Es nezinu, ko Krievija dara Ukrainā

Intervija ar “Saskaņas” prezidenta amata kandidātu Sergeju Dolgopolovu

Partijas “Saskaņa” valdes loceklis, Saeimas deputāts Sergejs Dolgopolovs (73) ir pieredzējis politikas spēlētājs – kopš 2006.gada četras reizes ievēlēts Saeimā, savulaik bijis viens no Tautas saskaņas partijas un PCTVL veidotājiem. Lai viņu izvirzītu šogad Valsts prezidenta vēlēšanām, partijai izlemšanai vajadzēja tikai trīs minūtes.

Vai jūs gribat būt Latvijas valsts prezidents, vai arī tas ir tikai tāds taktisks solis?

Ko nozīmē – gribat vai negribat? Ja mani ievēlēs, es pildīšu savus pienākumus ar vislielāko atbildības sajūtu kā darīju jebkuros amatos, kuros biju ievēlēts. Es nevaru pateikt, ka mans dzīves sapnis bija kļūt par pašvaldības deputātu vai par Saeimas deputātu, bet man vienmēr likās, ka tikai aktīva dzīves pozīcija var ko mainīt, ja tevi kas neapmierina vai nepatīk. Tāpēc, ja jūs man vaicāsit, vai tas viss ir mans dzīves sapnis, galvenais mērķis – nē, nav. Bet tas ir ļoti nopietns, ļoti atbildīgs solis. Apzinos, ka man būs, godīgi sakot, jāizliek viss, ko es māku, protu – visi spēki, kas man ir.

Kā jums pašam šķiet, vai jūs esat šobrīd labākais kandidāts uz šo amatu?

Es nevaru teikt, ka esmu labākais kandidāts, jo labākais kandidāts būtu tas, kas tiešām varētu reāli apvienot mūsu sabiedrību vienā vienotā [veselumā], jo sabiedrība ir sašķelta. Līdz ar to, kad uzdod jautājumu – vai jūs pretendējat būt nācijas līderis, [es domāju, ka] neviens no esošajiem kandidātiem nevarētu pretendēt uz šo lomu, jo sašķeltai sabiedrībai nevar būt vienots līderis. Var būt cilvēks, kas mēģinātu mazināt to plaisu sabiedrībā, tas būtu viņa liels ieguldījums un liels ieguvums visiem.

Ja jau jūs sakāt, ka neesat tas labākais, kādēļ piekritāt piedalīties?

Ideālu cilvēku nav. Nevar pateikt, ka kāds ir piedzimis būt par Valsts prezidentu vai premjerministru, tāpēc nevar gaidīt, ka tas cilvēks, kurš kandidē vai kuru izvirza šim amatam, ir ideāls. Ja jūs drusku atskatīsities atpakaļ, kad parādījās cienījamā prezidente Vaira Vīķe – Freiberga – kas viņu pazina, kas viņa bija līdz tam brīdim, kad viņu ievēlēja? Neviens viņu nepazina šeit Latvijā. Viņa ir tapusi par tādu, kāda viņa ir palikusi. Tāpat to var attiecināt uz visiem četriem prezidentiem, kas mums ir šo 25 gadu garumā.

Kādu prezidentu jūs gribētu Latvijai?

Ziniet, es gribētu, lai tas būtu normāls cilvēks, kas īpaši neatšķirtos no visiem pārējiem, kas dzīvo šajā valstī. Lai viņš būtu tāds, kādi mēs visi esam.

Ko jūs saprotat ar «normāls cilvēks»?

Tas nozīmē, lai viņš nezīmētu kaut kādas rožainas gaisotnes, lai viņš būtu vienkāršs. Lai viņš būtu komunikabls, lai runātu saprotamā valodā, lai prastu ne tikai klausīties, bet arī sadzirdēt to, ko saka. Lai viņš būtu ar pietiekami stingru mugurkaulu, lai saglabātu savu nostādni, pozīciju, savu esību.

Jūs šīm prasībām kvalificējaties?

Es domāju, ka jā.

Kas ir tas, ko jūs gribētu izdarīt Latvijas labā?

