Rinkēvičs: politiķi ir veicinājuši ksenofobiju

Ārlietu ministrs intervijā par bēgļu uzņemšanu, NATO partnerību, valdības stabilitāti un “Vienotības” stagnāciju

Kas notiks, ja Latvija nepiekritīs pieņemt vairāk nekā 250 bēgļu?

Tīri juridiski ES Tieslietu un iekšlietu padome var balsot – mēs balsojam pret, lēmums tāpat ir pieņemts un stājās spēkā. Mums ir jebkurā gadījumā jāpieņem šos bēgļus, par kuru skaitu vienojas padome. Politiski tas nav scenārijs, ko vēlas ES dalībvalstis vai Eiropas komisija, jo tas parāda, ka ļoti smagos, jūtīgos jautājumos ES nav vienota. Vienas valsts palikšana mazākumā «pret» dod ne pārāk labu signālu par ES, kas tomēr ir balstīta uz zināmiem principiem un vērtībām.

Bet šeit nav jautājums tikai par ES, tas ir plašāks jautājums, jo lielākā daļa ES dalībvalstu ir arī NATO dalībvalstis. Ir lietas, kas mums ir būtiskas, pirmām kārtām, gatavošanās Varšavas samitam nākamgad. Tur tiks spriests gan par stratēģiju cīņā pret hibrīdkaru, kas mums ir ļoti būtiski – kā NATO līguma 5.pantu [ka uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām] var piemērot šim jaunajam fenomenam – , gan par [pagājušā gada] Velsas samita lēmumiem un NATO klātbūtni Baltijas valstīs, gan par gaisa telpas patrulēšana, kas ir brīvprātīga. Šie jautājumi ir vairāk saistīti, nekā es bieži dzirdu [runājam]. Mūsdienu pasaulē viss ir ļoti cieši savijies.

5.panta juridiskās saistības katrai NATO dalībvalstij ir jāpilda. 21.gadsimtā ar visiem hibrīdkara elementiem mums ir jābūt pietiekami elastīgiem un jāsaprot, ka arī 5.pants ir jāpiemēro 21.gadsimtam. Kā to piemērot? Kur ir tā smalkā, nemanāmā robeža [kad tas stājas spēkā]? Lūk, tas ir viens no atklātajiem jautājumiem joprojām. Mēs redzējām, ka situācija Krimā tika izspēlēta pēc viena scenārija, situācija Donbasā pēc otra scenārija. Es domāju, ka mums ir jābūt gataviem reaģēt uz vēl kādiem pilnīgi jauniem scenārijiem. Tāpēc izpratne par to, kad iestājas 5.pants, ir diezgan būtiska, un šeit ir diezgan daudz vietas interpretācijām. Mūsu interesēs ir, lai šīs interpretācijas ir mums par labu, bet tikpat labi var gadīties, ka kāda no dalībvalstīm var paskatīties mazliet citādi.

Vai kāds citas ES valsts pārstāvis jums ir teicis, ka Latvija varētu ko zaudēt, ja nebūsim gatavi pieņemt bēgļus?

Ir bijuši pietiekami daudz brīdinājumu, diskusijas Eiropas Savienības līmenī. Ir bijušas atsevišķas citu valstu amatpersonu deklarācijas – ja valstis Eiropas centrā un austrumos nevēlas solidarizēties bēgļu jautājumā, tad varētu pārskatīt kādas ES programmas, kurās donorvalstis iemaksā vairāk un mēs no tām saņemam. Ir bijuši [partneru] mājieni, ka nav jāsūta savas lidmašīnas, lai turpinātu sargāt Baltijas gaisa telpu.

Tas, protams, nav pats labākais diskusijas veids, emocijas visur sit augstu vilni. Taču diezgan daudz arī korektā veidā tiek izstāstīts – jums jāsaprot, ka mums arī ir mūsu sabiedriskā doma. Nav tā, ka mums kāds izgrieztu rokas un teiktu – ja tā, tad tā, bet mums ļoti draudzīgi izstāsta viedokļus gan Vācijā, gan Dienvideiropā. Par to gan ir vispārēja izpratne gan Austrumu, gan Rietumeiropā, ka mēs nevaram atļauties pat tik ļoti sarežģīta jautājuma kā migrācija dēļ zaudēt to, kas ir sasniegts. Neviens negrib Šengenas zonas likvidēšanu. Diemžēl tas, par ko mēs pirms nedēļas runājām, ir materializējies vismaz pagaidu robežkontroles atjaunošanās vairākās Šengenas dalībvalstīs.

