Naida runa komentāros – brīvība nav visatļautība!

Kā ierobežot naida runu komentāros? Atbildes meklē Biznesa augstskolas “Turība” docētāja Līga Mirlina.

Pagājušajā nedēļā Rīgas rajona tiesa krimināllietā par internetā paustu naidīgu komentāru pret islāmticīgajiem publicēšanu apsūdzētajam piesprieda 140 stundu piespiedu darba. Apsūdzētā persona komentāru publicēja pagājušā gada septembrī kādā interneta vietnē, izmantojot segvārdu. Tas bija viens retajiem gadījumiem, kad par internetā publicētu naidu un neiecietību saturošu komentāru piemērots reāls sods.

Vārda brīvība neapšaubāmi ir ļoti nozīmīga demokrātijas sastāvdaļa, kas ir jāaizsargā, taču likums, kas to aizsargā, vienlaicīgi paredz arī vārda brīvības ierobežojumus, kas tiek piemēroti, izvērtējot viedokļa publicēšanas iespējamās sekas, ietekmi uz sabiedrību u.tml. Ir skaidri jānošķir, kur beidzas viedoklis, un sākas naida runa, kas aizskar citu indivīdu cieņu un godu, kā arī apdraud sabiedrisko kārtību, ietekmējot dažādu sabiedrības grupu mierīgu līdzāspastāvēšanu.

Jāņem vērā, ka vārda brīvība reizē arī uzliek atbildību – tā ir katra indivīda atbildība par saviem uzskatiem un to paušanu publiskajā telpā.

Ikvienam no mums ir jāapzinās, kāds ir mūsu uzskatu saturs, kur mēs tos paužam, kā tos var uzvert citi sabiedrības locekļi, un, kādas sekas tas var radīt citam indivīdam vai sabiedrībai kopumā.

Komentāri, kas tiek publicēti dažādās interneta vietnēs, liecina, ka cilvēki visbiežāk neizvērtē sava viedokļa publiskošanas sekas. Anonimitāte sniedz visatļautības sajūtu, turklāt reizēm cilvēkiem šķiet, ka kopējā vietnē, kur savu viedokli pauž liels skaits lietotāju, individuālā atbildība samazinās. Tāpēc vēlreiz vēlos uzsvērt, cik būtiska ir paustā viedokļa izvērtēšana – ne velti pastāv virkne likumu, kas no vienas puses paredz gan indivīda tiesības, gan uzliek indivīdam pienākumus pret sabiedrību un valsti, tātad no otras puses – paredz ierobežojumus, piemēram, Satversme, dažādas starptautiskās konvencijas u.tml.

Kā mazināt naida runu internetā – diskusijas par šo jautājumu aktualizējas atkal un atkal. Viens no instrumentiem ir komentāru atļaušana tikai reģistrētiem lietotājiem, vai tādiem, kuri autorizējas portālā, izmantojot savus sociālo tīklu profilus, taču arī sociālajos tīklos, kur tomēr ir minēts lietotāja vārds un uzvārds (nereti arī darba vai studiju vieta), tiek publicēti negatīva, aizskaroša satura komentāri, kas atkal apliecina, ka daļa sabiedrības nepietiekami izvērtē sava vārda spēku un ietekmi. Ir jābūt atbildīgākiem, jo, publicējot viedokli, piemēram, Facebook.com mēs to neparadām tikai saviem draugiem, bet gan daudz plašākai publikai.

Vēl viens no instrumentiem, kas vērstu situāciju par labu, ir sabiedrības izglītošana – izmantojot plašsaziņas līdzekļus, kā arī jau skolās atkal un atkal jāskaidro, kādas var būt aizskaroša viedokļa paušanas sekas, kas ir pieņemami publiskajā telpās, kas – nav, kāda komunikācijas veicina sabiedrības diskusijas, kāda – tikai agresiju.

Gribētos cerēt, ka nākotnē mūsu sabiedrība paliks tolerantāka un iecietīgāka!

Iespēja izteikties, protams, ir svarīga, taču medaļai ir arī otra puse – kā mēs ar saviem izteikumiem ietekmējam citu cilvēku tiesības. Gados jaunie cilvēki ir tolerantāk noskaņoti, un tas ļauj domāt, ka nākotnē Latvijas sabiedrība kļūs tikai iecietīgāka un atvērtāka.

Manuprāt, reāli piemērotie sodi kalpos par piemēru citiem – tas liks pārdomāt savu viedokļa izteikšanas formas un iespējamās sekas. Jāņem vērā, ka arī atbildīgās institūcijas un portālu redakcijas Latvijā uzrauga komentāru saturu, galēji naidīgos un aizskarošos komentārus dzēšot. Manuprāt, šādu gadījumu, kad tiek piemērots sods, jo tiek konstatēta naida runa, ir maz, un tas liecina, ka mūsu sabiedrība nav galēji negatīvi vai agresīvi noskaņota.

Mums bieži vien aizmirstas, ka vārda brīvība uzliek arī atbildību – Satversmē pastāv ne tikai 100. pants (Cenzūra ir aizliegta!), bet arī 89. pants, kas pauž, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības, un 116. pants, kurā ir minēts – personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Brīvība nav visatļautība, un to der atcerēties!

 

Līga Mirlina ir Biznesa augstskolas “Turība” docētāja