Krievija, kurā aste luncina suni

Iekrītot pagātnes ilūzijās, Krievija šobrīd ir kļuvusi par neveiksmei nolemtu PR projektu, uzskata žurnālists Nikolajs Uskovs

Vēsturnieks un žurnālists, Krievijas izdevuma Snob vadītājs Nikolajs Uskovs maijā viesojās Rīgā un starptautiskajā konferencē Reputācijas kari skaidroja, kāpēc Krievija ir neveiksmīgs sabiedrisko attiecību projekts. Uskovs ir savulaik akadēmiski pētījis viduslaiku kristīgos mūku ordeņus Rietumeiropā, pasniedzis vēsturi universitātē, bet no 2000.gada pievērsies medijiem – vadījis pasaulē pazīstamo žurnālu Men’s Health un GQ krievu izdevumus. No 2012. gada vada miljardiera Mihaila Prohorova mediju grupu un projektu Snob. Pērnā gada nogalē viļņošanos izraisīja viņa grāmata “Nezināmā Krievija. Vēsture, kas jūs pārsteigs”, par kuru interneta komentāros viņu lamāja kā rusofobu. Publicējam izvērstu intervijas versiju, kas saīsinātā veidā tika publicēta žurnālā “Ir”.

Pērnā gada nogalē kādā komentārā rakstījāt – Krievijā sabiedrība pasauli tagad uztver «melnbalti», bet tāda situācija parasti nobriest pirms pilsoņu kara. Tiešām uzskatāt, ka Krievija atrodas uz pilsoņu kara robežas?

Karš ir iespējams, taču robeža vēl nav sasniegta. Man ir ļoti nepatīkama doma, ka gan liberāļi – un es esmu liberālis, protams, – gan Putina piekritēji atrodas tik asā konfrontācijā, ka nespēj un arī nevēlas dzirdēt viens otru. Pie tam ir acīmredzami, ka Krievijas sabiedrībā gandrīz puse, 42% atzīst – paļaujas tikai paši uz saviem spēkiem. Tas ir ļoti augsts procents, gandrīz kā ASV, bet pārējie paļaujas uz valsts atbalstu. Harmoniska attīstība iespējama tikai tad, ja šie divi spēki savā starpā vienosies. Man ir svarīgi, lai visi atcerētos, ka mūsu ir ļoti daudz – gan vienā, gan otrā pusē. Ka vajag ļoti mierīgi un atbildīgi attiekties pret šobrīd notiekošo. Ir kontrasts starp bagātajiem un nabagajiem, starp Maskavu un provinci. Es redzu nocietināšanos no abām pusēm un mani tas biedē. Cilvēki ir pazaudējuši spēju sadzirdēt un cienīti citu viedokli.

Bet kā iespējams vienoties ar kādu, kurš nemitīgi kliedz?

Nevajag to atdarināt. Agri vai vēlu vara gribēs uzklausīt otras sabiedrības daļas viedokli, tikai jābūt stingriem un pastāvīgiem savos uzskatos. Krievijā ļoti bieži opozīcijas nepacietība ir bijusi iemesls milzīgām kataklizmām. Jāsaprot skaidri – varasviri ir norūpējušies apmēram par to pašu, tikai baidās pazaudēt varu. Tā ir parasta cilvēciska iezīme. Cilvēki, kas sēž Kremlī, ir ilgi gājuši uz to, viņi ir pierādījuši savu efektivitāti, katrā ziņā politisko efektivitāti. Jāsaprot, ka tāpat vien viņi neaizies – tikai tāpēc, ka jūs [opozīcija] esat tik pareizi. Vajag piedāvāt viņiem kopēju platformu, Krievija var izvēlēties normālas attīstības ceļu.

Kas var būt šī platforma? Propaganda tagad sludina «Krievu pasaules» konceptu, kamēr jūs savā grāmatā uzdodat neērtus jautājumus par krievu nācijas saknēm. Kādas vērtības var vienot sabiedrību Krievijā?

