Tibetas jautājums

Bērnības sapņa piepildījums un ”Made in China”

Ķīnas Čongking lidostā reģistrējos lidojumam uz Lhasu. Esmu satraukts. Man stāstīts, ka neesot garantijas, ka ielaidīs Tibetā, pat ja visi dokumenti ir kārtībā. Citi esot mērojuši ceļu cauri visai Ķīnai ar močiem, un viņiem likts griezties atpakaļ pie pašas Tibetas robežas.

Trīs meitenes ”China Southern Airlines” formas tērpos pēta manu Tibetas ieceļošanas atļauju, kas vajadzīga papildus Ķīnas vīzai, aprunājas un piezvana kādam. Pie drošības pārbaudes vīrietis apskata manu atļauju vēlreiz. Nokļūstot līdz pasu kontrolei, darbiniece no sava ”būra” pasauc kolēģi, kura, pētījusi atļauju kādu brīdi, nofotografē to ar mobilo. Pirms kāpšanas lidmašīnā vēl viena atļaujas pārbaude. Izkāpjot Tibetas galvaspilsētas Lhasas lidostā, atļauju pārbauda puiši ar automātiem gar sāniem.

Lidostas ārpusē tibetiešu gids apliek man baltu šalli ap kaklu un iedod pudeli ūdens. Abi priekšmeti esot laba vēlējumi: pirmais labai karmai, otrais – lai mans ķermenis vieglāk pielāgotos retinātā gaisa apstākļiem tik augstu virs jūras līmeņa.

Uz tēju
Ceļa malās no lidostas uz Lhasu redzamas jaunas tibetiešu stila mājas. Izskatās, ka cilvēki te diezgan labi dzīvo. Sarunā ar gidu un šoferi gan atklājas, ka namus Ķīnas valdība sacēlusi speciāli labvēlīgai noskaņošanai par režīma ietekmi uz reģionu. No necildinošās attieksmes pret Ķīnas darbībām saprotu, ka nav jāizvairās no Tibetas okupācijas jautājuma un varam brīvi runāt par notiekošo. Pastāstu Latvijas skaudro pieredzi ar lielvarām. Iespējams, mūsu tautu likteņa līdzību vadīts, šoferītis izrāda īpašu laipnību un ieved mani savās mājās nelielā ciematiņā nedaudz nost no lielceļa ar smukajām mājām.

Pirms brauciena redzēju ceļojumu biroju piedāvājumus satikt ”īstu tibetiešu ģimeni”, bet neizvēlējos to. Manā ceļojuma plānā ir nedēļu ilgs, koncentrēts brauciens, kas iekļauj galvaspilsētu Lhasu, vairākus tuvējos klosterus un svētvietas. Turklāt tagad, kad iebraukt Tibetā ir atļauts bez tūristu grupas, izlēmu ceļot viens ar gidu un šoferi. Ķīnas valdība 2013.gadā mīkstināja ieceļošanas noteikumums Tibetā – tika atcelta prasība, ka ieceļot var ne mazāk kā piecu cilvēku grupā, kuriem ir tās pašas valsts pilsonība. Oficiāli reģistrēts gids vēl joprojam ir obligāta prasība ceļošanai Tibetā. Esmu pateicīgs veiksmei, ka tomēr redzēšu tibetiešu sadzīvi, un tā nebūs Ķīnas valdības apstiprināta ģimene netipiski smukā mājā.

Visas nelielās, savienotās celtnes veido nožogotu ēku kompleksu. Tās ir no mūra, jo koki ir retums šajā pusē. Iekšpagalmā spīdīgs satelītšķīvis koncentrē saules starus uz ūdeni tejkannā. Turpat ap katliem darbojas vairākas sievietes. Spožajā saulē silti saģērbta, krēslā uz lieveņa sēž veca sieviņa, kura mums nepievērš ne mazāko uzmanību – aizvērtām acīm viņa iegrimusi mantru skaitīšanā. To saprotu no rokās turētajām lūgšanu krellēm, kuru pupiņas sievietes pirksti veikli virpina uz priekšu. Istabā apsēžos uz vienas no platajām lāvām, kas izvietotas gar istabas sienām. Lāvu galos sarullētas daudzas vilnas segas. Šī ir gan viesistaba, gan guļamistaba. Tibetiešu nami un klosteri netiek apkurināti, un ziemas naktis, kurās temperatūra var noslīdēt krietni mīnusos, tiek pārlaistas zem daudzajām segām.