Ziniet, es ļoti daudz ko gribētu izdarīt, bet tikai vajadzētu varbūt atgriezties uz mūsu grēcīgās zemes un savas vēlmes vienkārši salikt pa plauktiņiem ar tām iespējām, kādas ir. Ja mēs runājam par iespējām, kas ir paredzētas Satversmē, tad galvenais manā skatījumā būtu vairāk un nopietnāk strādāt likumdošanas jomā, kas ir tiešs prezidenta uzdevums – ne tikai likt veto Saeimas palaižamajam brāķim, bet arī vairāk nodarboties ar likumdošanas iniciatīvām, balstoties nevis uz politiskām emocijām, bet uz ekspertu veidokļiem, uz sabiedrības viedokli un vēlmēm un to nepieciešamību, ko diktē dzīve un Latvijas nacionālās intereses.

Piemēram, kādas likumdošanas iniciatīvas jūs varētu virzīt?

Nu, viens piemērs. Likumdošana principā ir vides sakārtošana. Tās vides sakartošana, kurā mēs visi dzīvojam, strādājam, tā varētu būt sociālā joma, tā varētu būt uzņēmējdarbības joma – paskatieties, kas mums šodien notiek nodokļu politikā. Es negribu teikt, ka prezidenta funkcijās un tiesībās, spējās būtu mainīt šo likumdošanu pilnībā, bet ieteikt kaut kādus virzienus, pa kuriem varētu attīstīties tā pati nodokļu politika – tas ir ļoti svarīgi. Šeit kā piemērs: mēs daudz runājam par nodokļu grozījumiem, bet priekš biznesa un ne tikai priekš biznesa, priekš jebkura normāla cilvēka ir ļoti svarīgi ne tikai, kāda ir tā politika, kā mainās, bet arī lai tā būtu stabila.

Tas ir skaidrs, bet ko konkrēti mainīt nodokļu politikā?

Tagad, man liekas, tikai slinkais nerunā par to, ka vajadzētu būt progresīvam neapliekamajam minimumam – tā ir muļķība, [ka tā nav šobrīd].

Vēl kādas likumdošanas iniciatīvas?

Te ir vairākas jomas, ar to nodarbojos katru dienu šeit parlamentā. Es zinu, ka tas ir ļoti smags darbs.

Nu trīs lietas?

Es nevaru tagad pateikt par kādu konkrētu vienu likumdošanas normu, ko vajadzētu grozīt, jo tas tomēr ir nopietns sarunas priekšmets. Tad varam salikt pa plauktiņiem visus veidus.

Pieminējāt, ka jums svarīgi šķiet piedalīties ar iniciatīvām iekšējās vides sakārtošanā, bet nevaram ignorēt ģeopolitisko situāciju un šobrīd pat daudz vairāk par iekšpolitiskām funkcijām svarīgāk ir tas, ko prezidents var un dara ārpolitikā.

Ņemot vērā, ka prezidentam ir reprezentācijas funkcijas, viņš neveido ārpolitiku, bet nu tomēr – viņš varētu uzņemties zināmā mērā moderatora lomu. Es esmu ilgus gadus jau Saeimas Eiropas lietu komisijā un es jums pateikšu, ka ļoti bieži mēs atpaliekam, vērtējot dažādas situācijas ES un ārpus ES. Kā viens no piemēriem – kad bija runa par mūsu prioritātēm prezidentūras laikā, es teicu, ka būtu svarīgi, lai mēs padomātu par iekšējo un ārējo migrāciju kā vienu no smagnējākām un svarīgākajām ES attīstības problēmām. Tas bija divus gadus atpakaļ. Toreiz uz mani skatījās ar zināmu neizpratni, bet tagad izrādās, ka mēs sitam atkal pa astēm, mēģinot kaut kā iziet no situācijas, kur neesam pielikuši pirkstu, kad tā tikko sāka veidoties.

Ko jūs domājat ar pirkstu pielikšanu – kā Latvijai vajadzētu rīkoties?

ES pastāv tāda kārtība, ka absolūtais svarīgāko jautājumu vairākums tiek pieņemts vienojoties tikai visām 28 dalībvalstīm. Līdz ar to Latvijas pozīcijai būtu jābūt vairāk vērstai uz iekšējām nacionālajām interesēm nevis uz vienmēr un visur [esošiem] solidaritātes principiem.