Jūs teicāt, ka Latvija varētu palikt kā vienīgā, kas balso pret, taču ziņās lasām Slovākijas un Čehijas vadītāju iebildumus pret Junkera plānu. Vai tiešām Latvija paliktu vienīgā?

Šobrīd, kad mēs runājam – 14.septembrī – ziņas, kas man ir no vēstnieku komitejas, liecina, ar šo pozīciju, ka esam pilnīgi pret visu, esam tikai mēs. Junkera plāns nav ideāls. Višegradas grupas valstis ir skaidri pateikušas, ka ir pret pastāvīga obligāta bēgļu sadales mehānisma izveidi, tām arī nepatīk obligātums kvotās, taču ir gatavība diskutēt par citu uz brīvprātības principa balstītu [uzņemamo] cilvēku skaitu. Šīs valstis ir pietiekami elastīgas.

Cik reāla ir iespēja, ka Latvijai varētu piešķirt izņēmuma statusu sakarā ar cilvēkiem, kas iebrauca Latvijā padomju laikā?

Šeit ir atsauce arī uz ANO bēgļu aģentūras datiem, kas visus mūsu nepilsoņus ieskaita kā bezvalstniekus. Gan pēc mūsu iestāšanās ES un NATO, gan arī tagad, esot šajās organizācijās vairāk nekā desmit gadus, esam skaidri un gaiši cīnījušies pret to, ka mūsu nepilsoņus apzīmētu kā bezvalstniekus. Tas ir precīzi tas, ko no paša sākuma vēlējās panākt Krievija. Tad jau bezvalstnieku juridiskā statusa risināšanai ieslēdzas pilnīgi citi mehānismi.

Kad stājāmies ES un NATO, par šīm problēmām nerunājām, tagad pēkšņi pamostamies 11 gadus vēlāk un sākam runāt par kaut kādu izņēmuma stāvokli, par bezvalstnieku statusu. Tas pilnīgi noteikti ir sabiedrību šķeļošs apgalvojums. Tas ir precīzi tas, kas vajadzīgs Krievijas Federācijai – kad mēs ieslēgsim obligāti saistošos ANO, EDSO un Eiropas Padomes mehānismus ar novērotājiem un visu pārējo, nonāksim daudz nopietnākās problēmās nekā šobrīd [izskatās] dažu politiķu vēlme pēkšņi aktualizēt abas problēmas – neņemsim bēgļus un kaut kādā veidā tiksim galā ar bezvalstniekiem. Tas nav korekti un es kategoriski esmu pret šā argumenta izmantošanu sarunās, jo mēs ļoti labi zinām, ka tas lej ūdeni uz dzirnām Krievijas Federācijai, kura tad ar lielāko prieku mestos šo [nepilsoņu] problēmu risināt kopā ar mums.

Vai ir iespējams kaut kādā veidā runāt ar Eiropu, neieslēdzot šo mehānismu, vienkārši norādot uz mūsu lielajām demogrāfiskajām izmaiņām?

Protams, esam teikuši, ka mums arī ir bijuši ļoti nopietni imigrācijas viļņi, taču tai pašā laikā paskatīsimies uz citām valstīm. Kāpēc tur, kur arī bijuši dažādi migrācijas viļņi, neteikt, ka mēs savulaik pieņēmām tik un tik cilvēku.

Kā vērtējat Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera pagājušās nedēļas priekšlikumu bēgļu krīzes risināšanai?

Es joprojām domāju, ka ir pamatkļūda solidaritāti saistīt ar obligātumu. Ir lietas, kuras būtu jārisina uz brīvprātības principa. Lai gan redzot, kā mums iet Latvijā, diskutējot par šiem jautājumiem… No viena politiķa tiešām pagājušajā nedēļā izskanēja viedoklis, ka varbūt mums būtu vienkāršāk, ja būtu obligātais [bēgļu] sadales mehānisms. Skaisti pasakām – Brisele lika, un turpinām strādāt.

