena no galvenajām tēmām bija sociālistiskā sacensība, kuras patiesībā nebija nekur, to vajadzēja izgudrot. Un, tā kā man bija laba fantāzija, es uzrakstīju tādus gabalus, kas bija pilnīgi fantastiski! Kamēr slavē cilvēku, vari rakstīt par viņu, ko vien gribi – ka viņš ir kāpis augšā pa skursteni. Ja uzrakstīsi, ka ir uzkāpis – jā. Ja uzrakstīsi, ka ir nokritis, tad vari dabūt, zini.

Jūs esat teicis, ka kalpu daba nav savienojama ar neatkarību. Vai latviešiem ir kalpu daba?
Ir, ir… Cilvēka vērtību manā izpratnē, un to es varu pilnīgi no sirds teikt, nosaka viņa iekšējais cenzors – tā ir tā sarkanā strīpa, ko nedrīkst pārkāpt. Es varu kaut ko neteikt, bet es nedrīkstu teikt to, par ko pats zinu, ka tas ir nepareizi, kaitīgi un ļauni.

Un es domāju, ka daba ir tik stipra, ka pieļauj muļķības darīt ļoti tālu, bet izlabo visas kļūdas, izgudro pretindes pret visām indēm. Un, ja kādu indi atstāj, tad tai ir kaut kāds uzdevums. Ir kustoņi, kuriem jāindē cits, lai tiktu pie barības. Daba ir pieļāvīga, tā atļauj arī ļaunu, jo bez ļauna pasaule nevar pastāvēt. Acīmredzot cilvēkiem tas ir kvalitātes saglabāšanai.

Kāpēc vieni rakstnieki rakstīja konjunktūru, bet citi tomēr ne?
Man liekas, ka, piemēram, Kolumba mazdēli bija tik populāra grāmata visā Padomju Savienībā, jo pēc kara viss bija tik cieši savilkts, kā, kad zirgu vada, pierauj viņam to ģīmi klāt pie krūtīm – risināt varēja būtībā tikai politiskas tēmas. Ne pat nosacīti politiskas, bet, nu, teiksim, kādā veidā jāceļ šitā darba ražība, kādā veidā kaitnieki cīnās pret. Vārdu sakot, nodarboties ar tādām lietām, nevis cilvēcīgām. Pat ne sadzīviskām, bet cilvēcīgām.

Man tajā laikā bija, teiksim atklāti, nelaimīga mīlestība, tās bija pirmās jūtas. Bet iedomājieties, kas mūsu paaudzei vispār bija. Tagad bērni, kad ienāk dzīvē, ar slidām paslido, tad viņus aizved vēl kaut kur. Bet man bija septiņpadsmit gadu vecumā būtībā jāsamierinās ar domu, ka mani var nošaut. Tas ir no otra gala pavisam – tā jau neviens normāls cilvēks par savu nāvi nedomā, kad viņam ir kaut vai četrdesmit vai piecdesmit gadi. Bet mums bija jādomā par nāvi. Kara laikā jau varēja jebkurā brīdī – klikšķ, klakš – un nošaut.

Un kā jums tagad izskatās – vai būs atkal karš ar krieviem?
Es domāju, ka nebūs. Tāpēc, ka to var izdarīt tikai traks cilvēks. Jo automātiski ieslēgsies jau notēmēta sistēma, un, piemēram, tāds Kremlis pazudīs kā lupatās. Neko nenoturēs.

Bet mazs kariņš par Latviju?
Es neizslēdzu iespēju. Bet atkal – tagad dzird, kas tā bija par kļūdu likvidēt Padomju Savienību. Bet to jau nevarēja nelikvidēt, jo tā bija novesta līdz pēdējam kliņķim. Veikali stāvēja tukši, logos pat Latvijā bija izliktas [produktu] mulāžas. Atbrauc no Krievijas – vai, te var desu nopirkt! Bet mums Sibīrijā tikai divreiz gadā iedod vienu kilogramu cīsiņu – uz Oktobra svētkiem un uz Maija svētkiem. Un kas to likvidēja? To iztaisīja čeka, tāpēc, ka viņi bija gudri cilvēki, zināja situāciju.