Īsāk sakot, mums nevajag nekādus bēgļus uzņemt?

Nē, to es nesaku, to jūs sakāt. Pirmkārt, mums vajadzēja ilgi un dikti domāt, kad sākās operācija Ziemeļāfrikā, kuras rezultātā parādījās šie bēgļi. Tagad, kad mēs runājam par šīm lietām, nevar būt tā, ka valdības vadītājs šodien saka – nē, nekad un ne par ko, pēc tam saka – nē, nekādas kvotas un tā tālāk.

Kāds ir jūsu viedoklis – vajag vai nevajag uzņemt?

Diemžēl mēs esam iejaukti šajā lietā, patīk mums vai nepatīk, mums būs jāpieņem šie bēgļi.

Pirms ejam tālāk, gribētos saprast jūsu viedokli tādās lielākās līnijās par Latvijas attīstību pēdējo 25 gadu laikā. Cik tālu tas ceļš, ko mēs izvēlējamies, jūsu ieskatā bija pareizs?

Jā, bija pareizs. Tikai vienīgā atšķirība mūsu skatījumiem uz to lietu ir tā – kad bija runa par to, ka mūsu stratēģiskais mērķis ir pāriet uz eiro, es tam kategoriski nepiekrītu, jo tas nav mērķis. Vienota valūta ir instruments. Kā jebkuru instrumentu to var izmantot prātīgi un var izmantot neprātīgi. Tāpēc nevajag jaukt mērķus ar mehānismiem. Mūsu mērķis ir cits – mūsu mērķis ir panākt, lai mums būtu stabila labklājības pilna sabiedrība, lai cilvēki nebrauktu milzīgā skaitā ārpus valsts, meklējot laimi, meklējot darbu, meklējot iztikas minimumus.

Tas lielā mērā ir iespējams tāpēc, ka esam Eiropas Savienībā, vai jūs pats savulaik atbalstījāt Latvijas dalību ES?

Jā, neapšaubāmi. Bet, redziet, es daudz esmu apbraukājis ES valstis un esmu redzējis, kā viena otra valsts bija spējīga izmantot tās priekšrocības, ko dod kopējais Eiropas tirgus un tās priekšrocības, kas bija jaunajām dalībvalstīm. Mēs diemžēl tās izmantojām ne visai labi, jo citādi mums nebūtu problēmu ar ceļiem, infrastruktūru, mums nebūtu problēmu ar mūsu cilvēku aizplūšanu no valsts, ja mēs mācētu to prātīgi un prasmīgi izmantot.

Kur ir tā problēma, jūsuprāt, kāpēc mēs to neizmantojam?

Man šķiet, pirmā problēma ir ne īpaši augsts profesionalitātes līmenis mūsu augstākajos ešelonos – mēs ļoti daudz mētājamies no viena grāvja uz otru grāvi. Mēs ļoti maz, pieņemot kaut kādus lēmumus, domājam par tālejošām sekām. Dzīvojam tā vairāk vienas dienas formātā.

“Saskaņas” ilgstoši pārvaldītā Rīgas dome tā nerīkojas?

Es arī biju Rīgas domes vadībā, es jums pateikšu – es nenožēloju nevienu soli, ko tajā laikā mēs esam spēruši. Jo es to jūtu, redzu, varu aptaustīt un parādīt citiem.

Atgriežoties pie tām lielajām līnijām – skatoties jūsu CV ir redzams, ka Atmodas laikā 1988.gadā jūs kļuvāt par Komunistiskās partijas Centrālkomitejas valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītāju.

Jā, es tur veselu gadu nostrādāju. Jāsaka, es biju pirmais un pēdējais šā sektora vadītājs.

Kas ietilpa jūsu pienākumos?

Tā bija perestroikas novitāte, parādījās šī struktūra. Mans uzdevums bija nodrošināt Komunistiskās partijas kontaktus ar visām sabiedriskajām, nevalstiskajām organizācijām, tajā skaitā ar Tautas fronti, arodbiedrībām, kur es nostrādāju ilgus gadus.