Vai tas bija ZZS frakcijas līderis Brigmaņa kungs?

Es neminēšu nevienu, mūsu sarunas koalīcijā nav tālāk publiskojamas. Tie cilvēki, kas vēlas, var izstāstīt savas pozīcijas. Bet šāda ideja tiešām parādījās. Varbūt valstis, kurām ir tik milzīgas iekšpolitiskas grūtības pieņemt šādus lēmumus, beigās būs laimīgas par šādu obligātu sadales mehānismu. Es neuzskatu, ka tas ir labākais.

Man nepatīk šis obligātums, vienlaikus jāsaka, ka komisija savā piedāvājumā par cilvēku sadali pa valstīm ir vadījusies no ekonomiskās attīstības un cilvēku skaita. Formula ir mazliet labāka nekā maijā, kad bija pirmās diskusijas. Pagaidām vēl nav līdz galam izsvērts un atbildēts jautājums – kas notiek ar cilvēkiem, ja viņi ierodas Latvijā vai Lietuvā, bet nekādi šeit negrib palikt? Viņi grib doties uz attīstītākām valstīm – Zviedriju, Vāciju vai Lielbritāniju. Tehniski mēs varam piešķirt šo statusu, izmaksāt kādu laiku pabalstu, bet ja viņi gribēs doties prom… 180 dienas bez sevišķas reģistrācijas gadā jebkurš ES pilsonis vai iedzīvotājs, un bēgļi ar savu statusu būtu iedzīvotāji, var uzturēties citās ES valstīs. Vai mēs vispār varēsim ierobežot viņu brīvo kustību? Tas būtu viens no Eiropas fundamentālo pamatprincipu pārkāpumiem. Uz šiem jautājumiem neesmu saņēmis līdz galam pārliecinošas atbildes.

Savukārt uzteicami ir tas, ka komisija tagad runā daudz nopietnāk un ar konkrētiem priekšlikumiem par visām lietām, ko minēju – sākot ar robežas pastiprināšanu. Tikai nemānīsim sevi, tas mums visiem maksās vairāk. Mēs savā diskusiju karstumā esam piemirsuši, ka Junkers arī daudz runā par citiem jautājumiem, kas mums ir svarīgi. [Runājot par] attiecībām ar Krievijas Federāciju, Baltijas valstis tika īpaši minētas. Tika runāts, ka [bēgļu sadales] mehānisms attieksies arī uz jebkura veida citām krīzēm. Ja nu pēkšņi, nedod Dievs, daudzu mutiski paustā gatavība uzņemt te cilvēkus no Ukrainas pēkšņi būs jāpārveido reālā darbībā… Es sniedzu interviju kādai Austrijas avīzei, viņi prasīja – cik jums dienā ir bēgļi? Es saku, saskaņā ar Iekšlietu ministrijas datiem mums ir pastiprinājusies plūsma, 300 no gada sākuma būs. Viņi, protams, atgādina – mums dienā ir tūkstoši! Līdzīgi var gadīties, ja kāda krīze izveidojas netālu no mūsu robežām.

Kāpēc, jūsuprāt, tieši pēdējā gada laikā bēgļu plūsmas tik ļoti pieaugušas?

Bieži dzirdu argumentu, ka bēgļi bēg uz kaimiņvalstīm. Tā ir pilnīga taisnība. Paskatieties, cik ir miljoni Turcijā, Libānā, Jordānijā. Tik ilgi sēžot bēgļu nometnēs, cilvēkiem sākas vēlme tomēr kaut kā savu dzīvi nokārtot, nevis gaidīt, kā tas viss beigsies pēc cik gadiem. Tāpēc redzam, ka sākas plūsma no šīm nometnēm uz citām valstīm. Es pats biju Sīrijas bēgļu nometnē Libānā – tie bija pabaisi skati, apstākļi bija baisi. Ir akumulējies tas, kam bija jāakumulējās, dažādie konflikti. Sīrija ir tikai viens augonis. Ziemeļāfrika, tālāk jau Āfrikas vidiene ir cits. Kādā brīdī, saprotot, ka perspektīvas nav un dzīvība ir apdraudēta, ir sākusies šī plūsma. Redzam, ka vairāk nekā gadu megaaktīvā Islāma valsts aktivitāte gan Sīrijā, gan Irākā, gan Āfrikā arī ir viens no faktoriem, kas veicinājis bēgļu skaitu pieaugumu. Neaizmirsīsim, ka pietiekami liela plūsma ir arī no pašiem Balkāniem. Kad biju Kosovā, runājām par pēkšņo migrācijas vilni, kas no Kosovas metās uz Ungāriju – tūkstošiem cilvēku dienā. Šie cilvēki pilnīgi noteikti nav kara bēgļi, pret viņiem ir jāizturas atbilstoši citām starptautisko tiesību normām un ir pamats viņus sūtīt atpakaļ. Te ir sajaucies viss.