Čeka sagrāva Padomju Savienību?
Protams! Viņi bija kompakts spēks, kas to varēja darīt, un viņi to izdarīja, neiejaucot armiju. Bet viņi nerēķinājās ar vienu lietu – ka Latvijā un visā Baltijā tas ieguva pavisam citu spēku. Aiz mums vēl vecā iekārta nebija tik tālu kā Krievijā, tikai no 1944.gada būtībā.

Ziniet, vienīgais, kas īsti zina, kas notika, ir [Anatolijs] Gorbunovs. Bet viņš neko neteiks jums, itin neko neteiks. Bet viņš zina. Jo viņš izskatīja cauri visus tos papīrus, ko mēs norunājām [Radošo savienību] plēnumā [1988.gadā]. Es pateicu to, ko es pateicu, grāmatā ir nodrukāts. Man nekā nebija, ko slēpt. Un es runāju par to, ka nevar būt Latvijā divpadsmit pagastu gar robežu, kuros nav nevienas latviešu skolas. Un tajā laikā vēl gribēja apvienot visas skolas – ka nebūs ne krievu, ne latviešu. Es vērsos pret to, tā bija mana tēma. Bet ar [Mavriku] Vulfsonu bija citādi. Es jau viņu labi zinu – es biju augšā Jaunatnē, viņš apakšā Cīņā. Man patika viņa referāti, viņš bija ļoti informēts. Kur Mavriks uzstājās, es gāju. Viņš bija gudrs cilvēks.

Bet bija čekas paspārnē?
Viņš bija tulks, kad tiesāja latviešus, kuri organizēja pārcelšanas uz Zviedriju. Viņš bija patiesībā armijas poļitruks, tātad acīmredzot zināmā mērā padots čekai. Kad rakstīju Gultu ar zelta kāju 1984.gadā, gāju pie Mavrika un prasīju, kas tur īsti ir ar to Trocki, ja trockisms ir, bet Trocka paša [padomju vēsturē] nav. Viņš nerunāja, izvairījās absolūti par šo tēmu runāt, aizvirzīja sarunas citur.

Bet pēc tam bija vēl viens numurs. Bija tāda Čatokvas konference, inteliģences domu apmaiņa, un tad atļāva tai notikt [1986.gada septembrī] Jūrmalā. Un tur atsūtīja diplomātu no amerikāņu vēstniecības Maskavā. Un viņš taču, maita, runāja latviski! (ASV prezidenta padomnieks PSRS jautājumos Džeks Metloks latviešu valodā nolasīja paziņojumu, ka ASV joprojām neatzīst Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā – red.) Tur bija ļoti izmeklēta publika. Es biju tur, jo biju Tautas rakstnieks, zin’. Pēc tam visas tās runas jāizdod grāmatā. Un kas tad to rediģēja? Rediģēja Mavriks. Ar priekšvārdu. Un tur Mavriks pavisam citādi dzied, pavisam citādi! Ka šitie amerikāņi mums te mēģina ieborēt un ka tas viss nav pareizi. Un tas Mavriks, kas runāja [plēnumā nolasīja Molotova – Ribentropa pakta slepenos protokolus], atklājās pēc tam, kad, nu, kā lai saka, bija sagatavota visa tā saeima.

Kāpēc pārstāja rakstīt Alberts Bels, ko čeka bija vajājusi un kas balsoja par valsts atjaunošanu?
Bels bija jauns zeperis, tāds pats, kā jūs, kas neko no staļinisma nebija jutis un nezināja. Un viņam likās, ka mēs, Staļina laiku cilvēki, esam muļķi. Ka vienkārši sev esam uztaisījuši kaut kādus ēnu biedēkļus, bet vajag runāt riktīgi, kā vajag, zin’. Un viņš uzrakstīja to grāmatu, tiešām labu romānu. (Bezmiegs, uzrakstīts 1967.gadā, cenzētā variantā pirmo reizi publicēts 1987.gadā – red.) Tanī laikā mēs ar viņu bijām sirsnīgi draugi. Un viņu sagrāba ciet. Cietumā nelika, bet viņam katru rītu bija jāierodas pie pratinātāja. Čeka nekad ar rakstnieku lietām tieši nenodarbojās. Bija Preses komiteja, kas atradās tieši pretī Konservatorijai. Mēs jau pazinām visus tos vīrus, viņi tur grozījās un pavadīja mūs uz tiem kongresiem un visur kur. Bet tanī laikā viņu bišķi paspīdzināja, viņš bija nobijies.

