Savulaik sākuši saimniekošanu uz 17 hektāriem zemes ar vienu govi un vienu zirgu, Pūres pagasta Krieviņi kļuvuši par stabilu, pēc Vācijas un Austrijas parauga veidotu ģimenes zemnieku saimniecību
Zemnieku saimniecības Krieviņi nesen uzbūvētajā fermā Kalnakrieviņi pašlaik ir 100 pašu izaudzētu slaucamu govju un vairāk nekā simt teļu, kas vēlāk papildinās šo ganāmpulku. Saimniecības īpašnieks Ilvars Ozoliņš apsaimnieko 370 hektārus zemes un pirms kāda laika pievērsies arī gaļas liellopu audzēšanai.
Nenoliedzami Latvijā ir daudz lielākas fermas, kurās strādā ar pustūkstoti un vairāk slaucamu govju, kā arī daudz lielākas saimniecības, kas specializējušās graudkopībā vai piena lopkopībā un pašas ar sava ganāmpulka atjaunošanu nenodarbojas. Tomēr, kā saka Ozoliņš, viņu variants esot optimālais, ja saimniecība grib strādāt, pamatā balstoties tikai uz ģimenes resursiem, kā tas notiek Vācijā vai Austrijā. Vienlaikus gan Krieviņu saimnieks spiests atzīt, ka, šādā klasiskā veidā nodarbojoties tikai ar lauksaimniecību, zemnieks nekad nebūs miljonārs: «Citas nozares, jā, tās gan pelnīs uz viņa rēķina. Tomēr piens būs vajadzīgs vienmēr, un kādam tas jāražo neatkarīgi no tirgus svārstībām vai iepirkuma cenām.»
No pilsētas uz laukiem
Neraugoties uz pēdējā laika ārkārtīgi zemajām piena iepirkuma cenām un visaptverošo nozares krīzi, pagājušajā gadā z/s Krieviņi apgrozījums bija ap 300 000 eiro. Lai gan tie patiešām nav miljoni, tomēr garantē zināmu stabilitāti. Jo vairāk tāpēc, ka viss panākts pašu spēkiem. Kopā ar Ilvaru saimniecībā strādā arī sieva Laila, dēls Indulis un brāļadēls Sandis, kas dzīvo viņu ģimenē. Abi puiši beiguši Kandavas Lauksaimniecības tehnikumu, bet vecākā meita Ilvija studē LLU Veterinārmedicīnas fakultātē. Jaunākā Emīlija Paula vēl mācās pamatskolā, savukārt otrs brāļadēls, kurš arī aug viņu ģimenē, šogad vēl tikai sāks iet skolā.
Līdzīgi kā daudzi 80. un 90. gadu mijā, arī Ilvars ar sievu uz laukiem atnākuši no pilsētas. Pirms tam dzīvojuši Tukumā, un viņš septiņus gadus nostrādājis kokapstrādes rūpnīcā Tukums par mašīnstrādnieku. «Man toreiz bija 24 gadi. Skaitījos pilsētnieks divās paaudzēs. 1987.gadā vecāki pabeidza būvēt māju – kārtīgu divstāvu privātmāju. Atbilstoši tiem laikiem mēs dzīvojām diezgan situēti,» tagad atceras Krieviņu īpašnieks, kurš arī pats tolaik bija ķēries pie mājas celtniecības Tukumā.
Bet tad sākusies Atmoda un tai sekojošais pārmaiņu laiks.
Kāpēc tas viss tika pārdots – ne tikai paša jaunbūve, bet arī vecāku māja, un viņi pārcēlās uz laukiem, netālu no Pūres nopirkdami krietni nolaistu kolhoza vairākdzīvokļu ēku, kurā naktīs caur jumta spraugām varēja zvaigznes redzēt?
«Mani un sievas vecvecāki bijuši zemnieki. Varbūt to var saukt par asinsbalsi vai gēniem? Toreiz pavērās agrāk nebijušas iespējas un man šķita – lauksaimniecība ir patiesākā, godīgākā saimniekošanas forma, kurā bija visvieglāk ieiet,» atbild Ozoliņš, nemaz neslēpdams, ka lauksaimnieka pieredzi apguvis tikai vēlāk, pašmācības ceļā. Gan no grāmatām, gan strādājot un mācoties no savām kļūdām.