Daži spriež, ka šī krīze ir arī Krievijas interesēs, jo dezorganizē ES augstākajā politiskajā līmenī un izraisa konfliktus valstu iekšienē.

Mēs jau dzirdējām Krievijas amatpersonu izteikumus, kas neslēpti teica – redziet, tās ir jūsu politikas sekas, baudiet.

Vai ir kādas indikācijas, ka Krievija varētu būt pielikusi roku pie šīs krīzes saasināšanās? Viņi tagad sūta bruņotos spēkus uz Sīriju, kas var konfliktu vēl pastiprināt.

Es negribu šobrīd svaidīties ar apvainojumiem vai apgalvojumiem. Gribu tikai teikt, ka diemžēl ES aizņemtība ar šo problēmu un šī šķelšanās, kuru mums ir jāspēj pārvarēt kopā, protams, nāk par labu Krievijas Federācijai. Neaizmirsīsim, ka mums decembrī, janvārī būs diskusijas par to, ko darām tālāk attiecībā uz Krieviju un situāciju Ukrainas austrumos. Līdz šim ES ir parādījusi ļoti nopietnu vienotību, lai arī ko būtu sarunājuši ministri vai premjeri, braucot uz Briseli, beigās visi ir iznākuši ārā ar vienotu viedokli. Tas arī nebija nemaz tik vienkārši. Mēs mīļi runājam par solidaritāti, bet arī ļoti augstu novērtējam Francijas lēmumu pēc ļoti smagām diskusijām nepārdot “Mistral” kuģus Krievijai. Tas viņiem nebija viegls lēmums, un īstenībā tā arī bija solidarizēšanās ar mums – tāpēc ka mēs uzskatījām to par nepieņemamu. Kad man kāds saka – mēs tik daudz esam cietuši un mūs vienmēr apbižo, tā tas nav.

Kādu lēmumu jūs prognozējat gada beigās par sankciju pagarināšanu pret Krieviju?

Sankcijas tika pagarinātas līdz janvāra beigām. Nezinu, kurā brīdī šī diskusija – decembrī vai janvārī – varētu sākties. Pēdējā diskusija neformālajā ES ārlietu padomē bija diezgan vienprātīga. Ja Minskas vienošanās nebūs izpildīta, ja vien neiejauksies vēl kādi faktori, es prognozēju, ka lēmums par sankciju pagarināšanu tiks pieņemts. Šeit atkal – viss ir savstarpēji saistīts.

Kā skaidrojat pamieru, kas pēdējās divas nedēļas ir iestājies Ukrainā?

Acīmredzot, visiem spēlētājiem, tai skaitā arī Krievijas Federācijai, ir skaidrs – ja Minskas vienošanās pilnīgi tiek ignorēta un pārkāpta, tas varētu nozīmēt situācijas eskalāciju un kādus papildu atbildes soļus no ASV un ES. Tomēr mēs ļoti labi zinām, ka daudzas lietas un daudzi datumi no visām pusēm netiks izpildīt dažādu, arī objektīvu iemeslu dēļ.

Kā prognozējat notikumu attīstību Austrumukrainā?

Darīsim visu, lai Minska [pamiera vienošanās] turētos. Lai kā gribētos straujāk lietas redzēt [maināmies], tas faktiski joprojām ir vienīgais risinājums. Ļoti smagi iet, daudzas lietas netiek pildītas, bet īsti alternatīvas nav kā vien sēdēt pie galda un vest sarunas.