Kapēc jūs šajā periodā, kad padomju impērija bruka, iesaistījāties aktīvā kompartijas darbā?

Šajā gadījumā mani vilināja nevis darbs Centrākomitejā, jo es ļoti labi zināju, ka tā sistēma nav savā uzplaukumā, bet mani interesēja tā darba saturs – man bija ļoti interesanti paskatīties, kas ir tā vide, kā mainās, kā procesi notiek ne tikai mūsu valstī, bet vispār.

Un ko jūs ieraudzījāt?

Es ieraudzīju daudz ko. Starp citu, visi Tautas frontes vadoņi bija pie manis ciemos, es biju pie viņiem ciemos. Es biju, starp citu, vienīgais partijas darbinieks, ko Tautas fronte bija aicinājusi uz pirmo Baltijas asambleju Tallinā. Es biju visos Tautas frontes kongresos.

Jūs pats personīgi atbalstījāt šos procesus, kas tolaik notika?

Ja es neatbalstītu tos procesus, es šodien dzīvotu kaut kur citur – Kanādā, Amerikā, Krievijā varbūt vēl kaut kur, nezinu.

Bet kādā veidā tad jūs to atbalstījāt, ja formāli darbojāties Centrālkomitejā?

Mans formālais uzdevums bija analizēt šos procesus un mēģināt arī izdarīt secinājumus – es teiktu, domāt par prognozēm, kā tās lietas tālāk varētu attīstīties.

Bet arī tālākā jūsu politiskā darbība bijusi vairāk saistīta ar tādiem spēkiem, kas, maigi sakot, skatās Austrumu virzienā, piemēram, PCTVL sarakstā esat kandidējis, “Saskaņa” arī ilgu laiku startēja kopā ar Rubika [Latvijas Sociālistisko] partiju.

Es esmu viens no Tautas saskaņas partijas dibinātājiem. Ļoti, ļoti sen. Es biju viens no tiem, kas ir šā PCTVL projekta autors, jo tā paliek mana dziļa pārliecība – sašķelties mēs protam arī bez kaut kādas ārējās ietekmes, tā šķeltniecība notiek visur un visās partijās, tāpēc tas process bija vērsts uz integrāciju, uz politisko spēku apvienošanu. Uz citiem principiem, ne uz sociālistiskiem, komunistiskiem, kapitālistiskiem vai kādiem citiem. Tā, lai cilvēkiem veidotos iespēja runāt savā starpā, ieklausīties viens otrā un varbūt arī sadzirdēt.

Uz kādiem principiem tad?

Ziniet, tas saucās – par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā. Man liekas, ļoti labs nosaukums, cita lieta, ka dažādi politiķi un dažādi komentētāji ir mēģinājuši ielikt tanī nosaukumā citu saturisko pusi. Tas ir atkarīgs tikai no to cilvēku vai politisko spēku sirdsapziņas, ja tāda ir.

Kas ir tā politiskā ideja, kurai esat sekojis vai kuru esat uzturējis šos divdesmit gadus?

Ziniet, es jums pateikšu. Mana politiskā ideja, ja mēs par to runājam, ir formulēta tajā nosaukumā, ko jūs ar tādu skepsi minējāt – vienota Latvija un cilvēka tiesības. Cilvēka tiesības uz normālu dzīvi, uz normālu eksistēšanu, lai nevajadzētu domāt par to, kā savest galus kopā, lai būtu ticība, ka nākotne ir skaista, rožaina un droša. Vot, tas ir tas, ko es gribēju panākt, kā labad es arī strādāju.

Bet tas izklausās pēc tā, kā padomju laikos manā bērnībā…

(Pārtrauc) Pareizi, tā tas izklausās. Es esmu vecā kaluma cilvēks.

Vai jums joprojām simpātiskas šķiet komunisma idejas?

Nē, es dzīvoju… Starp citu, jūs runājat par komunisma idejām – komunisma idejas ļoti maz atšķiras no desmit baušļiem, ja mēs tā nopietni runājam.

Bet jūs neatbildējāt uz jautājumu.