Vispirms viņi mēģinājuši atgūt vecvecāku īpašumu Cērkstes pusē netālu no Milzkalnes slēpošanas trases. Vienīgi tur no kādreizējās vecsaimniecības nekas nebija palicis pāri. Kāda paziņa ieteikusi Krieviņus – vismaz esot māja, kur dzīvot. Vēlāk gan izrādījies, ka vecā akmens ēka dzīvošanai vairs nav piemērota, jo nesalabotā jumta dēļ māla kleķis, kas to saturēja kopā, sācis tecēt. «Nekāds arhitektūras piemineklis tas nebija, tāpēc ar tēvu māju nojaucām,» saka Ilvars. Tai līdzās uzbūvējuši pagaidu ēku, kurā visi dzīvo joprojām. «Laikam jau taisnība – nekas nav tik ilglaicīgs, kā tas, kas domāts pagaidām,» viņš atzīst.
Sākumā nākotne šķitusi rožaina – Tērvetē nosolījis zirgu, iegādājies pirmo govi. Iemācījies slaukt. Sākumā ar rokām. Lai to apgūtu, pirmajā reizē bijušas nepieciešamas 45 minūtes. Tomēr drīz vien atskārtis, ka ar vienu govi ir daudz par maz, bet ar zirgu patiesībā nevar izdarīt neko. Tad arī pārdevis jaunbūvi Tukumā. Par iegūto naudu nopircis traktoru T-25, vēl dažas govis un dzelzsbetona paneļus.
Vēlāk jau kopā ar tēvu turpat Krieviņos uzbūvējuši arī kūti astoņām govīm, kur vēlāk lopu skaitu varēja dubultot.
Pienu veduši uz Tukumu konkrētiem pastāvīgajiem klientiem. Iegādājušies vēl papildu zemi, un drīz vien sākotnējie 17 pārtapuši 120 hektāros.
90. gadu otrajā pusē Ozoliņš nopircis vēl barona laikos celto kūti turpat kaimiņos. Aizgājuši turp ar divdesmit, bet pēc septiņiem gadiem tajā jau bijušas 70 govis. «Ielikām kūtī slaukšanas vadu. Tiem laikiem ļoti moderna tehnoloģija,» atceras Ilvars. «Nupat Tirolē redzēju, kā viens austriešu zemnieks joprojām strādā ar šādu slaukšanas vadu.»
Diemžēl 2010. gada 31. decembra rītā pēc ilgstošas snigšanas iegāzies kolhoza laikā liktais kūts šīfera jumts. Par laimi, neviens cilvēks vai lops necieta, un teles tolaik jau mitinājušās Kalnakrieviņos. Līdz pavasarim kūts atjaunota. Tomēr bijis skaidrs, ka tajā kļuvis par šauru. Tukuma novada galvenā arhitekte ieteikusi rakstīt projektu, piesaistīt ES līdzfinansējumu un būvēt jaunu. Tā arī izdarījuši. Pašiem par lielu pārsteigumu, projekts atbalstīts. Tomēr ar to viss tikai sācies, nevis beidzies…
«Celtnieki uztaisīja tāmi, kurā būvniecības izmaksas bija 1,2 miljoni eiro. Vajadzēja ņemt kredītu, bet neviena banka mums tādu naudu nedeva,» atceras Ilvars. Tomēr Lauku atbalsta dienestā mudinājuši nepadoties – meklēt citus būvniekus, samazināt izmaksas, pagarināt projektu. Ozoliņš tā arī darījis, līdz beigās miljons pārvērties 400 tūkstošos eiro. Turklāt šajā summā ietilpis arī viens no diviem projektā paredzētajiem Lely slaukšanas robotiem.
2013. gada rudenī jaunā kūts Kalnakrieviņos pabeigta. Šī gada beigās te būs jau 130 govju, jo produktīvo ganāmpulku papildinās pašu audzētās teles. «Neviena no saimniecības melnraibajām, brūnajām vai sarkanraibajām govīm nav pirkta ārzemēs,» īpaši uzsver Ilvars. «Pirmās iepirkām tepat Latvijā pēc ciltsrakstiem. Tagad ataudzējam paši un rūpējamies, lai tās būtu ģenētiski perspektīvas.»
Pienu Krieviņi pārdod Talsu piensaimniekam, kas ražo nišas produktus ar salīdzinoši augstu pievienoto vērtību. Ilvars uzskata, ka piensaimnieki, kas sadarbojas ar šo uzņēmumu, veidojot neformālu un pietiekami spēcīgu lauksaimnieku apvienību. Varbūt tas izskaidro, kāpēc Krieviņi nav nevienā no lielajiem kooperatīviem.
