Ar atbildību par uzticēto

Skolēnu Dziesmu un deju svētku ārkārtas notikumu mācība

Skolēnu Dziesmu un deju svētki emocionāli ir daudz smalkāks un jūtīgāks pasākums nekā tāda paša formāta pieaugušo kopā sanākšana. Jo skolēnu svētkos piedalās ne tikai jaunie mākslinieki un viņu kolektīvu vadītāji, bet ievērojama «aizkulišu» komanda – vecāki, klašu audzinātāji, skolotāji, skolu un pašvaldību vadība. Visi, kas mērķtiecīgi caur nogurdinošiem un smagiem mēģinājumiem ir veduši bērnus uz svētkiem garus piecus gadus. Negribētos ticēt, ka izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile, svētdienas naktī izšķiroties par Dziesmu un deju svētku gājiena atcelšanu, neapzinājās, ka būtībā nostāda sevi pret šo dziesmoto un dejoto spēku, kuram gājiens ir prieka un jautrības pilns ceļš uz svētku noslēgumu Mežaparkā.

Acīmredzot, ministres rīcībā bija informācija, kas lika pieņemt šo lēmumu. Acīmredzot, notikumi ģenerālmēģinājumā pārspēja dalībnieku vājuma brīžus visos iepriekšējos svētkos, jo līdz šim nevienos svētkos koncerts vēl nebija pārtraukts dalībnieku veselības problēmu dēļ. Un pat nezinot diezgan droši var apgalvot, ka ministrei šis lēmums, iespējams, bija vissmagākais viņas ministrēšanas laikā. Jo ar šo «nē» būtībā bērniem tika liegts prieks un viena no dziedāšanas un dejošanas svētku nozīmīgākajām sastāvdaļām, kur kopuma sajūta sit visaugstāko vilni un šķiļ visspēcīgāko dzirksteli, jo dziedātāji un dejotāji soļo vienkopus – «elkonis pie elkoņa, pastala pie pastalas», kā svētku reklāmās esam dzirdējuši visu svētku nedēļu.

Ne melns, ne balts

Taču acīmredzamās rūpes par jauno mākslinieku veselību un nakts melnumā pieņemtais lēmums ir smagi pavērsies pret pašu ministri, jo ar vienu roku tika atņemts, bet ar otru būtībā dots, ļaujot skolu un pašvaldību vadītājiem uzņemties atbildību un, ja vēlas, doties gājienā. Kurš tad no tā atteiksies, ja visi tam gatavojušies un jau veselu nedēļu vai varbūt pat ilgāk brieduši šim lielajam notikumam? Protams, ka gāja, maliņā vai mājās paliekot tikai pašiem cītīgākajiem lēmuma pildītājiem. Un tad nu sākās.

Šāds «ne melns, ne balts» lēmums izskatījās pēc svētku rīkotāju un atbildīgo amatpersonu atteikšanās no atbildības un tās uzvelšanas pašvaldību un skolu vadībai, kaut, visticamāk, tieši «nē» bija visspilgtākā ministres atbildības izpausme. Neviens līdz šim ko tādu nebija uzdrošinājies. Arī – kā jaušams no intervijām medijiem – nostāties pret virsdiriģentiem un virsvadītājiem. Un varbūt nostāties arī pret saviem kolēģiem politiķiem un pat svētku rīkotājiem, jo valsts pirmās amatpersonas un svētku galvenā organizētāja svētdienas rīta agrumā soļoja neoficiālā gājiena priekšgalā.

Gājiens pret aizliegumu

Un tad sākās ministres un gājienā neaizgājušo publiska pretnostatīšana pārējiem svētku dalībniekiem, un te liela nozīme ir mediju atbildībai. Paralēli neoficiālajam gājienam turpat Vecrīgā, Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), notika ministres preses brīfings, kurā tikai skaidroti lēmuma iemesli. Tomēr gājiena tiešraidē sabiedriskās televīzijas 1. kanālā skatītāji nevarēja uzzināt neko ne par ministres «nē» skaidrojumu, ne savārgušo dalībnieku veselību, ne sasirgšanas iespējamajiem iemesliem, ne par tālāko rīcību, ko atbildīgās amatpersonas lēmušas par svētku noslēguma koncertu Mežaparkā – kā rūpēsies par dalībnieku veselību un drošību. Tā vietā intervijās tika uzteikts gājiena dalībnieku spēks un drosme piedalīties pasākumā pretēji ministres lēmumam un daži intervējamie aizrunājās pat līdz tam, ka daļa dalībnieku tikai maisoties un traucējot pārējiem.