Es atbildu uz jautājumu drusku plašāk nekā jums gribētos – jā vai nē. Ja runājam par komunistiskām idejām kā tādām – par idejām, nevis par to ideju realizēšanas ceļiem, veidiem, mehānismiem un struktūrām, bet par pašām idejām – tās tikai var atbalstīt, jo tās ir balstītas uz Bībeles desmit baušļiem.

Bet jūs pirmīt sacījāt, ka atbalstāt to kursu, kurā Latvija ir virzījusies. Mēs esam konsekventi šos 25 gadus gājuši.

Eiropas ceļu.

Jā.

Bez šaubām – atbalstu.

Bet tas galīgi neiet kopā ar komunisma idejām.

Kāpēc? Piedodiet, jau šodien viena otra ES valsts dzīvo tādos apstākļos, teiksim tā pati Vācija.

Jūs domājat, ka tur valda komunisms?

Tur ir problēmas, bet tām problēmām ir pavisam cits raksturs. Teiksim, Skandināvijas valstīs sociālistiskās idejas ir realizētas praksē. Ja jūs paskatīsities sociālo sfēru, tur ir viss tas, uz ko aicina komunistiskā mācība. Palīdz cilvēkam, solidaritāte, pašpalīdzība un tā tālāk.

Ja jums hipotētiski būtu šāda iespēja nokļūt prezidenta amatā, jūs strādātu pie tā, lai šīs jūsu vīzijas par šādu Latviju īstenotos?

Jā, neapšaubāmi. Neapšaubāmi, tikai nesauksim tās par kapitālistiskajām, komunistiskajām vai kādām citām – sauksim vienkārši par idejām, kas būtu tuvas jeburam normālam, parastam cilvēkam, nevis politiķiem, kuri skatās ar vienu aci uz Eiropu, ar otru uz citu pusi.

Ko jūs domājat ar «normālo, parasto cilvēku»?

Es domāju, ka absolūtais Latvijas ļaužu vairākums ir normāli, strādājoši cilvēki.

Kā jūs varat runāt viņu vārdā?

Es nerunāju viņu vārdā un nekad arī to netaisījos [darīt], es nekad mūžā no tribīnes neesmu runājis, būdams deputāts.

Kāpēc jums šķiet, ka zināt, ko šis «normālais vairākums» grib?

Es gribu būt tāds kā viņi. Te ir liela atšķirība. Es negribu būt kaut kāds izņēmums no tā – lēkāt, rādīt, ka, lūk, es esmu izcila personība vai kā savādāk. Es esmu tāds pats.

Saeimā ir šo cilvēku ievēlēts vairākums, mēs redzam, ka tas nav tuvu ne tāds, kāds ir “Saskaņas” elektorāta ievēlētais.

Redzat, kāpēc mēs liekam.. Viens no mērķiem, kas man bija svarīgs, kad piekritu kandidēt, bija tomēr pamēģināt lauzt sabiedrībā tos stereotipus, ka, lūk, ir labāki un sliktāki politiķi, ka vispār tie politiķi ir, piedodiet, sūdabrāļi visi ar retajiem izņēmumiem, bet tomēr ir viens kopīgs izņēmums – ka tā ir “Saskaņa”, lūk, tur ir tikai vieni nelieši, Kremļa aģenti un tā tālāk. Tāpat kā jeburā politiskajā partijā – ir savi varoņi, savi nelieši, visi mēs [politiskie spēki šajā ziņā] esam vienādi, ne ar ko neatšķiramies. Tikai gribēju parādīt, ka mēs [“Saskaņa”] esam varbūt vienā otrā momentā ar reālistisku skatu uz to, kas notiek ar mums un ap mums.

Jūs pieminējāt Kremļa agentus. Kāpēc “Saskaņai” joprojām ir sadarbības līgums ar “Vienoto Krieviju”?

Ir arī ar “Jabloko”, ar Savisāra Centra partiju, “Vienoto Krieviju”, Ķīnas Komunistisko partiju, vēl varu nosaukt.

Jūs atbalstāt “Vienotās Krievijas” šobrīd īstenoto ārpolitiku?

Es nezinu, kādu politiku realizē “Vienotā Krievija”, jo atšķirībā no Latvijas, Krievijā ārpolitiku veido pat ne parlaments, bet prezidents, kurš nav, starp citu, “Vienotās Krievijas” biedrs.

