NULL
Ludzas igauņu pasakas - piemineklis zudušai kultūrai un valodai
Pēdējais šīs valodas lietotājs ir miris 2006.gadā, un Ludzas apkaimē dzīvojušās igauņu etniskās grupas - lucu (lutsi) - piemiņa nu palikusi tikai atmiņās un rakstu zīmēs. Tāpēc Guntara Godiņa latviski tulkotās Ludzas igauņu pasakas, kas nule iznākušas apvienotā izdevumā (izdevniecība Mansards), uzskatāmas par sava veida piemiņas akmeni Ludzas igauņiem un viņu valodai, kas 20.gadsimta sākumā izgaisusi mūsu acu priekšā. «Šīs pasakas var uzskatīt par ekspedīciju materiāliem ar etnogrāfisku, vēsturisku, mitoloģisku un lingvistisku nozīmi,» tulkotāja piezīmēs saka Guntars Godiņš.
Par to, kā, kad un kāpēc igauņi atceļojuši uz Vitebskas guberņas Ludzas apriņķi (agrāk - Inflantijas vaivadiju), nav vienota skaidrojuma. Ludzas igauņu pētnieks, valodnieks Uldis Balodis grāmatā min divas izplatītākās versijas: tie bijuši bēgļi no Dienvidigaunijas Lielā Ziemeļu kara laikā (1700-1721) vai katoļticīgi igauņu zemnieki, kas savus ciemus pametuši t.s. zviedru laikos, lai nebūtu jāpāriet luterticībā.