Notika tas, ka pēkšņi Bels iestājās partijā. Tajā laikā Rakstnieku savienībā mēs patiesībā bijām nokāsuši nost tos vecos Griguli un Vanagu, un visus šitos. Tajā laikā jau bija Alberts Jansons, kas bija ļoti solīds cilvēks, un es biju ievēlēts pat PSRS Rakstnieku savienībā. Un beidzās ar to, ka Bels momentā iestājās partijā, turklāt kaut kādā armijas rajonā kaut kur pie Baltezera – tur viņš bija deputāts. Nu, tur bija – Ziedonis, visi solīdie cilvēki, par kuriem bija skaidrs, ka nobalsos pret. Un tad arī sašķēlās tā partija.

Nu, fakts ir tāds, ka viņi jau uztaisīja paši to visu, savāca tādus cilvēkus. Un kad Bels tūliņ vilka to karogu… Nu, viņš pats to juta, un es arī uzrakstīju par viņu tā, kā es domāju.

Bet viņam ir ļoti labi apstākļi. Kā visi tie balsotāji, viņš saņem 70 procentus no mūsu Saeimas deputātu algas. Ar literatūru vairs nenodarbojas, uz mani ir tā kā dusmīgs. Bet viņš zina, ka es zinu visu to lietu, kā tas viss bija.

Bet jūs gan turpināt gādāt materiālus doktora disertācijām literatūras zinātniekiem – kā man teica, nemitīgi slīpējat jau publicētos tekstus.
Ja tas tā būtu! Par mani nav nevienas disertācijas. No manis visiem ir bailes. Piemēram, kāpēc mani neviens nav saucis Tautas frontē? Ko tik visu tur nesauca!

Bet jūs bijāt Tautas frontē.
Es biju kā vienkārši biedrs. Bet mani nekur nekad nav virzījuši. Kāpēc viņi mani neielika tad, kad Belu ielika? Es taču bezpartejisks cilvēks, taisni tā, kā vajadzēja. Nē, Skujiņu ne.

Kāpēc Skujiņu ne?
Redziet, viņi jūt kaut kādu atgrūšanos. Ka es neesmu kalps. Piemēram, mani atsauc uz čeku, noliek priekšā kafiju, tāpat kā Skujiņu mājā jums. Ziniet, jūs tāds populārs rakstnieks, mēs jums dosim visādus materiālus – ņemiet, uzrakstiet, teiksim, par to, kā te atklāja visādas pagrīdes. Es teicu – man tā ir pilnīgi sveša tēma. Solīdi atsaku. Un tanī brīdī man aiz muguras parādās Grigulis Arvīds un uzraksta savu slaveno par to, kā lietus un vēji sitās logā, un to vēl tagad [filmā] rāda! Tagad rāda, cik šitie vareni sagrāba tos ciet aiz krekla! Es tā nevaru.

Ja ņemsiet manas grāmatas, es esmu uzrādījis, ka tās līdz 1967.gadam es neskaitu, nekur tās nelieku. Es nevienu darbu tā [neesmu labojis], kā, piemēram, Vilis Lācis. Nu, tur neko nevar pārmest, viņš nevarēja citādi, viņam to vajadzēja darīt.

Es laboju stilistiski. Tagad lasu, un – nu, nepareizi! Un visur es atrodu – par garu. Mūsdienās ir jāraksta īsāk. Nevar tā, kā šitais Andrejs Upīts, kad septiņdesmit lapaspuses brauc no kroga līdz mājai. Nu, nevar tādā veidā rakstīt! Un es ņemu ārā, īsinu, bet tas jau nemaina būtību. Piemēram, krievu laikā nevarēja lietot vārdu «cietums». Jo nebija Padomju Savienībā cietumu, bija pārmācības iestādes, darba nometnes. Man tajā pašā Kailumā bija jāieliek tas, kas strādā cietuma skolā – tas ir Anšlava Eglīša brālis patiesībā.

Es vēl vienu tēmu gribētu pateikt jums. Ka es vienmēr esmu saticies ar ļoti labiem cilvēkiem, kas mani virza.