Vai domājat, ka kaut kādā brīdī Krievija un separātisti tiešām varētu izpildīt Minskas vienošanās noteikumus tiktāl, ka varētu būt runa par sankciju mīkstināšanu vai atcelšanu?

Es negribu prognozēt, ko Krievija un visas separātistu grupas varētu vai nevarētu izdarīt. Šobrīd ES nostāja ir bijusi, ka Minskas vienošanās izpilde ir priekšnoteikums sankciju atcelšanai. Es pieļauju, ka varbūt ne visi punkti var tikt izpildīti, bet man viens no būtiskākajiem jautājumiem ir Ukrainas – Krievijas robežas kontroles nodošana atpakaļ Ukrainas varas iestādēm. Tam jānotiek līdz gada beigām, bet viens otrs teksts šajā vienošanās [dokumentā] uzrakstīts tā, ka tas ir diezgan viegli interpretējams vienā vai otrā virzienā.

Mēs jau redzam, ka Šengena vietām tiek uz laiku atcelta. Vai šis process varētu iet plašumā? Kāds būtu sliktākais scenārijs, kā notikumi varētu attīstīties Eiropas Savienībā?

Ja mēs nespēsim izdarīt visu, lai nodrošinātu nopietnu un vienādu ES ārējo robežu kontroli, ja nespēsim atrisināt veselu rindu jautājumu, es pieļauju, ka vēlme atjaunot iekšējo robežkontroli vairākām valstīm būs ļoti liela. Protams, tad tādas Šengenas zonas, kādu mēs pazīstam tagad, kad relatīvi vienkārši iekāp mašīnā Tallinā un bez robežkontroles izkāp Lisabonā vai Romā, vairs nebūs. Tas, protams, ir viens no riskiem.

Kas notiks, ja par spīti visiem šiem soļiem, bēgļu plūsma turpinās pieaugt? Mēs jau redzējām, ka vasaras sākumā bija priekšlikums sadalīt pa valstīm 40 000 bēgļus, tagad ir 160 000. Kas notiks, ja pēc pusgada Eiropas Komisija teiks – ziniet, mums ir vēl 100 000, kas jāizdala?

Es nevaru izslēgt, ka bēgļu plūsma turpināsies. Es nevaru skatīties cilvēkiem acīs un melot – tagad viss un vairs nē. Tomēr domāju, ka tādā gadījumā būs ļoti daudzi jautājumi jāatbild tiem, kas nebūs īstenojuši pietiekami nopietnus pasākumus, sākot ar robežām un beidzot ar [bēgļa statusam neatbilstošo iebraucēju] atpakaļsūtīšanu. Ir arī jāņem vērā – pasludinot jaunu bēgļu skaita sadalīšanu, tas ģenerē vēlmi braukt. Šobrīd šie cilvēki vēlas apmesties valstīs, kurās ir augstāks dzīves līmenis un labāks sociāls nodrošinājums. Tomēr var rasties situācija, kurā mēs [Lavijā] ne tikai sadales kārtībā dabūsim šeit kādu. Arī šeit var pastiprināties migrācijas procesi. Ka tik mums nesanāk vienā jaukā brīdī pašiem teikt, ka ir jābūt kādam [solidaritātes vai pārdales] mehānismam. Es uzskatu – ja spētu pilnvērtīgi ieviest šos pasākumus, tas migrācijas plūsmu padarītu organizētāku, kontrolējamāku. Taču pašlaik skaitļi aug un man ļoti gribētos, lai ne tikai sadales jautājumi tiktu diskutēti sabiedrība, bet arī visa pārējā situācijā.

Vai valdība varētu krist bēgļu dēļ?

Pat ja šī valdība krīt bēgļu jautājuma dēļ, nākamajai būs jārisina tieši tās pašas problēmas. Tāpēc es domāju, ka būtu diezgan nesaprātīgi un muļķīgi, ja tas apdraudētu valdības stabilitāti. Neuzskatu, ka šim jautājumam jābūt par ieganstu vai cēloni valdības krišanai, bet situācija ir sarežģīta. Atbildīgajiem ministriem ir jāpārstāv tāds viedoklis, kas manā dziļā izpratnē objektīvi apdraud mūsu vidēja un ilgtermiņa drošības un ekonomiskās intereses vairāk nekā mums liekas. Kaut kāds isinājums ir jāmeklē.