Jums šķiet pieņemami tas, ko Krievija šobrīd dara Ukrainā?

Es nezinu, ko viņa dara Ukrainā. Es tiešām nezinu, jo es tur neesmu bijis. Tā informācija, kas ir jūsu, manā rīcībā – priekš manis ir vajadzīga informācija kā no [neitrālas] EDSO misijas – tā informācija priekš manis ir vērtīga. Tā puse, kas ir iesaistīta konfliktā – vienalga, vai tā ir Krievijas informācija vai Ukrainas informācija, ar to man nepietiek. Tā ir ieinteresētās puses informācija. Lai izdarītu secinājumus, man ir jābūt objektīvai informācijai.

Labi, nesen bija dokumentālā filma, kurā Putins pats…

Neredzēju, piedodiet.

Varbūt jūs varat noskatīties. Tajā viņš pats atzina militāru līdzdalību Krimas aneksijā. Kā jūs to vērtējat?

Ziniet, savā laikā es kā valdes loceklis atbalstīju mūsu partijas paziņojumu – tas bija, kad vēl tikai sākās visi tie notikumi Maidanā, ka mēs esam par Ukrainas valsts integritāti. Ar to ir atbildēts uz jūsu jautājumu. Mans viedoklis nav mainījies.

Jūs sakāt, ka nezināt, kas notiek Ukrainā, bet vai jums nevajadzētu tomēr to noskaidrot, ņemot vērā, ka jūsu politiskajam spēkam ir sadarbības līgums ar “Vienoto Krieviju”?

Varbūt man tiešām vajadzētu aizbraukt uz turieni, kā to darīja Grībauskaites kundze, piedalīties kaut kādā Maidanā.

Kāpēc to neesat darījuši?

Tāpēc, ka šajā darba posmā tas neietilpst manās funkcijās. Un man tav tik daudz laika un spēka, lai vienkārši apmierinātu savu interesi.

Nu mēs varam skatīties uz “Saskaņas” vadību – kāpēc neesat sapratuši, kas notiek Ukrainā, kāpēc “Saskaņai” joprojām ir līgums ar “Vienoto Krieviju”, vai jūs atbalstāt šī politiskā spēka politiku?

Gribētos, lai mēs kādreiz mēģinātu nevis skatīties uz to, kas notiek dotajā brīdī, bet paskatīties cēloņus un sekas, kas varētu būt pēc tam. Ukrainas problēma slēpjas nevis ārējos faktoros, diemžēl, bet iekšējos. Nemieri Kijevā sākās bez kaut kādas Krievijas palīdzības, tur nav nekāda Krievijas roka un nekad nav bijusi, to atzīst visi. Maidans bija pirmais solis, ko izraisīja tas, ka Ukrainā bija, ir un paliek daudz ļoti smagu problēmu. Vai nav tā?

Protams, korupcija.

Līdz ar to, ņemam nākošo posmu.

Bet ir virkne pierādījumu par Krievijas armijas klātbūtni Ukrainas teritorijā. Vai jūs atbalstāt to?

Kur tādi ir? Es tikai vakar pirmo reizi redzēju tās bildītes bez teksta, ka tur ir divi Krievijas kareivji.

Ne tikai divi. Arī pirms tam ir bijuši.

Nu, es neredzēju citu neko, izņemot tos.

Varbūt tad jums vajadzēja painteresēties?

A priekš kam?

Kā, priekš kam – jūs sadarbojaties ar šo politisko spēku, tāpēc.

(smejas) Es nevaru to saikni nekādīgi pamanīt – ja jūs sadarbojaties ar kādu… Tad pārtraukt diplomātiskās attiecības ar Krieviju? Kāpēc ne?

Mans jautājums – vai jums ir pieņemamas tās darbības, ko viņi veic pret savu kaimiņvalsti?