«Krievu pasaule» ir propagandas modelis, ko vispār nav vērts nopietni apspriest – tā ir viena no ilūzijām, ko Krievijā šobrīd kultivē. Nekāda «Krievu pasaule» neeksistē, tā ir PR fikcija. Reāli krievu izcelsmes cilvēki dzīvo dažādās valstīs, bet viņiem ir visdžādākās intereses – vieni gribētu atgriezties PSRS, citi nē. Tas, kas nav fikcija – mums tiešām ir impēriska nācija, Krievija nekad nav bijusi monoetniska valsts, tā ir politiska valsts. Te ir dažādu ietekmju pārbagātība – Krievijas vēsturi nevar nodalīt no baltvācu baroniem, nevar iedomāties to bez spāņa de Ribas, Odesas pamatlicēja, un bez pilsētas franču gubernatora de Rišlejē, slavenā kardināla pēcteča. Krievija nav iedomājam bez kāda svarīga etiopieša – Aleksandra Sergejeviča Puškina. Tjutčevs, viens no mūsu pirmajiem nacionālistiem, ir tatāru pēctecis. Un tā bezgalīgi… Krievija ir impēriska nācija, te nevar izveidot monoetnisku valsti.

Krievija ir valsts, kas 20.gadsimtā ir cietusi vienu no lielākajām sakāvēm – taču, atšķirībā no prezidenta Putina, es uzskatu, ka šī sakāve notika 1917.gadā. Tieši tad Krievija zaudēja iespēju būt par lielu impēriju, saglabāties līdzīgi kā ASV. Jo tobrīd pasaulē pastāvēja tikai divi tik milzīgi «tautu sakausēšanas katli» – ASV un Krievija. Krievijas impērija neizturēja spiedienu, uzsprāga. Tas, kas nāca vietā, bija idiotisks politiskais un ekonomiskais modelis, kas sabruka. Tā protams, ir drāma ļoti daudziem, arī man. Es neesmu impērijas piekritējs, bet tā ir mana vēsture – visi saprot, ka Rīga, Somija, Vidusāzija bija Krievijas impērijā, un principā visiem bija labi. Neviens neiebilda, izņemot poļus, kuriem pirms tam bija attīstīta valsts, kuru aprija un iznīcināja.

Vēsture ir traģiska, bet tagad Krievija tā vietā, lai meklētu jaunu pašidentifikāciju modernajā pasaulē, pēkšņi krīt atpakaļ pie 18., 19.gadsimta avotiem. Bet mēs nevaram atjaunot to Krieviju, kas bija – lielo iespēju zemi, kura piesaistīja emigrantus no visas pasaules, milzīgu vācu diaspora utt.. Tā visa tagad nav, tas tika iznīcināts 20.gadsimtā un Krievijai ir jāmeklē jauna identitāte, bet tā ir iebridusi pagātnes mirāžās. Tā ir šausmīga kļūda. Tagad mūs neviens nekur negaida. Krievijas impērija bija pievilcīga, bet Staļins jau tāds vairs nebija – rupjš, pretīgs. Katrīnas Lielās laikā Krievijā ieradās miljoniem cilvēku, viņas valdīšanas sākumā bija 18 miljoni iedzīvotāju, beigās – 35 miljoni, un tā nav tikai teritoriju pievienošana, tā bija vecticībnieku atgriešanās, vācu imigrācija. Jādomā tagad, kā valsti atkal padarīt pievilcīgu – jo arī jaunās tūkstošgades sākumā Krievija bija lielo iespēju zeme. Cilvēki, kas bija aizbraukuši, atgriezās, jo te varēja pelnīt. Bet tā vietā, lai veidotu jaunu identitāti, Krievija nolēma atgriezties pie vecās, kas pat nav impēriska, bet kaut kāds sakausējums no staļinisma… Kaut gan pats staļinisms tomēr kautrējās tik atklāti izrādīt savu patieso dabu.

Jūs runājat par Krievijas impērijas sabrukumu kā traģēdiju, bet es kā latviete tieši otrādi – priecājos, ka manai valstij lielā kara rezultātā bija iespēja rasties.

