Pārmaiņu mērķis nedrīkst būt valsts kases papildināšana
Kritiski vērtējama pēc būtības ir ar septembri spēkā stājusies iespēja maksāt pusi no administratīvā soda, ja indivīds atzīst pārkāpumu. Šāda kārtība paredzēta grozītajā sodu apmaksas kārtībā, piemēram, par pārkāpumiem ceļu satiksmē. Pret jauno kārtību jāiebilst ne tikai soda būtības, bet arī korupcijas risku dēļ.
Pirmkārt, soda mērķis ir audzināt indivīdu un atturēt viņu un sabiedrību no pārkāpumu izdarīšanas. Soda mērķis nedrīkst būt vēlme papildināt valsts kasi, uz ko netieši norāda Tieslietu ministrija, sakot, ka tā tiks nodrošināta savlaicīga soda naudas samaksa. Ne soda naudas iekasēšanas savlaicīgumam, bet gan indivīda audzināšanai ir jābūt primārai. Tāpēc no pārkāpumu novēršanas viedokļa šāds situācijas risinājums ir apšaubāms.
Turklāt par izšķirīgo faktoru naudas soda atlaides piemērošanai noteikts, ka indivīds atzīst pārkāpumu, nevis, piemēram, to nožēlo.
Personas subjektīvā attieksme pret pārkāpumu netiek vērtēta. Šādi zūd soda jēga – audzināt un pārliecināt.
Otrkārt, tādā veidā amatpersonai tiek piešķirta rīcības brīvība noteikt vai nenoteikt soda atlaidi, vadoties pēc šobrīd neskaidriem, sabiedrībai nezināmiem kritērijiem. Vai šie kritēriji būs vienādi visām iestādēm, vai tomēr atšķirīgi? Vai atbilstību šiem kritērijiem indivīds varēs pierādīt uzreiz, vai tam tiks dots laiks? Kurš būs tas, kas pārbaudīs, vai attiecīgās amatpersonas rīcība piemērojot vai nepiemērojot naudas soda atlaidi ir/nav bijusi pareiza?
Tas, ka indivīds nav pārsūdzējis amatpersonas rīcību vēl nenozīmē, ka tā ir bijusi pareiza.
Neskaidrība kritēriju izstrādē un to piemērošanā, nenoteiktība attiecīgās amatpersonas rīcības kontrolē šīs normas piemērošanā paver plašas iespējas korupcijai, kuras līmenis Latvijā ir nemainīgi augsts kopš 2014.gada.
Treškārt, ir izpalikusi diskusija normas piemērotāju starpā, kā arī kārtējo reizi ir izveidojusies situācija, kad tiesību norma ir stājusies spēkā, bet kritēriju tās piemērošanā nevienā iestāde joprojām nav.
Visbeidzot, vietā būs atcerēties franču filosofa Monteskjē atziņu, ka labs likumdevējs rūpējas ne tik daudz par sodu, kā par nozieguma novēršanu.
Ieva Brante ir pilsoniski aktīva juriste.
Komentāri (25)
Merilī 07.09.2016. 07.57
Sods ļoti lielā mērā darbojas arī kā nākamo noziegumu novēršanas mehānisms.
2
Krix > Merilī 07.09.2016. 13.13
Ja tā būtu, tad kāpēc budžetos ir tāda pozīcija kā adm.sodu naudas, kuras prognozē vairākus gadus uz priekšu ? Pie mums adm.sodi ir budžeta papildināšanai, nevis prevencijai !
0
KoKatrina > Merilī 07.09.2016. 22.58
Tas, ka budžetā tāda aile, nemazina izteiktā argumenta spēku. Neizbēgams sods ir viens no efektīvākajiem noziegumu novēršanas veidiem.
Administratīvo pārkāpumu gadījumā ziņa, ka, nesamaksājot tagad, vēlāk var nākties maksāt dubultā, ir diezgan motivējoša vainīgajam maksāt uzreiz. Tūlītēja samaksa arī ietaupa valsts līdzekļus par tiesāšanos. Šāda prakse ir arī ārvalstīs.
0
Mantrausis 09.09.2016. 11.26
“Nozieguma novēršana” tikai izklausās labi! Ko 21. gadsimtā nozīmē noziegums, nez vai kāds spēs īsi un konkrēti paskaidrot. Diemžēļ.
Manuprāt, labs likumdevējs ir tas, kas nevis sacer vienu likumu pēc otra, bet sistēmu vienkāršo. Jo – Staļina laikos ikviens varēja būt vainīgs, tagad – arī. Jo nez vai Latvijā vai citur atradīsim prokuroru vai tiesnesi, vai juristu vispār, kas precīzi zinātu ik likumu, ik niansi un bez ieskatīšanās grāmatās vai dokumentos… Līdz ar to likumdošana ir kļuvusi par it netīru biznesu daudzo juristu un iesaistīto materiālai nodrošināšanai. Ar likumību vai taisnību pēc būtības tam nav nekāda sakara. Jau sen. Diemžēl.
0