Istabas sienas un griesti Tibetas karoga krāsās – dzeltena, sarkana, zila. Skapjus grezno gleznojumi ar budisma motīviem. Kamēr pētu iekārtojumu, sieviete ienes termosu ar tradicionālo dzērienu – melno tēju ar jaka sviestu un sāli. Pirmo reizi arī dzeršu tēju, kam ūdens uzvārīts saulē – satelīta šķīvis pagalmā koncentrē saules starus uz tā priekšā novietoto tējkannu, princips tāds pats kā olimpiskās lāpas aizdegšanai Grieķijā. Šāda tēja, vēl ar piejauktiem miltiem, tibetiešiem ir pilna maltīte, kas tiek baudīta katru dienu. Pamanu, ka uz kumodes līdzās lamu bildēm stāv Mao attēls. Mājnieki paskaidro, ka Ķīnas valdība katrai ģimenei to izsniegusi tādu, un tā jātur redzamā vietā.

Dažus kilometrus no Lhasas ir pārbaudes punkts, kur dokumenti jāuzrāda vēlreiz. Arī mani pavadoņi bez uzaicinājuma sniedz savas identifikācijas kartes armijniekiem. Mana ieceļošanas atļauja netiek atdota atpakaļ – šī ir pēdējā pārbaude, un es tieku ielaists Lhasā. Tagad pavisam drīz ieraudzīšu Potalas pili. Tobrīd manā apziņā tā vēl ir melnbalta fotogrāfija, kas atrodama Latvijā 2000.gadā izdotajā 14. Dalailamas autobiogrāfijā ”Brīvība trimdā. Viņa Svētības Tibetas Dalailamas autobiogrāfija”. Lasīju to skolas gados, un bilde iespiedusies atmiņā – grandioza daudzpakāpju celtne, kas uzbūvēta kalnā un pārrauga visu Lhasu.

Lūgšanas Lhasā
Pilsētas gaiss ir pilns mašīnu trokšņu, dūmu un degošas kūlas smaržas. Daudzi cilvēki uz ielas muti un degunu noseguši ar lakatiņiem. Ppilsētas temļos un kolosteros rodu izskaidrojumu gaisa kvalitātei – viņu vīraki ir žagari un zāle. Tie lielā daudzumā tiek dedzināti krāsnīs tempļu un klosteru priekšā, saberzta zāle metāla silītē vai podiņā tiek dedzināta iekštelpās. Savā ceļotāja aizrautībā es izvēlos ieelpot pilsētu tādu, kāda tā ir.

Esmu izgājis cauri pilsētai un tuvojos Potalas pilij. Ielas ir pilnas cilvēku, kuri gērbušies tibetiešu tradicionālajās drānās. Vispamanāmākās tērpu detaļas ir sieviešu strīpainie, krāsainie priekšauti un vīriešu kreklu garās piedurknes, kas krietni sniedzas pāri plaukstām. Garās piedurknes simbolizējot spēcīgas rokas, kas ir vērtība smagiem lauku darbiem.

Gandrīz visus cilvēkus uz ielas, šķiet, vieno mantru skaitīšana. To dara ne tikai tradicionālajās drēbēs tērptie, bet arī tie, kas saullesbrillēs un ādas jakās. Jauni un veci svētceļnieka rinķojumos apkārt tempļiem vai staigājot no veikala uz veikalu vienā rokā virpina lūgšanu krelles. Mantra, kas tiek klusiņām ”malta” ir ”Om mani padme hum” – līdzjūtības attīstīšanai. Ļoti vecie sēž kopā uz soliņiem, bet nepļāpā un nespēlē dambreti – mantra vecumā kļūstot par vienīgo nodarbi. Kā sieviņai mājā, kur dzēru tēju – izskatījās, ka viņai vairs nav citu pienākumu saimniecībā un ģimenē, kā vien mantras skaitīšana.

Sāku domāt, vai šī varētu būt drošākā pilsēta pasaulē. Parasti ceļojot daudz uzmanības veltu drošībai – skaidrā nauda, maksājumu kartes, pase un ID karte tiek turētas dažādās vietās, ja nu no vienas kabatas kaut ko izvelk. Čongking pilsētas metro redzēju brīdinājumu filmas par to, kā jaunu cilvēku grupiņas meistarīgi apzog cilvēkus pārpildītajos vagonos. Katram tur sava loma, kas aši un neuzkrītoši izpildāma – kāds uzgrūžas virsū, cits novērš uzmanību utt. Vai kas tāds notiek šeit, kur jauniešu rokas, vismaz viena, ir aizņemta ar līdzjūtības mantru?