Arī tāds ekonomiskais infarkts, kādu saimniecība piedzīvoja 1998. gadā, kad krusa burtiski ietrieca zemē visu labību, nevienam vairs nedraudot. «Ir lauksaimnieku biedrības, ar kuru starpniecību tamlīdzīgās situācijās iespējams izcīnīt kompensācijas, bet toreiz mēs tiešām atradāmies uz bankrota sliekšņa. Tikko bijām iegādājušies kombainu, ko banka atņēma, bet maksāt par to turpinājām vēl sešus gadus,» atceras Ilvars.
No pašreizējiem gandrīz 400 hektāriem 170 viņi apsēj ar graudiem, ko galvenokārt izmanto lopbarībai pašu govīm. Pārējā platībā sēj zālājus. Lucernu, austrumu galegu, ko grūti ieaudzēt, bet kas vasarā pļaujama trīs reizes, kā arī āboliņu un stiebrzāles.
Puisis, kurš nekļūdās
Kaut arī saimniecībā, kurā pirms 25 gadiem bija tikai viena zirga pļaujmašīna, tagad ir trīs lieljaudas traktori, pašiem savs kombains Sampo, zaļās masas smalcinātājs un daudzi citi agregāti, visvairāk tās īpašnieks lepojas ar abiem slaukšanas robotiem. Tieši tie ļauj nodrošināt ne tikai stabilu piena ražošanu, bet arī sekmīgu ciltsdarbu.
Šis robots bez cilvēka iejaukšanās atbilstoši nepieciešamībai govis slauc cauru diennakti. Uz slaukšanas kabīni, kur datora vadīta mehāniska iekārta nomazgā tesmeni, uzliek vai noņem stobriņus, govis dodas pašas, jo atbilstoši izslaukumam uzreiz saņem zināmu devu spēkbarības. Bet dators fiksē šos izslaukumus, tūlīt izrēķinot gan vidējo uz katru govi, gan kopējo rādītāju fermā. Katrai govij kaklā ir siksna ar speciālu responderu jeb čipu, kas ļauj to identificēt un vienlaikus atvieglo arī ciltsdarbu, jo dators spēj arī noteikt, kad tā jāaplecina. «Cilvēks var kļūdīties, jo ir tikai cilvēks, bet šis «puisis» nekļūdās nekad,» saka saimnieks.
Ilvars Ozoliņš neslēpj – pašreiz, kad piena iepirkuma cenas ir 20,5 centi litrā, ar to vien pelnīt esot nereāli. Tāpēc pirms kāda laika viņi sākuši audzēt arī gaļas lopus. Nu jau būšot kādas 40 govis un teļi.
Realizējot pienu, gaļu un graudus, kuri netiek izmantoti lopbarībai, galus tomēr kopā var savilt. Vienlaikus viņš piekrīt tiem nozares speciālistiem, kas uzskata – šī piena krīze, kas skārusi visu Eiropu, ir mākslīgi radīta, un kāds uz tās rēķina brangi nopelna. «Problēmas būtība slēpjas tajā, ka zemnieks nenosaka savas produkcijas gala cenu. To nosaka pārstrādātājs,» secina Krieviņu saimnieks. Savukārt viedoklim, ka Latvijas pārstrāde ir pārāk sadrumstalota, viņš īsti nepiekrīt: «Paskatieties, piemēram, Šveicē daudzās saimniecībās ir savas sierotavas! Un saimniecības tur krietni mazākas nekā Latvijā.»
Tomēr pat šajā pretrunīgajā laikā, kad daudzi piena lopkopji runā par bankrotu, Ilvars Ozoliņš negrasās padoties, bet gan domā par jaunu grūsno govju atnešanās boksu un tikko dzimušo teliņu novietni. Projekts jau uzrakstīts, bet pagaidām kredītportfelis tam vēl esot drusku par smagu. «Lauksaimniecībā vienmēr bijuši kāpumi un kritumi. Nedrīkst padoties. Mēs esam pārāk daudz pārdzīvojuši un pārāk daudz savā saimniecībā ieguldījuši, lai tagad mestu plinti krūmos,» saka Krieviņu saimnieks.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Mans dzinējspēks ir senči, kas stāv aiz muguras, un nākotne, kas ir manos bērnos.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Lauksaimniecībā jārunā nevis par kļūdām, bet gan par apstākļu sakritību, kas iespaido darbu un rezultātu. Tās ir lietas, ko nevar ietekmēt, tomēr ik reizi jāturpina strādāt no tā punkta, kurā esi nonācis.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Ir jābūt ne tikai izpratnei par to, ko dari, bet arī neatlaidībai un mērķim, uz ko tiekties. Un nekādā gadījumā nedrīkst nolaist rokas pēc pirmajām neveiksmēm.
Komentāri (26)