Krievu teātra izrāde Mēdeja – traģēdija, ko eiropieša psihe atsakās aptvert
Stāstot par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi Mēdeja, jāatkāpjas pagātnē. Režisors Vladislavs Nastavševs slaveno Eiripīda lugu par māti slepkavu pirms dažiem gadiem iestudēja Maskavā. Uzvedumu Krievijā vairs nerāda, un tas ar Borisa un Ināras Teterevu fonda svētību pārcēlies uz Latviju, līdzi ņemot ne tikai režisora koncepciju, scenogrāfiju un mūziku, bet arī «oriģināla» zvaigznes – Jaunā Rīgas teātra aktrisi Gunu Zariņu un Maskavas Gogoļa centra aktieri Mihailu Troiņiku. Krievu teātris ar minimālām izmaksām ieguvis spožu repertuāra vienību. Latvijas teātramīļu vidū valda sakāpināta pacilātība, izrādi noslēdz stāvovācijas (tikai daļā zāles), un Mēdeja noteikti būs viens no sezonas augstākajiem punktiem Latvijas teātros. Lai gan jautājums, vai, mainot mītnes, kaut ko ieguvusi arī izrāde, paliek atklāts.
Nastavševa «jaunā» Mēdeja būtībā ir atjaunojums – izrāde pārcelta no viena teātra uz otru tikpat kā bez izmaiņām. Mainījušies gan Kreonta un Ziņneša lomu izpildītāji (Rīgā fona tēlus spēlē mājinieki Igors Čerņavskis un Maksims Busels), bet traktējums, šķiet, kopēts pat detaļās. Protams, salīdzinot liekas, ka maskavieši spēlēja brīvāk, tomēr mūsu aktieri pārmantotās, jau gatavās lomas izpilda atzīstamā tehniskā līmenī. Bet viss pārējais izrādē Rīgā ir precīzi tāpat kā Maskavas iestudējumā. Atturīgie tērpi (Rūtas Kuplās darbs, pēc režisora koncepcijas), askētiskā skatuves telpa – maza, pelēka uz skatuves uzbūvēta skatuvīte, ko «noformē» tikai gaismas (gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš) un divi plastmasas krēsli, aktieri, kustības, Nastavševa mūzika un lugas interpretācija… Un tomēr Rīgas Mēdeja no Maskavas versijas atšķiras. Kamerizrāde tagad tiek spēlēta lielajā zālē, un kaut kas būtisks tomēr (vismaz pagaidām) pāri skatuves rampai nenokļūst. Mēdeja ir saglabājusi spožu formu, bet zaudējusi emocionālo piesātinājumu un caur to – arī daļu satura.
Nepārprotiet – Rīgas izrāde ir ļoti laba. Mihails Troiņiks Jāsona lomā varbūt ir kļuvis pat niansētāks, pretrunīgāks. Kad viņš stāsta Mēdejai, ka pamet viņu un bērnus tikai tādēļ, lai caur jaunām laulībām «paceltu» iepriekšējās ģimenes sociālo statusu, saista nevis teksta neiedomājamais ciniskums, bet gan siltā balss intonācija – viņš tiešām mīl. (Ja ne tikai, tad noteikti arī Mēdeju.) Toties Guna Zariņa titulvarones lomā gan zaudējusi daļu burvības. Šķiet, aktrisi traucē lielais attālums līdz skatītājam, viņas ķermeņa kustībās un balsī parādās forsētas notis. Sīkumi, nianses, bet tik smalkā darbā kā Mēdeja ar to pietiek, lai oriģināliestudējuma ģenialitāte Rīgā uz skatuves neizspēlētos. Jo Maskavā Nastavševam bija izdevies neiespējamais – ar izcili smalka aktierdarba palīdzību emocionāli attaisnot to, ko eiropieša psihe 21. gadsimtā atsakās aptvert: ka māte tikai tādēļ vien, lai atriebtos neuzticīgajam vīram, spēj nogalināt savus bērnus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.