Varbūt Latvijas nebūtu, bet latvieši taču dzīvoja Krievijas impērijā nebūt ne slikti. Mēs nezinām, kā notiktu vēsturē – varbūt valstis atdalītos, varbūt nē. Jā, bet jums tas deva iespēju vismaz dažas desmitgades atvilkt elpu, lai rastos paaudzes, kas pēc PSRS sabrukuma vēl atceras, ko nozīmē normāla dzīve. Tādā ziņā jums paveicās – ja šī [Padomju Krievijas] sistēma jūs būtu pārarusi, jums vienkārši vairs nebūtu cilvēku, kas saprot, ko nozīmē īsta dzīve. Taču jus spējāt arī PSRS laikos palik atšķirīgi – tas arī ir Rīgas pievilcības noslēpums padomju inteliģences vidū, jo viņi šurp brauca ieelpot gaisu. Viss te bija atšķirīgs – kafija, iespēja restorānā iedzert glāzi vīna, tādas [padomijā] neiedomājamas lietas. Tas ir šausmīgi, cik milzīgs cilvēkus skaits pašā [Staļina] Krievijā tika izslaktēts, bet palikušie iedzīti tādā šausmās un bailēs, ka pagātnes dzīvi izvītroja no savas atmiņas. Es esmu no ļoti labas ģimenes, taču mans vectēvs visu mūžu baidījās par pagātni runāt – tikai pēc viņa nāves uzzināju par savu ģimeni. Tāpēc vienīgais, kas mani Baltijas neatkarības akcijās aizskāra, ir tas, ka jūs nesaprotat, kādas šausmas esam pārdzīvojuši arī mēs – jā, jūsu liktenis ir briesmīgs, bet arī krievi tika nogalināti tūkstošiem pilnīgi par neko, vienkārši, lai Staļins varētu turēt valsti bailēs.

Kad jūs runājat par jaunas identitātes meklējumiem, kas varētu būt tās pamats, ja reiz Krievijas impērija tā nevar būt?

Krievija – lielo iespēju zeme. Arī Latvija to sajuta 2000.gadu sākumā. Cilvēki labprāt investēja naudu, radīja jaunu bagātību, tas bija risinājuma virziens – mēs esam bez kompleksiem, esam stipri. Man ļoti patika, ka angļu GQ tolaik, kad es vadīju žurnāla krievu versiju, rakstīja – Maskavā ir daudz stilīgāki nakstklubi nekā Londonā. Bija sajūta, ka mēs esam lielo iespēju zeme – te ir brīvība, ieskaitot arī seksuālo brīvibu. Jo tā vienmēr iet roku rokā ar vārda brīvību, ir pat grūti pateikt, kuru no tām vairāk gribēja studenti 1968.gadā. Šī enerģija bija Maskavā, tā varēja radīt jaunu realitāti, ka mēs, Krievija, esam mazliet barbariska, bet tomēr Eiropa. Mēs atbrīvojam jūs no dažiem civilizācijas kompleksiem, bet pati civilizācija paliek, viss raiti darbojas, skaisti izskatās, kredītkartes tiek pieņemtas, brīnišķīgie Louboutin kājās…

Tādi «sirsnīgie» Rietumi?

Jā, precīzi! Krievija to varēja radīt. Bet diemžēl visu nomainīja pilnīgi nomācoša impērijas renesanse, kas ir nolemta neveiksmei. Jo Krievija ir eiropeiska valsts un nekad nav bijusi citāda – Krievijas valsts formējās kā daļa no Eiropas tirgus, varjagu – grieķu tirdzniecības artērija, kas savienoja Rietumus ar Dienvidiem. Turklāt Krievija bija eiropeizācijas pionieris – pirmā, kas atkārtoja veiksmīgo eiropiešu modeli, jo Ķīna un Japāna tolaik noslēdzās. Krievija tieši ar eiropeisku valsts modeli sasniedza milzīgus panākumus. Atgādināšu, vēl 17.gadsimtā Krievijā nebija savas dzelzs, kaut gan šajā zemē ikviens burtiski staigā pa dzelzi, bet jau 18.gadsimtā Krievija kļuva par lielāko dzelzs ekportētāju, angļu lielgabali ir krievu dzelzs. Tas bija milzīgs izrāviens – tehnoloģisks, kultūras zelta laikmets. 19. un 20.gadsimts parādīja, ka Krievija ir eiropeiska valsts, bet tad notika katastrofa. Tā gan arī bija Eiropas idejas – komunisma – atkārtojums, eiropeizācijas sekas, jo Krievija bija kļuvusi par daļu no rietumu intelektuālās telpas un kļuva par laupījumu dažādu rietumu radikālo ideju paudējiem. Protams, krievu marskisms nav rietumu marksisms.