Es saprotu ļoti neviennozīmīgo attieksmi sabiedrībā. Ļoti liela ir politiķu atbildība, ka mēs faktiski esam caur šo retoriku lielā mērā veicinājuši ksenofobijas pieaugumu. Cilvēki tiešām baidās no nezināmā, tas ir fakts. Es varu skaidrot savā [atbildības] līmenī, kāpēc bēgļu politika mums ir būtiska. Gribas arī pēc iespējas ātrākas atbildes no kompetentām iestādēm, kas nav tikai Iekšlietu ministrija. Tā ir arī Kultūras ministrija, kas atbild par integrāciju, tā ir Labklājības ministrija, kas atbild par sociālajiem jautājiem, tā ir VARAM, kas atbild par pašvaldību iekļaušanu. Gribētos redzēt šo darba daļu padarītu, jo pieredze dažādās valstīs ar imigrantu integrāciju ir dažāda, ne viss ir pozitīvi. Veidojas anklāvi. Es zinu, ka igauņi darīs visu, lai šādus anklāvus nepieļautu, lai cilvēkus mazākās grupās izvietotu pa valsts teritoriju. Uz šiem jautājumiem arī ir vajadzīgas atbildes, ir vajadzīga solidāra visu atbildīgo resoru sadarbība.

Tātad patlaban Latvijas valsts nav gatava pieņemt pat tos 250 bēgļus?

Cik zinu, darba grupa nāks ar starpziņojumu pavisam drīz. Ar krīzi mēs saskārāmies diezgan strauji, ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem nav atbildes. Bet mums neviens vēl šeit nav atbraucis, mums ir laiks sagatavoties. Ja atbildīgi strādāsim, tad šos jautājums atbildēsim – gan par valodas apmācību, gan par darba iespējām. Starp citu, viena no idejām, kas izskanēja Junkera runā, ka varbūt šie cilvēki uzreiz var sākt strādāt [nevis dzīvot no pabalstiem]. Patiešām, maksimāli jādara viss, lai viņiem būtu darba iespējas ātrāk, kamēr notiek visu juridisko jautājumu izskatīšana.

Svētdien raidījumā “Nekā personīga” bija sižets, kas saistīja ZZS un NA pēkšņo aso iestāšanos pret papildu bēgļu pieņemšanu ar Aivara Lemberga nostājas maiņu. Augusta sākumā viņš ļoti mierīgi uztvēra 250 bēgļu uzņemšanu, bet pagājušajā trešdienā ļoti asi iestājās pret nedaudz lielāku skaitu. Vai esat manījis šādu kopsakarību?

Es nezinu, kas ir pamatā ZZS viedokļa maiņai, nezinu, kā tiek pieņemti lēmumi šajā politiskajā partijā. Es gribētu redzēt mazliet atbildīgāku rīcību šajā ne pārāk vienkāršajā gan iekšpolitiskajā, gan ārpolitiskajā jautājumā. To es gribētu redzēt no visām partijām, kas pārstāvētas Saeimā. Saprotu, ka daudz vienkāršāk ir skatīties uz reitingiem un bažīties, ka šā iemesla dēļ mums reitings krīt vai tā iemesla dēļ mums reitings krīt. Sabiedrības viedoklis ir ļoti dažāds, bet neaizmirsīsim, ka 70% atbalsta kara bēgļu uzņemšanu, tāds noskaņojums arī ir sabiedrībā. Neviens īpaši negrib tos, kurus mēs saucam par ekonomiskajiem bēgļiem, bet mums ir jāsaprot, ka dažreiz mugurkauls ir nevis izmēdīt Briseli, bet skaidrot ļoti nopopulāras lietas un iestāties par tām mājās.

Jūs teicāt, ka divu no trīs koalīcijas partijas nostāja apdraud Latvijas vidējā un ilgtermiņa intereses. Ja šīs partijas nemaina nostāju, vai esat gatavs pārstāvēt šādu valdības pozīciju?