Viena lieta pieņemt vai nepieņemt politiku, otra lieta – uzturēt vai neuzturēt kontaktus. Kontakts ir vajadzīgs jebkurā gadījumā. Jebkurš karš – aukstais, hibrīd- vai karstais obligāti beidzas vai nu ar pilnīgu pasaules iznīcināšanu tagadējos apstākļos vai ar miera pārrunām. Jo ātrāk jūs to [miera dibināšanu] sāksiet, jo labāk. Kā jūs to varat ietekmēt bez dialoga? Vienkārši iziet Sarkanajā laukumā un sākt bļaustīties – beidziet to politiku? To jau var arī darīt, kapēc ne.

Ja visi šādi izturētos, es pieņemu, ka šis jūs atbalstītais politiskais spēks uzskatītu – viss ir kārtībā, tā var turpināt.

Es gribētu pasvītrot un atkārtot – ir runa nevis par atbalstu darbībām, bet par atbalstu kontaktiem. Šī sadarbība, godīgi sakot, ir ļoti lielā mērā formāla – izņemot to dokumentu, nekas cits diemžēl vai paldies Dievam, nezinu, kā to traktēt, nenotiek.

Ja jūs būtu prezidents, atbalstītu sankcijas pret Krieviju?

Pirmkārt, es vēlreiz atkārtošu – prezidenta funkcijās tas neietilpst. Ja runājam par sankcijām, es domāju, ka sankciju veids kā tāds ir kontrproduktīvs, jo nedod rezultātu. ASV, no kurām mēs mācāmies (un ļoti pareizi darām), savā laikā – pirms 50 gadiem sākušas sankcijas attiecībā uz Kubu.

Nerunāsim par Kubu.

Kapēc? Mēs runājam par sankcijām?

Jūsuprāt, tās nevajadzēja pieņemt?

Es uzskatu, ka sankcijas nav tas instruments, kas varētu [ietekmēt]?

Kā ietekmēt to, lai Krievija nepārņem citas valsts teritoriju?

Kad divi puikas kaujas, jūs sākumā mēģināt tomēr panākt, lai viņi pārstāj kauties, pēc tam sākat meklēt, kurš ir vainīgs, ka ir iesācies karš. Nav nekā svarīgāka šodien kā pārtraukt karu. Nav nekā svarīgāka šodien kā sākt pildīt Minskas vienošanos.

Izskan dažādi minējumi par to, kā varētu noslēgties karš Ukrainā un kādi varētu būt nākamie Krievijas soļi. Vairāki NATO ģenerāļi izteikuši, ka nākamās varētu būt Baltijas valstis. Kā jūs to vērtējat?

Ģenerāļi vienmēr izsakās vienādi, jo savādāk nav attaisnota viņu eksistēšana un viņu pagoni.

Jūs domājat, ka tā nekad nenotiks?

Nesaki nekad nekad, bet ja mēs vērtējam reālus riskus – es uzskatu, ka tas risks ir minimāls, ka Krievija uzbruks Baltijas valstīm. Tā ir mana pārliecība, ne tikai mana. Par to runā arī aizsardzības ministrs un viens otrs vēl.

Fiziskais, tiešais uzbrukums jau ir viena no pēdējām modernā kara fāzēm un arī mūsu aizsardzības ministrs izteicies, ka jau esam šajā karadarbības skalā pa vidu, vairākas hibrīdkara fāzēs jau esam piedzīvojuši. Vai piekrītat?

Uz jums tas iedarbojas? Es tam nepiekrītu. Jebkura informatīvā telpa – vai tie ir sociālie tīkli vai mediji – dabīgi atstāj savu iespaidu cilvēkos, bet tas iespaida dziļums ir atkarīgs no paša cilvēka, viņa sagatavotības. Ja cilvēks nav īpaši sagatavots, ir jāmeklē vaina valsts darāmajā – kā nodarbojamies ar izglītošanu, audzināšanu. Vai mēģinām cilvēkos ieaudzināt patstāvīgu domāšanu, lai viņi paši varētu izdarīt secinājumus.

Bet vai jūs saredzat šo Krievijas propagandu?

Es teiktu tā – uz mani propaganda nedarbojas.

Bet vai jūs saredzat to Krievijas medijos?

Es redzu to visos medijos. Latvijas medijos arī. Mēs jau arī vienu otru notikumu mēģinām atspoguļot pietiekami vienpusīgi.