Kāda ir atšķirība?

Ļoti vienkārša, to var izteikt vienā vārdā, kuru krievi ir ienesuši pasaules kultūrā – «bistro!». Ātri. Jūs zināt to stāstu, ka krievu kazaki [1814.gadā] Parīzes okupācijas laikā starp ielu kaujām vietējās ēstuvēs meklēja pārtiku ar kliedzieniem «Bistro, bistro!» Un tā radās pirmie bistro. Tas ir galvenais iemesls, mūsu nacionālais raksturs – visu vajag «tūlīt un tagad». Nav sajēgas, ka nepieciešams laiks un cieņa pret iepriekšējām paaudzēm, viņu tiesībām. Tieši tas pats notika 1991.gadā – atkal visu vajadzēja ātri, ātri, un vesela paaudze pazaudēja visus savus iekrājumus, pensijas. Mana māte, saņemot algu 150 rubļus mēneši, visu mūžu krāja naudu un bija iekrājusi 5000 rubļus, milzīgu summu tiem laikiem. Gribēja sagādāt dzīvokli man vai brālim, bet vienīgais, ko viņa varēja atļauties nopirkt par šo mūža iekrājumu 1991.gadā, bija neglīta turku ādas jaka man uz dzimšanas dienu. Un tas viss – tāpēc, ka vajag ātri, ātri, ātri… Tāda ir mūsu nacionālā psiholoģija, tāpēc katra paaudze 20.gadsimtā ir vienmēr izrādījusies zaudētāji.

Bet kā tad tūkstošgades sākuma «iespēju zemei» Krievijai pietrūka, ja Putins spēja to tik ātri izmainīt? Izrādījās, jūsu brīvība nebija īsta.

Tā nebija īsta, jo tad, kad sākās ekonomiskais uzrāviens, vairākums cilvēku teica – tagad pelnīsim naudu, viss pārējais būs pēc tam… Toreiz es brīdināju, ka tā nemēdz būt: jūs pelnāt, bet arī viņi pelna. Kamēr jūs nopelnīsi 5 miljonus, viņi bus nopelnījuši 100 miljardus un no šādas naudas šķirties nav viegli. Jūs ar pilnīgi atšķirīgiem cipariem nonāksiet pie finiša taisnes un neviens jums neko vairs nedos. Tad, kad jūs ļaujat iesēdināt Hodorkovski, jūs patiesībā dodat sankciju iesēdināt arī jūs. Bet viņi neklausījās…

Kāpēc?

Ātri! Dzīvojam taču šodien! Iedomājieties situāciju, kad esat šausmīgi izbadējies, un pēkšņi ir iespēja ēst bez mitas. Veiksme un lidojuma sajūta apreibina. Tagad, protams, ir refleksijas – jā, mēs nesapratām un nenovērtējām, cik svarīga ir brīvība. Likās, mēs radīsim biznesu, darba vietas, uzbūvēsim sev statusu un tad jau vara mūs uztvers kā spēku… Bet valsts pateica – jūs neesat nekas. Jau Pāvils I savulaik izteica visaptverošu formulu – augstmanis Krievijā ir tas, ar kuru es runāju, kamēr es ar viņu runāju. Krievijā arī biznesmenis ir tas, ar kuru es runāju, kamēr runāju. Augstmanis, biznesmenis, miljardieris – viss viens, ir palicis tas pats modelis – Krievijas problēma kopš neatminamiem laikiem ir tā, ka šī ir milzīga valsts, kas kalpo ļoti šaurai elites grupai, kura visu kontrolē.