Toreiz, kad biju uzrakstījis Kolumba mazdēlus, pie manis atnāk Leonīds Leimanis un saka – Skujiņ, vai jūs negribat ar mani rakstīt? Es saku – vai jums ir kāda tēma? Nē, man nav, viņš saka. Un tā mēs sākām Šķēpu un rozi. Nu, viduvēja filmiņa. Bet Leonīds Leimanis arī bija no šitiem dullajiem. Ļoti labs aktieris, bet 1940.gadā, kad noņēma Smiļģi, ka nevar vairs Dailes teātri vadīt, ielika vietā Leimani. Un viņš to ļoti nožēloja beigās. Tā komisija, ko vadīja Leimanis, teica – Smiļģis kā režisors ģeniāls, bet kā aktieris – par ģeniālu nevar saukt, nu, labs aktieris. (Smejas.) Smiļģis teica «paldies», paklanījās, un nekad vairs nav spēlējis nevienu lomu.

Es jau vēl biju jauns puika. Leimanis man iemācīja, kā jāuzvedas publikas priekšā. Teica – aiziesi kaut kāds noklampājies, viņi nākuši skatīties teātra brīnumu, un te tu – nu, es jau nekas neesmu, es jau neko nevaru! Ko tad tu vispār mūs sauci, ja tu neko nevari un nekas neesi? Viņš man šitādas lietišķas lietas. Un viņš bija tik piekasīgs, kad sākām rakstīt to filmu! Nebija jau, kā tagad – ar datoru, iebāž lapu iekšā, un atkal lapa gatava. Toreiz manai sievai vajadzēja visu to pārrakstīt uz mašīnas. Labi, visu pārraksta. Atnāk Leimanis – nu, šito vārdu nostrīpo, to nevar, zini. Nākamajā reizē – te nav, šim vārdam ir jāstāv šinī vietā. Tādā veidā. Un es sapratu, ko literatūrā nozīmē katrs vārds. Un manai sievai atkal bija jāklapē viss augšā. Tas bija šausmīgs darbs.

Bet tas darbs jums arvien turpinās.
Nu, tai grāmatai es vairs neķeros klāt. Bet tagad citām jau saprotu, kā tas ir. Pat Miesas krāsas domino, par kuru uzskatu, ka tas nu gan ir, vakar, aizvakar lasu vienu vietu, velns, un saku – nevar tā būt! Un tā jau ir iztulkota zviedriski un angliski, un velns viņu zina, kādās visādās vēl. Tur ir par zirgiem, nav par politiku – veselu lapu ņēmu un pārsvītroju. Jā, un tur tulkotāja uz angļu valodu uzrakstījusi, ka lielākais cilvēces izgudrojums ir velosipēds. Ritenis ir!

Vai jums ir arī kāds ideāls teksts, pilnībā pabeigts?
Nu, es nezinu. Man vajag, lai tas tecētu, lai neatrautos ar kaut ko nost, bet lai būtu ieausts tajā deķī iekšā.

Es savas grāmatas tagad lasu un brīnos. Ir grāmatas, kuras es nelasu. Piemēram, Kolumba mazdēlus es nekad neesmu tā pārlasījis.

Bet, piemēram, Kailumu pārlasāt?
Kailums ir laba grāmata, tur neko nevar darīt. Filma, ko uzņēma mūsējie, bija pilnīgs bleķis. Bet pēc ilgiem laikiem pēkšņi parādījās [Jānis] Rutmanis, Amerikā kino mācījies, un viņš saka – zini, es gribu šito filmu taisīt. Un viņš uztaisīja [2008.gadā], un to parādīja pat Rīgā. Galveno lomu spēlēja tā aktrise, smukā meitene, kurai vīrs Arābu Emirātos – Agnese Zeltiņa. To [filmu] parādīja šeit vienu reizi, mūsējie nepirka. Jo, redz, kas par lietu – mafijas jau visur strādā. Piemēram, tagad pēkšņi atklājās pēc runas, kad bija tas [jubilejas] sarīkojums Nacionālajā bibliotēkā, un tur izskanēja doma, ka vienīgo grāmatu, kas par Skujiņu ir sarakstīta, ir sarakstījusi [Astrīda] Aļķe kādā, es nezinu, 67. vai 70. gadā. Visi uzreiz – kā tad tā? Sāka meklēt Radio kādu darbu, ko varētu paņemt. Izrādās, Radio neko nav raidījis, nekad – ir tikai Kolumba mazdēli 61.gadā, un vairāk nekā.

