Atšķirīga attieksme

Lielbritānijas nākotne ļoti lielā mērā būs sieviešu rokās

Terēzas Mejas kļūšana par Lielbritānijas premjerministri izraisa virkni pārdomu par sieviešu lomu politikā, jo sevišķi tāpēc, ka gluži ticamā Hilerijas Klintones ievēlēšana par ASV prezidenti un kancleres Angelas Merkeles dominējošā vieta Vācijas un Eiropas politikā nozīmē, ka nākamā gada janvārī trijās no pasaules spēcīgākajām valstīm valdību vadītājas varētu būt sievietes. Arī Lielbritānijas nākotne ļoti lielā mērā būs sieviešu rokās. Valdības vadītājas arī divās Apvienotās Karalistes sastāvdaļās, kuras nobalsoja pret Brexit un kuru nākotne kopējā valstī tagad ir ar jautājuma zīmi, ir Nikola Stērdžena Skotijā un Arlīna Fostere Ziemeļīrijā.

Varētu teikt – kas tur liels? Latvijā sievietes valsts vadošos amatos nav nekāds jaunums – mums ir bijusi Valsts prezidente, premjerministre un vairākas Saeimas priekšsēdētājas. Kopumā Baltijas reģions izceļas ar lielāku gatavību redzēt sievietes vadošos posteņos gan politikā, gan biznesā nekā daudzas citas vietas pasaulē. (Tiesa, vienā nozīmīgā rādītājā Baltijas valstis vēl aizvien atpaliek no ziemeļvalstīm: sieviešu parlamenta deputātu skaitā. Skan-dināvijā sieviešu īpatsvars starp likumdevējiem mēdz būt ap 40%, bet 12. Saeimā no 100 deputātiem tikai 16 ir sievietes, Lietuvā un Igaunijā īpatsvars ir tikai nedaudz lielāks.)

Tomēr nav šaubu, ka pret sievietēm vadošos amatos gandrīz visur valda atšķirīga attieksme nekā pret vīriešiem. Terēzas Mejas tēla slavenākie elementi ir nevis viņas politiskie uzskati, bet gan Vivjenas Vestvudas tērpi un raibas kurpes ar «kaķīšiem» un vidēji augstiem, smailiem papēžiem – ģerbšanās stils, kas atšķiras no ierasti konservatīviem darījumu sieviešu kostīmiem. Un kas bija viena no svarīgākajām «politiskajām» ziņām šopavasar Latvijā? Solvitas Āboltiņas frizūras maiņa.