Jūs sakāt, ka refleksija notiek. Kā tas atspoguļojas praksē? To neredz.

Nedomāju, ka tas ātri parādīsies, Krievijā ir savas dīvainības. Te augstmaņi var sešu gadu laikā nonākt līdz tam, ka nosit imperatoru ar zelta tabakdozi, jo viņš liek no rīta pārāk agri celties un gvardes virsniekiem tas, redz nepatīk. Bet ģenerāļi un maršali 30 gadus var paciest Staļinu, kurš nogalina miljonus un vienkārši briesmīgi vada valsti. Tie paši krievi! Tas ir paradoksāli. Maršals Žukovs, brīnišķīgais karavadonis…

Tās ir bailes, droši vien?

Tas ir gribas trūkums. Kāpēc krievu muižniekiem radās vēlme nogalināt savu imperatoru, bet elles izdzimums tik daudzus gadus valda – briesmīgi, netalantīgi, nejēdzīgi, ar daudzām kļūdām, nogalina miljonus cilvēku… Visi to redz un zina, nebija idioti, visiem bija salikti čemodāniņi pēkšņa aresta gadījumam. Pret Hitleru bija deviņi atentāna mēģinājumi 12 gados. Pret Staļinu – neviena. Kāpēc? Krievijas elite bija iznīcināta. Un tās vietā radās jauna elite, kas nespēja saņemt spēkus un lepnumu, lai pretotos Stļinam. Savulaik, kad Aleksandrs II nolēma atcelt dzimtbūšanu, Pēterburgā tika savesta armija un pie pils turēja eikāpžas, ja nāksies cara ģimenei bēgt – viņi baidījās no muižnieku atriebības. Tā bija cita elite. Bet padomju elite bija maiga un jauna, ar Staļinu uz «tu». Un pēkšņi šis Koba izrādās briesmonis un slepkava. Aizkustinoši, kā [ietekmīgais boļševiks, sākotnēji Staļina sabiedrotais, pēc tam par ienaidnieku pasludinātais Nikolajs] Buharins vēstulēs no cietuma joprojām uzskata, ka tas ir pārpratums, vēršas pie Kobas…

Kāpēc vara tagad reabiltē staļinisma kultu? Nesen tika slēgts, kā saprotu vienīgais GULAG muzejs, notiek Staļina godināšana. Vai tā ir vēlme uzsvērt, ka varai vienmēr ir taisība un bailes – ja cilvēki sāks tiešām domāt, tad nebūs vairs kontrolējami?

Tas viss ir PR akcija. Vara reāli nav gatava absolūti nekādām Staļiniskām represijām. Vienkārši Putins ir pilnīgi citāds.

Kāds?

Reiz viņš pirms vairākiem gadiem, vēl iepriekšējā pilnvaru termiņā izpļāpājās savam galma žurnālistam Andrejam Koļesņikovam. Viņš jautāja – redz, Staļina kults tiek piesaukts un it kā ir bail, tomēr ne tā. Putins atteica, varbūt tāds ir mērķis – lai būt ne tā, tomēr bail. Tā ir tāda PR konstrukcija, kas daļā sabiedrības rada pozitīvu reakciju, daļā bailes. Staļins bija idejas cilvēks, lai cik arī tā bija briesmīga. Viņš svēti ticēja marksisma – ļeņinisma murgiem, uzskatīja to pat par zinātni. Mēs atnācām, lai mainītu pasauli, kā teica Markss. Bet tagad PR tehnologi strādā, lai uzrunātu vairākumu – tā vienkārši ir politika. Esmu pārliecināts, ka Putins reāli ir labāks, nekā propagandas radītais tēls, kurā viņam ir jābūt skarbam.

Bet cilvēku taču maina lietas, kurām viņš ļauj notikt. Kad PR akcija pārtop reālā traģēdijā, kā šobrīd Ukrainā – tad kā tu vari palikt «iekšēji labs»? Darbi taču runā paši – izmaina tevi un nosaka, kas tu esi.