Kā jūs to skaidrojat?
Tā ir mafija. Tā kā [Reiņa] Ādmīdiņa mafija. Viņš bija tik bailīgs. Žanis Grīva, šitā [Anna] Brodele, [Jānis] Osmanis, Arnolds Auziņš – tie viņam derēja, tādi otrās šķiras, kuri nebija nekādos skandālos. Es biju vienmēr skandālos. Izņemot Kolumba mazdēlus, kas bija pilnīgs ūnikums latviešu padarīšanā, ka viens pēc otra iznāca trīs izdevumi. Tas atzīts par XX gadsimta 60.gadu bestselleru. Bet man ir divas grāmatas, kuru metieni ir 3 miljoni, un Gulta ar zelta kāju iznāca 100 tūkstošu metienā, un viss izpirkts.

Teicāt, ka Tautas frontē jūs nekur nevirzīja. Kāpēc pēc tam tomēr ievirzīja par Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju?
Visi atteicās – [Jānis] Stradiņš, Māra Zālīte. Un [Jānis] Škapars nezināja, ko darīt. Viņš griezās pie manis. Es domāju – kāpēc ne? Atcerējos, kā Radio darbojās vecos laikos, kad tur priekšnieks bija [Jānis] Akuraters un bija kaut kāda jēga visai tai lietai.

Un tad sākās mums cīņa. Nāca šitie kampēji, kam vajadzēja frekvences. Tajā laikā bija tāds stāvoklis, ka svešvalodās raidīja 400:70.

Šādā proporcijā?
Jā, 400 bija krievu valodā un kādās vēl. Kad es aizgāju pēc baigām cīņām, tad bija puse uz pusi jau. Tagad jau atkal – paskatieties, kas notiek ēterā.

Interesanti, ka apmēram piecus gadus pirms jums tajā amatā bija Ivars Ķezbers, bet tagad padomē ir viņa sieva.
Nu, Ķezbers nebija no tiem sliktākajiem. Es vispār par viņu neko nezinu. Es zinu, ka viņš bija tāds solīds cilvēks. Par viņa darbošanos – viņš nav bijis manā lokā nekad, bet kaut kas tur bija. Bet pārsteidzošs tipāžs izrādījās šitais komponists Liepiņš.

Zigmārs?
Zigmārs. Es tam nespēju noticēt, domāju – viņš uztaisīja Lāčplēsi, kas plīvoja kā karogs, zin’. Bet Radio un televīzijas padomē cīnoties par frekvencēm, no karoga bija palikusi tikai kāta runga. Viņš bija tik nekaunīgs! Man ir visas tās avīzes, ko viņi rakstīja tad, kad cīnījās par tām frekvencēm. Viņš patiesībā jau bija tāds širmis tikai, tur bija kaut kāds Sūna vai kaut kāds tāds viens, kurš pēc tam pazuda. Vai viņu apcietināja vai nošāva – toreiz jau visādi gāja. Bandītu laiki. Un tad palika Liepiņš viens pats. Un viņš uzaudzēja – nupat viņš to pa radio teica – cenu tam softverhauzam [SWH].

Kad viņš atnāca pie mums, interesējāmies – nu, ko tad viņš raidīs? Viņš saka – tikai ārzemju gabalus! Kā, un latviski nemaz? Nē, viņš saka, tas ir tik sliktā tehnoloģijā ierakstīts, ka mēs ar jaunām iekārtām nevaram latviešu [ierakstus] raidīt. Tagad kādā intervijā viņam prasīja, kāpēc tad viņš [radio] pārdeva? Kā, kāpēc – pusotra miljona! Viņš teica – mēs nopirkām par 70 tūkstošiem to frekvenci. Bet tie nebija vairs mani laiki. Pie manis viņš nāca tikai lauzties cauri. Un tad viņš raud – kādi man bija jācieš pazemojumi Radio un televīzijas padomē, kā viņi mani apvainoja!

Esat teicis, ka esat ticīgs cilvēks, bet tam neesot sakara ne ar Jēzu, ne ar Jaunavu Mariju. Jums ir stāsts Dieva dēla dēls, kas, var teikt, ir ķecerība. Kā jūs raksturotu, to, kam ticat?
Mūslaikos tā jau vairs nav ķecerība. Mūslaikos vispār nav ķecerību. Bet nevar būt, ka šis ļoti organizētais mehānisms būtu radies pilnīgi bez saprāta klātbūtnes. Viss ir tik precīzi, viss ir sakārtots.

