Lielākais brīnums - romāns ar pasaku un alpīnisma elementiem
Pirms gadiem septiņiem britu laikrakstā The Guardian publicētā esejā Cik gan vēl pazudušo ir ieslodzīti kādos pazemes cietumos? austriešu rakstnieks Tomass Glaviničs (1972) dalījās pārdomās par salīdzinoši īsā laikā Austrijas sabiedrību satraukušiem cilvēku nolaupīšanas un pretlikumīgas ieslodzīšanas gadījumiem, kā arī citiem specifiskiem noziegumiem. Kāda 18 gadus veca meitene tikusi turēta pagrabā astoņus gadus, kāds neonacists mājas pagrabā bija būvējis spridzekļus un uzspridzinājis vairākus romu tautības cilvēkus utt. Lai gan pirmajā mirklī šķita, ka noziegumiem nav daudz kopīga, Glaviničs uzskatīja, ka šie gadījumi pārējai pasaulei pavēsta Austrijas sabiedrībai kaut ko kopīgu un iezīmīgu. Noziegumus bija pastrādājuši lauku apkaimēs dzīvojoši vientuļi vīrieši. «Laukos neieredz it visu, kas neatrodas tiešā tuvumā: valdību, Eiropas Savienību, amerikāņus, ebrejus. Tur valda pazīšanos tīkls un laikabiedru spiediens,» rakstīja Glaviničs un citēja austriešu dramaturgu Edenu fon Horvātu, kurš bija teicis: «Buržuāzijai allaž ir skaidrs, kas ir ļauns un kas labs - tai nav nepieciešamības par to domāt.»