Inčukalnieša laiks
Potalas pils, dažviet 5 metrus biezām sienām, stāv stabila uzkalnā pāri Lhasai. Kā dalailamu ziemas rezidence, tai bija centralā loma visas Tibetas pārvaldībā līdz pat 1959.gadam. Tagad pils ir muzejs, kas pieejams apmeklētājiem.

Daudzi pakāpieni ir jāpievārē, lai tiktu līdz dalailamu istabām un svētvietām pilī. Pilī kopumā ir ap 1000 istabu, kas pildītas ar 200 000 statuju. Statujas var būt lielas un aizņemt visu telpu vai mazas, kas saliktas skapjos un ir cilvēku ziedojumi, lai uzlabotu savu vai ģimenes karmu. Vienā telpā ir liels Medicīnas Buda, kur dalailamas meditēja ilgam mūžam. Vairākas telpas ir pildītas ar sarkofāgiem, kuros guldīti dalailamas. Dalailamas netiek kremēti, un miesa tiek ievietota stupā – nelielā torņveida celtnē. Tur guļ arī 11. Dalailama, kurš nomira 18 gadu vecumā. No gida uzzinu, ka arī vairāki citi dalailamas miruši jauni. 4. Dalailama nodzīvoja līdz 28 gadu vecumam, 6. Dalailama nomira 23 gadu vecumā, 9. Dalailama sasniedza tikai 10 gadu vecumu.

Jautāju gidam, kā viņi savieto savu ticību, ja ir iespējams mainīt karmu, dalailamam ir speciālās meditāciju istabas ar Medicīnas Budu, tūkstošiem mūku un miljoniem tibetiešu skaita lūgšanas viņa veselībai un garam mūžam, bet viņš nomirst 10 gadu vecumā? Gidam šī doma, šķiet, bija jauna, mulsi smaidot, viņš mani aicināja turpināt ekskursiju uz citām istabām ar statujām un relikvijām.

Izejot cauri pašreizējā – 14. Dalailamas – pieņemšanas istabām, nonāku viņa meditāciju istabā. Maza maza istabiņa, visa izkrāsota sarkandzeltena, ar logu un dzelteniem aizkariem. Tur paaugstinājums ar spilvenu sēdēšanai, uz tā salocīts, gadiem neuzvilkts stāv grezns meditāciju apmetnis, pie sienām thangkas – reliģiskās gleznas. Tobrīd saprotu, cik pārsteidzošā laikā dzīvoju – es, parasts puisis no Inčukalna, stāvu Tibetas Dalailamas meditēšanas istabā.

”Made in China”
Vēlējos atvest dāvanas mājiniekiem, un Lhasas tirgus izdaudzināts kā vieta, kur daudz jo daudz Tibetas suvenīru. Taču sagaida vilšanās – te ir Tibetas lūgšanu krelles, karodziņi, vīraku silītes, audumi, bet viss ir ražots Ķīnas fabrikās. Baltās zīda šalles ir no neilona, lūgšanu krelles no stikla un plastmasas, vīraku silītes no vara krāsā nomālēta bleķa un ar plastmasas ”dārgakmeņiem” izgreznotas. Biju domājis, ka tas būs tāds kā krāmu tirgus – tibetieši tirgos vecus, rokām darinātus tradicionālos priekšmetus. Atrodu tikai vienu sieviņu, kura tirgo jaka vilnas maisus un jaka ādas siksnas. Pie īstām mantām tiku Sera klosterī, kur mūki ar senām koka plāksnēm iespiež un tirgo budisma tekstus.

Tirgus nav tikai tūristu neapdomīgajiem eksotikas pirkumiem. Redzēju daudzus jo daudzus tibetiešus pērkam audumus jaunai drēbju kārtai, mūkus pērkot lūgšanu krelles. Ķīnas ražotāju spēja izgatavot jebko lētāk, šķiet, te ir viens no ieročiem, lai ielauztos tibetiešu dzīvē. Tibetiešu nenoraidošā attieksme pret viņu kultūras simbolu lētajiem atdarinājumiem ir saprotama materiāli ne tik turīgajā Tibetā. Iespējams, ka mantru var vienlīdz labi skaitīt kā rotangpalmas sēklu, tā plastmasas pērlīšu pavadībā.