Kāpēc tajā kārtībā neiederas Dieva dēls?
Tāpēc, ka – cik tad viņam to dēlu būtu? Jo nu jau ar jauniem teleskopiem, kas ir tie radio teleskopi, viņi saka, ka Saules sistēma, ko mēs tā saucam un uzskatām, ka tā ir milzīga, – ka tādu ir miljardi. Uzskatīt, ka Dievs ir pēc sava ģīmja un līdzības mūs uztaisījis šite kaut kādā nomalē?

Jo vecāks es kļūstu, jo saprotu, ka tas, ka par cilvēku runājam no viņa dzimšanas līdz nāvei – ka tas ir cilvēks -, ir galīgi nepareizi. Aiz katra no mums ir miljoniem gadu, mūsu senči, jo citādi mēs te nebūtu. Milzīgi daudz ir nokrituši nost – nosisti, noslepkavoti, nomiruši dažādās nelaimēs, arī no dabas apstākļiem gājuši bojā. Daba būtībā kārto savas lietas. Mēs jau nezinām arī vispār, kas ir cilvēks. Nu, kas ir cilvēks? Kāpēc viņš nav mērkaķis?

Es droši vien uz to tagad neatbildēšu.
Es domāju, ka uz to neviens gudrs cilvēks neatbildēs.

Kā esat teicis – pasaule ir mākslas darbs, un rakstnieks ir burvju mākslinieks. Kāpēc kristīgā reliģija nevar būt žanrs, kurā pateikt to, ko tagad sakāt?
Es jau nenoliedzu reliģijas. Ticība cilvēkam ir vajadzīga. Bet man nav vajadzīgs mācītājs. Man nav vajadzīgas visas viņu kvēpināšanas un šitās būšanas.

Mistērijas nav vajadzīgas?
Mistērijas, jā! Tas ir teātris būtībā. Bet es teātri arī atzīstu. Teātris – tā ir skaidra nerealitāte, kuru mēs uztveram reāli. Un tāpēc es domāju, ka šī Dieva būšana – tās ir nerealitātes.

No vienkārša, neizglītota cilvēka nevar prasīt, lai viņš aptvertu kaut ko tādu, ko viņš nesaprot. Viņam vajag pasniegt saprotamā veidā. Man liekas, ka pat modernā mākslā ir kļūda, ka cilvēks nedabū kontaktu ar viņu idejām. Lai dabūtu cilvēcīgu pārdzīvojumu, jādabū kaut kas, kas aizkustina jūtas. Pat Pikaso ir teicis, ka katrā viņa gleznā ir kaut kas, kas cilvēkam dod mājienu, kurā virzienā ir jādomā. Piemēram, viņam gleznā par Gernikas bombardēšanu ir tas trakais zirgs nāves bailēs. Bet, ja viņam būtu tikai kaut kas nosacīts – kas nekas nav, tas nekas nav. Ko cilvēks nevar pārvērst sev saprotamā jūtu pasaulē, tas ir pa tukšo.

Anšlavs Eglītis ir teicis, ka dabas pasaule vienmēr jāupurē mākslas pasaulei. Vai mākslas pasaule nevar būt bez dabas modeļa?
Ko saka Anšlavs Eglītis, to es ļoti labi zinu. (Meklē grāmatu plauktā, neatrod.) Redz, Anšlava sieva raksta te: «Jāpakonsultējas pie Zigmunda Skujiņa – tam Latvijas muižnieka tradīcijas bija iedzimtas, un Franču licejā arī šo to būs samācījies -, kā baronese Valtraute un barons Eberhards būtu atrisinājuši šādas sarežģītas transportācijas problēmas…» 1980. gadā, kad Imants Lešinskis (bijušais čekas virsnieks, kas 1978. gadā aizbēga uz ASV – red.) mani Amerikā bija atklājis kā Kultūrkoma [LPSR Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs] darboni, Anšlavs man no Amerikas atsūtīja sirsnīgus sveicienus savas grāmatas Mana banka formā.

