Ilze Loze savā darba kabinetā Zinātņu akadēmijā.
Arheoloģe Ilze Loze savulaik atklāja vienu no lielākajiem akmens laikmeta apmetņu reģioniem Eiropā un vissenākās dzintara apstrādes darbnīcas. 80 gadu vecumā viņa turpina vadīt izrakumus un pētīt senlaiku liecības
Uz dzintara rotu piekariņiem, kas darināti pirms aptuveni trim četriem tūkstošiem gadu, arheoloģe Ilze Loze skatās ar dzirkstošām acīm. Lai gan 80 gadu garajā mūžā tādus skatījusi tūkstošiem, viņa katru reizi tos apbrīno. Kopš 1962. gadā viņa viena pati sāka apzināt Lubānas ezera ieplaku un 350 kilometru attālumā no jūras atklāja pirmās neolīta laikmeta (4500-1500 g. p. m. ē.) dzintara apstrādes vietas, liela daļa viņas darba veltīta šā ezera apkārtnē esošo apmetņu, kā arī neolīta dzintara apstrādes pētniecībai.
Viņas ieguldījums arheoloģijā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni, Ministru kabineta balvu, viņa ir Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte, šogad Latvijas Zinātņu akadēmijā saņēmusi vēl vienu - Friča Brīvzemnieka - balvu.