Augstāk kalnos
Augstāk Himalaju kalnos no jauna uzcelts Ganden klosteris, Dalailamas budisma sektas krēsls. To Ķīnas kultūras revolūcijas laikā nobrucināja, un svetās relikvijas pašiem mūkiem lika iznicīnāt. Kopš 1980.gadiem sācies atjaunošanas posms, un jau krietni daudz paveikts – kalna ielokā slejas daudzas klostera ēkas. Klosteris ir svaigi krāsots. To te darot katru gadu pēc lietus sezonas beigām. Gan krāsas gatavošanā, gan pašā krāsošanā esot svētīgi piedalīties – uzlabojot karmu. Tad nu vietējie nes sastāvdaļas, ko piejauc krāsai – pienu, cukuru. Top saprotams, kāpēc krāsot vajag katru gadu. No otras puses, katru gadu var uzlabot karmu.

Pie klostera pamanu uzslietu basketbola grozu. Jautāju gidam, vai tas mūkiem, bet izrādās – policistiem. Viņš rāda uz vienu no ēkām, kam piebūve klostera stilā ir policijas iecirknis, lai varētu kontrolēt te notiekošo. Šī tomēr ir Dalailamas sektas galvenā mītne Tibetā.

Bijām uzkāpuši vēl augstāk Himalaju kalnos līdz meditāciju alām Trak Yerpa, kur meditēja pirmie Tibetas budisti. Tur var uzrakstīt uz lūgšanu karogiem cilvēku vārdus, puisis tos uznes vēl augstāk un izklāj kalnos plīvot. Es gribu izmantot šo rituāla iespēju, bet iespējams, ka fiziski nespēšu. Sēžu zemē, elsoju – esmu pamatīgā skābekļa trūkumā, un nevaru atcerēties cilvēku vārdus. Mammu, tēti un brāļus uzreiz atceros, labākos draugus arī, bet mazliet talāk dzimtā – jau ar piepūli. Gids smejas, ka es nevarot atcerēties draudzenes vārdu, un viņa būs dusmīga.

Par spīti izdzertajiem ūdens litriem, sirgstu ar liela augstuma slimību – galvassāpes cauru diennakti, bezmiegs jau kuro nakti pēc kārtas, atmiņas zudumi, elsošana pie katras fiziskas piepūles. Dažās dienās elpceļi ir pamatīgi iekaisuši no nemitīgo dūmu klātbūtnes it visur. Bezmiega naktīs domāju, vai man ir bijis vērts šurp doties. No rīta, lai arī negulējis un sāpošu galvu, izeju no viesnīcas un redzu Tibetas plašumu, kalnu skaistumu, klosteru mājīgumu, un domas kļūst gaišākas.

Atnāk apjausma – atbraucot šurp, esmu piepildījis vienu no bērnības sapņiem.

Melnbaltās bildes 14. Dalailamas biogrāfijā, kas raisīja ilgas redzēt citādo pasauli ar mistiskām praksēm un, iespējams, visu dzīves jautājumu atbildēm, kļuvušas krāsainas, pat ar smaržu un garšu. Saprotu, ka bērnības sapņus ir vērts piepildīt. Lai arī esmu izaudzis, mainījis pasaules skatījumu un samazinājies Tibetas nozīmīgums manī, sapņa piepildījums negaidīti atnes dziļu mieru.

Atbilde ar stereotipiem
Pēc dienas aktivitatēm atgriežos viesnīcā un konstatēju, ka man nav maka. Smadzenes ātri tin bildi cauri visiem dienas notikumiem un vietām, lai konstatētu, kurā momentā maks varēja izkrist vai tikt nozagts. Pēdējā vieta, kur pirku kaut ko, bija Dalailamas vasaras rezidencē. Tur meitenīte piespiedās man pie sāna un skatījās cieši acīs. Viņi tur, tāds bariņš treniņbiksēs, jau man likās aizdomīgi! Vietējie Latvijas stereotipi izlaužas. Tātad zog gan, un organizēti iesaistot bērnus! Esmu vīlies par atbildi uz jautājumu par drošību pilsētā.

Piezvanu gidam, varbūt var ko darīt. Gids atskrien uz viesnīcu prasa, vai mans maks ir melns. Viesnīcas stāvvietas apsargs esot tādu atradis. Tātad tepat, kāpjot no mašīnas, man izkritis. Eju pie apsarga, laipni smaidām, vairākkārt paklanāmies, un maks ar visu naudu un jau nobloķētajām kartēm ir pie manis. Iekšēji atvainojos aizdomās turētajai meitenītei – ”Om mani padme hum”.