Tās darbošanās bija ļoti dažādas. Man ir viens «aģents», ko esmu «savervējis», – [trimdas rakstnieks] Gunārs Janovskis. Viņš uzdāvināja man, pēc nāves atstāja savu mēteli. Viņa sieva nupat atsūtīja atkal vēstules, līdz šai dienai draudzējamies ar viņu. Bet tur bija tā mistiski, ziniet. Kāpēc mēs ar meitu tikām [uz Angliju] pie Janovska aizlaisti? Tāpēc, ka viņi vienkārši zināja, ka es nekur nebēgšu projām un ka mēs par politiku vispār nerunāsim. Mēs bijām abi divi pārdaugavieši, mums bija, par ko runāt.

Bet kaut kādu atskaiti jums tāpat vajadzēja čekistiem uzrakstīt. Ko tad jūs tur rakstījāt?
Es pat nezinu. Katrā ziņā ne par politiku. Viņš jau arī man atrakstīja – tikko tu aizbrauci, man jau bija klāt mani «čekisti», prasīja, ko šitais te darīja.

Tomēr vienubrīd jums gan bija konflikts ar varu…
Kā, man nemitīgi bija!

Bet vienā brīdī nopietns – kad 1973.gadā romānu Kailums izdeva Amerikā un šeit iekļāva nevēlamo grāmatu sarakstā.
Nujā, bet tas bija tā, ziniet. Tad man būtu ar jums liela, gara saruna. Es jums pateikšu – pie mums bija liela valdības pagrīde. Pagrīde, kurā bija [LPSR valdības vadītāja 1. vietnieks Pēteris] Strautmanis, bija Valsts plāna [komitejas priekšsēdētājs] Miervaldis Ramāns, bija mežu ministrs Vītols, bija Ziedonis, Skujiņš. Un kādā veidā? Mēs pirtojām, bijām pirtošanas komanda. Tajā laikā bija modē somu pirtis. Tās bija visur. Un Strautmanis zināja, kuros kolhozos vajag braukt pirtēties. Un tā mēs pliki tur uz pirts lāviņas izrunājām visas lietas. Ne par politiku, bet – ko vajadzētu labu izdarīt.

Strautmanis lika priekšā un iztaisīja Gaujas Nacionālo parku. Tanī laikā – nacionālo parku! Ramāns – viņa meita mācījās mūzikas skolā klavieres spēlēt – uztaisīja Dārziņa skolu. Pētera baznīcas torni – vajadzēja Maskavā dabūt atļauju, un Padomju Savienībā bija tikai viena kara organizācija, kas montēja augstāk par simt metriem. Baznīcas torni – vai jūs esat ārprātīgi? Bet piezvanīja, draudzīgi parunāja ar biedriem, un tā lietiņa izgāja cauri. Ja toreiz tas nebūtu uztaisīts, jūs domājat, šodien kāds to uztaisītu?

Būs arī šodien kaut kas – drīz gar jūsu mājām ies tramvajs, ar kuru varēsiet rullēt pāri Lielajiem kapiem. Ko jūs domājat par šādu politiku?
Es nezinu. Bet katrā ziņā tur kaut kas būs jādara. Tā, kā viņi tur tagad, tā jau nevar. Tas jau nav tikai uz Lielajiem kapiem, tas ir arī uz Mārtiņa kapiem, kas ir pašā centrā, kur katrs piektais tramvajs brauc garām. Tur mans tēvs aprakts. Viņš nomira vācu laikā, 72 gadu vecumā, invalīds bez abām kājām. Kaut kas jau tur būs jādara.

Bet es domāju, ka tas tomēr nav tik briesmīgi. Tāds zemes pleķis pilsētā nekur nevar palikt tukšs, turklāt nesakopts, es atvainojos, suņu dirsināšanai. Bet tur ir pieminekļi, kas ir jāgodā.

Šajā problēmā personīgi es neiedziļinos. Mani skar citas lietas. Tas, ka literatūrai ir maza vērtība. Nu, iedomājieties, kas no tā ir, ka tās ledus kamanas nobraukušas par vienu desmito daļu sekundes ātrāk par otrām? Bet, ja mēs aizlaidīsim ellē savu valodu, tad nekas neesam. Un kāpēc ir Nacionālā opera – tāpēc, ka tur nevienu vārdu latviski nerunā? Mūsu Mediņam ir visādas operas – vismaz paralēli tām desmit programmā vismaz vienai nebūtu vieta? Bija savā laikā ļoti labs komponists Norvilis. «Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai, un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt, lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai un saulei liek pār mūsu druvām līt. » Vai mēs šo dziesmu kādreiz dziedam?