Vēl mani interesē šāda lieta – nesen mums notika referendums par valsts valodas statusu krievu valodai un pēc tam jūs intervijā “Latvijas Avīzei” atzināt, ka pats balsojāt par krievu valodu kā otro valsts valodu.

Jā, tā tas bija. Es biju pret šo referendumu, jo es vispār esmu pret muļķīgiem gājieniem, bet ja jūs atceraties to jautājumu, kā tas bija formulēts, es nevarēju nepiedalīties. Tas skanēja: vai jūs esat par krievu valodu kā otro valsts valodu.

Kāpēc jums šķiet, ka Latvijā krievu valodai jābūt otrajai valsts valodai?

Man nešķiet tā. Es jau teicu, ka nebiju pie tiem faniem, referenduma atbalstītājiem.

Bet vai tā nav divkosīga attieksme? No vienas puses jūs sakāt, ka to neatbalstāt, bet no otras – ar savu parakstu balsojat par.

Tieši otrādi. Man ļoti viegli būtu pateikt, ka es neatbalstu šo referendumu – jo savas gribas izteikšana tomēr ir slēgta, tā nav publiski pieejama. Es arī tagad to saku, bet uz to jautājumu, kas bija formulēts, es nevarēju atbildēt citādāk.

Bet referendums jau bija par konkrētu jautājumu.

Priekš manis tas ir svarīgi. Nu kā jūs nevarat saprast, ka cilvēkiem atšķiras mentalitātes. Ja tas jautājums būtu formulēts… Latviešiem tas skan daudz saprotamāk – vai jūs esat par krievu valodu kā otro valsts valodu. Latviskā izpratnē tas ir korekti sastādīts jautājums. Es esmu krievs pēc tautības. Ja jūs to jautājumu uzdosiet krievu cilvēkam vai cilvēkam, kas izaudzis krievu kultūras vidē, viņam tā jautājuma pirmā daļa [«vai jūs esat par krievu valodu»] ir svarīgāka nekā otrā [«kā otro valsts valodu»]. Man nekad tas [valsts valodas jautājums] nebija svarīgi, vēlreiz saku – es pietiekami labi, nesaku, ka perfekti, bet normāli pārvaldu latviešu valodu.

Bet kāpēc tad jūs balsojāt par krievu valodu kā otro valsts valodu?

Jūs pareizi sakāt – es balsoju par krievu valodu. Un neslēpju to.

Kāpēc jūs to darījāt?

Tāpēc, ka tas jautājums bija forumulēts tā.

Bet pēc būtības?

Varat iedomāties, kā es, būdams krievu cilvēks, balsotu pret krievu valodu? Ne kā otro valodu, bet pret krievu valodu? Nu, es nevaru iedomāties.

Izlasiet jautājumu.

Es izlasīju jautājumu.

Nu, nevar paņemt trīs vārdus no jautājuma.

Var, nu, var tā darīt. Mēs ļoti daudzas lietas uztveram ne ar saprātu, bet ar emocijām. Šajā gadījumā tās ir emocijas, kas valda.

Hipotētiski pieņemot, ka parlaments jūs varētu atbalstīt kā prezidentu, kā mēs varētu paļauties uz jūsu rīcību vai lēmumiem kādā situācijā, ja jūs neizlasāt pilnu teikumu, neuztverat būtību, bet paņemat trīs vārdus no tā un sakāt – vispār es to neatbalstu, bet daru pavisam savādāk?

Es pateikšu tā – šeit vienīgi uz ko var paļauties? Uz to, ka principā vēss prāts un saprāts tomēr nekad nav bijusi mana vājā puse.

Vai jūs toreiz balsojot izmantojāt šo saprātu?

Es izmantoju vairāk emocionālo pusi šinī gadījumā.

Kā mēs varam būt droši, ka prezidenta amatā jūs saprātu vairāk izmantosiet nekā emocionālo pusi?

Redziet, tas atkarīgs arī no tā – ko jūs pārstāvat savā amatā un kāds ir jūsu uzdevums. Ko vēlaties pārstāvēt un ko vēlaties panākt.

Ko jūs pārstāvētu prezidenta amatā?

Es mēģinātu pārstāvēt visu Latvijas tautu. Visu – nedalot to ne latviešos, ne nelatviešos.