Man ir mazliet citādāka situācija, es reāli neesmu tajās [ES] padomēs. Tā ir ļoti liela problēma iekšlietu ministram, tā ir ļoti liela problēma Ministru prezidentei. Mums tomēr vēl ir laiks, lai iekšienē diskutētu. Protams, ka zeme neatvērsies, ja 8.oktobrī Latvija nobalsos pret un 9.oktobrī mums tāpat šis lēmums stāsties spēkā un būs jāpilda. Pretējā gadījumā [tiks ierosinātas] pārkāpuma procedūras. Es noteikti gribu, lai visi apsvērumi, par kuriem esmu runājis gan šajā intervijā, gan koalīcijas padomes sēdē, gan valdības sēdēs, pieņemot šos lēmumus, būtu zināmi visiem. Es tiešām neredzu loģiku tajā, ka mēs būsim pret. Visticamāk, šis lēmums tādā vai citādā redakcijā būs, un rezultātā mēs reāli nebūsim ieguvuši neko, tikai zaudējuši. Vēl ir jāmēģina strādāt un pārliecināt partnerus, ka šī nav prātīgākā pozīcija.

Mums tā bieži gadās, ka ļoti cieti uzliekam savu pozīciju, gandrīz nestrādājam kopā ar pārējiem Eiropas partneriem un tad brīnāmies, ka beigās nav sanācis tik labi, kā varētu. Ir bijušas tādas situācijas, ka latvietis nepadodas un pēc tam diemžēl nonāk situācijā, kur mūsu iespējas ietekmēt lēmumus ir palaistas garām un nedabūjam to, ko varētu dabūt aktīvi strādājot.

Premjerministre Straujuma teikusi, ka “Vienotībā” ir iestājusies zināma stagnācija. Vai jūs arī to jūtat?

Protams, “Vienotība” šobrīd nepārdzīvo labākos laikus. Domāju, ka daudz jāstrādā uz to, lai dažādas ļoti spilgtas personības ar savu viedokli vairāk tomēr meklē kopsaucēju, nevis nonāk publiskā retorikā. Nezinu, vai varam runāt par stagnāciju, bet partijai jāspēj atrast un formulēt jaunu piedāvājumu un jāspēj atturēties no savstarpējiem apvainojumiem, tas būtu pats prātīgākais. Godīgi sakot, “Vienotība” tomēr šobrīd ir tas politiskais spēks, kas ir visvairāk vērsts gan uz Eiropas vērtību pārstāvēšanu šeit, gan lielā mērā saistīts ar mūsu interešu definēšanu kā Eiropas valsti. Mūsu visu diskusija parāda, cik tas ir dažreiz grūti. Tas nav tikai par struktūrfondiem vai par naudu, tas ir par ļoti atbildīgiem lēmumiem, tāpēc ir jāsapurinās, jāmēģina ievilkt kārtīgu elpu un strādāt tālāk.

Solvita Āboltiņa ir ļāvusi saprast, ka viņa pēc nākamā gada varētu atstāt partijas vadītājas amatu. Vai, jūsuprāt, tas ir nepieciešams, un kas varētu nākt viņas vietā?

Šobrīd pāragri diskutēt par to, kas varētu būt pēc gada. Ir vēl pietiekami ilgs laiks iekšpartijiskām diskusijām par partijas programmu, kursu un vadītājiem. Ir pietiekoši daudz laika formulēt, kurš ko varētu darīt. Tas varbūt daudziem liksies pārspīlēti, bet ir skaidrs arī tas, ka Solvita Āboltiņa ir ļoti daudz darījusi, lai ļoti dažādi domājošus cilvēkus, ļoti spilgtas personības un pašu organizāciju saturētu. Manuprāt, arī tas ir ļoti augstu jānovērtē. Vai viņa vēlēsies šo darbu turpināt vai nē, tas vispirms būs viņas pašas lēmums.

Šo spilgto personību attiecības ir nonākušas tiktāl, ka dzird runas par “Vienotības” šķelšanos. Vai jūs saredzat to tuvākā gada laikā?

Es gribētu cerēt, ka mēs tomēr spēsim atrast tādu attiecību modeli un kopsaucēju, ka nebūs nekāda šķelšanās. Atklāti sakot, es šobrīd neredzu jebkādu pievienoto vērtību šādiem procesiem. Nevienam tas nenāks par labu. Tiešām gribētu izvairīties no šādiem procesiem, lai gan brīžiem paziņojumi ir ar diezgan lielām emocijām piesātināti.