500 darbu. Tik vērienīga tagad izpletusies pastāvīgā ekspozīcija pēc rekonstrukcijas atklātajā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Savas pērles nosauc trīs kuratores, kurām ir īpaša loma muzeja jaunatklāšanas notikumos
Aija Brasliņa, LNMM kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja, topošās Jaņa Rozentāla izstādes kuratote.
Janis Rozentāls, Arkādija, 19.-20. gadsimtu mija.
«Izvēlējos Arkādiju, jo tā ir tēma, kas caurvij Rozentāla daiļradi. Muzeja kolekcijā ir gan lielā Arkādija – vairāk nekā divi metri, gleznota ap 1910. gadu -, gan divi mazie Arkādijas studiju varianti, agrāki darbi. Ir zināma Arkādija, kas tapusi jau 19. gadsimta beigās, bet izstādē būs arī, pēc Rozentāla ģimenes stāstītā, viņa pēdējā Arkādija un pēdējais darbs vispār, tapis ap 1916. gadu. Kāpēc «ap»? Tāpēc ka zinātnieki apšauba. Esmu pētījusi mazo Arkādijas studiju ienākšanu mūsu muzejā 30. gados. Ir versija, ka šie darbiņi bijuši izstādīti Rozentāla pirmajā pēcnāves izstādē, kas 1917. gadā notika Ateneum mākslas muzejā Helsinkos. Iespējams, kāds šos darbus ir nopircis, lai tie atgrieztos Latvijā.
Arkādija antīkajā mitoloģijā ir laimīgā ganu zeme. Rozentāls jaunībā ir rakstījis dzejoli Sapnis no laimības. Šāds sapnis Arkādijās ir jūtams, bet atšķirībā no antīkās pasaules tā nav ganu pastorāle, bet gan 19.-20. gadsimtu mijas neoromantisms. Viņš atveidojis jutekliska skaistuma pasauli, idillisku, gaišu. Izsapņotu zaudēto paradīzi, pēc kuras tiekties. Rozentālam tajā bija tikai sievietes, bērni, amoriņi un viņš pats kā gleznotājs, visa šā romantiskā sapņa radītājs.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.