Guna Zariņa (Spīdola) un Uldis Anže (Lāčplēsis).
Viestura Kairiša iestudētā Uguns un nakts Nacionālajā teātrī turpina Raiņa sapņus domas vēriena ziņā, tomēr mākslinieciskas viengabalainības tai pietrūkst
Izrādes sākums ir maģisks. Ceļinieks/Ceļiniece - Astrīda Kairiša smagos tūristu zābakos un mugursomu plecos skatās spogulī un runā prologu: «Pāri upei mēness...» Raiņa dzeja piepeši liekas ļoti skaidra un saprotama. Mūžība raugās pati uz sevi un pati ar sevi runā. Spogulis kā izeja uz mūžību ir fascinējoša skatuves zīme.
Kad gaisma uz brīdi dziest un atkal uzdegas, pie tā paša spoguļa stāv Gunas Zariņas Spīdola. Bet balti klātas gultiņas malā piemeties, uz meitu ar bailēm un dievināšanu noskatās Jāņa Skaņa Aizkrauklis. Bikli pārmet, ka tā ar savām draudzenēm - tās tepat rosās, melnās aptekšņu kleitās un baltos priekšautos - strādājot līdz pusnaktij, un cilvēki runā, ka šīs esot raganas. Gaiss uzsprāgst! Zum Vāgnera Valkīru lidojums, un mirguļojošā gaismā meitas lokās kā čūskas, bet nabaga Aizkrauklis raustās no viņu strāvas triecieniem. Mirklis, un meitas atkal rāmi stāv kalpoņu pazemībā. Bija vai tikai rādījās? Gaismas un tumsas, spriedzes un nekustības pretstatos būvēta šī Uguns un nakts.