Līdzīgā toņkārtā sarunas tiešraidē turpinājās visu neoficiālā gājiena laiku. Kā lai šādā brīdī jūtas bērni, kas nebūt nav vārguļi, bet kurus gājienā nepalaida lēmumpaklausīgi skolotāji un vietvaras, kuriem arī droši vien bija dažādi paklausības iemesli. Un, domājams, nekļūdīgi var apgalvot, ka skolotājiem arī šis liegums nebija viegls, jo galu galā viņi kopā ar bērniem bija sasnieguši iespēju piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Kā lai jūtas dalībnieku vecāki, īpaši reģionos dzīvojošie, kuri savus bērnus ir uzticējuši svētku organizētājiem un skolotājiem?

Gatavs svētkiem un krīzēm

Viegli nebija nevienam. Arī Latvijas Televīzijai (LTV) nebija viegli pārkārtoties un vispārējā haosā saprast, ko un kā raidīt. Publiski nav zināms, cik veiksmīgi un operatīvi komunikācija norisinājās starp svētku rīkotājiem un svētku televīziju, bet notikušais pierādīja, ka arī medijam tāpat kā svētku organizētājiem ir jābūt gatavam krīzes situācijām. Un šādas situācijas apliecina, ka LTV taktika, visas kārtis liekot uz jauniem un nepieredzējušiem tiešraižu un raidījumu vadītājiem, smagi atspēlējas skatītājiem, kas paliek informācijas vakuumā un kā konkrētajā gadījumā – tiek apgādāts tikai ar vienu dominējošo viedokli – mēs esam stipri un vareni, jo ejam gājienā pretēji ministres gribai, bet mājās palicēji paši vainīgi – tādi vārguļi vien ir!

Darbam tiešraidē vajag ne tikai dzīves un profesionālo pieredzi, bet arī spēju ātri reaģēt, sarunāties, ieklausīties un saturisku vēstījumu nodot auditorijai. Medijam nav jāuztur plika trešās atmodas laiku sajūta, ko Brīvības ielā bija sajutuši atsevišķi sociālo tīklu lietotāji, – ka gājiens būtībā iet pret vadības lemto, pret aizliegto. Tas nav ne Dziesmu un deju svētku gars, ne būtība. Medijam ir jāspēj sekot līdzi un daudzpusīgi stāstīt par notikušo, īpaši ņemot vērā acīmredzamo ārkārtas situāciju.

LTV ir veidojusi vajadzīgas un ne tik vajadzīgas tiešraides no dažādām pasaules malām. Vai šoreiz bija grūti kādam žurnālistam pēc preses brīfinga IZM aiziet līdz tiešraides vietai un pastāstīt aktuālos jaunumus? Vai bija grūti pieslēgt žurnālistu komandu, kas vāc informāciju, apkopo, analizē notiekošo un tā konsekvences stāsta skatītājiem? Bet to varēja izdarīt tikai tad, ja visa filmēšanas komanda ir profesionāla un ar augstu atbildības sajūtu pret skatītāju. Tagad bilde bija spēcīgāka un veiksmīgāka par saturu, kaut tiem abiem jābūt līdzsvarā.

Šā gada skolēnu dziesmu un deju svētki ir beigušies ar skaistu koncertu Mežaparkā. Jaunie mākslinieki ir izturējuši. Tagad laiks izglītības un zinātnes ministrei rīkoties – nevis demisionēt, bet sasēdināt visus organizētājus pie viena galda un kārtīgi izanalizēt un saprast šo svētku laikā pieļautās kļūdas. Jā, protams, mūsu bērni ir stipri un izturēs dažādus pārbaudījumus, nolūstot vien nelielai daļai vājāko. Bet tā nav dabiskā atlase. Mums kā valstij ir svarīgs ikviens bērns, ikviens Dziesmu un deju svētku dalībnieks, tāpēc, cienot bērnus, vecākus, kolektīvu vadītājus un pavadošos skolotājus, ir pienācīgi jāsagatavojas nākamajiem svētkiem. Vēl ir laiks – gari pieci gadi.

Autore ir nākamo skolēnu dziesmu un deju svētku dalībnieka māte