Es nezinu, kāds cilvēks iekšēji ir Putins, mēs esam pārāk atšķirīgi. Acīmredzot, viņam ir kāds priekšstats par savu pienākumu, sava motivācija. Nevaru izslēgt, ka viņš reāli baidās no ASV imperiālisma. Taču, ja man publiski cenšas iestāstīt, ka Putina lēmumu pamatā esot informācija par 28 NATO bāzu veidošanas draudiem Ukrainā, tad man tas izsauc histērisku smieklu lēkmi. Es tam neticu. Baltija taču jau sen ir NATO, te nav nekādas jaunas bāzes – to veidošana taču maksātu milzīgu naudu, bet Krievija nav drauds pasaules sabiedrībai. Nu, NATO atsūtīja pagājušajā gadā šurp [uz Baltiju] dažus puišus… Es tiešām nezinu, varbūt Putins tam visam tic. Bet varbūt šī vienkārši ir PR akcija, lai varētu bez kāda iemesla pievākt Krimu. Es jau šodien konferencē runāju par Krieviju kā PR projektu, kurā šobrīd neviens nespēj nošķirt, kas ir realitāte un kas ilūzija. Pats briesmīgākais, ka šobrīd Krievijā valda nevis Putins, bet PR-isti, kas rada un uzpūš bailes. Pašlaik aste luncina suni.

Mēs nezinām, kas ir Putina galvā, bet runājot ar cilvēkiem, kuri ar viņu tieši kontaktējas, man radies priekšstats par viņu kā adekvātu cilvēku. Visa tā melu bābele nevar būt viņa prātā. Putins ir eiropeisks cilvēks, kas dzer Pilsener un izvēlas gultasveļu zebras rakstā.

Ja jums būtu iespēja satikties, ko jūs viņam ieteiktu?

Nu, tāda iespēja teorētiski pastāv, bet žurnālista darbs nav kaut ko ieteikt.

Es nedomāju žurnālista interviju, bet drīzāk jautāju jums kā vēsturniekam, kas labi pārzina dažādu Krievijas līderu likteņus. Un kā pilsonim.

Kā pilsonim man nav interesanti ar viņu tikties. Kā žurnālistam – jā. Ko es viņam kā pilsonis jautāšu vai teikšu? Nezinu, es gribu cerēt, ka viņš mīl Krieviju un saprot, ko dara. Es viņa rīcību nesaprotu un tai nepiekrītu, tāpēc gribētu uzzināt patieso tās motivāciju. Jo es arī mīlu Krieviju un gribu tās uzplaukumu. Gribu zināt, kāpēc viņam ir taisnība, bet man nav.

Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai Putins noformulētu savus argumentus un runātu ar auditoriju, ko es pārstāvu. Jo neviena nācija nevar iztikt bez elites, kas saprot prezidenta kursu. Mēs varam nepiekrist, bet mums vismaz jāsaprot – bet, ja man stāsta par 28 bāzēm, es nevaru cienīt šādu varu. Kad es dzirdēšu patieso motivāciju… Nu, patiesībā augsti stāvoši Kremļa ierēdņi man ir par to stāstījuši, taču viņi nav gatavi to pateikt oficiāli. Šī argumentācija man šķiet loģiskāka nekā stāsts par ASV karu pret Krieviju. Tā man ir tik pat nepieņemama, bet vismaz es to saprotu.

Kāda tā ir? Saistīta ar iekšpolitiku?

Nē, tas saistīts ar ģeopolitisko pozīciju. Mani šīs sarunas nav līdz galam pārliecinājušas un tāpēc es nestāstu to tālāk – jo runājot ar šāda līmeņa ziņu veidotājiem tu nekad nezini, vai stāstītais ir patiesība vai arī viņi tikai vēlas, lai tu to nodod tālāk. Varbūt tas ir kārtējais PR triks.

Katrā gadījumā būtu interesanti šo versiju dzirdēt un tad jau var analizēt, cik ticama tā ir.

Mūs ievelk bezgalīgā PR spēlē. Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka Putinam kādā brīdī kļuva garlaicīgi no bezdarbības – nauda nāk pati, īstu problēmu nav. Ārpolitika ir karaļu spēle, un viņš ar to aizrāvās, bet rietumos visas viņa ambīcijas uztvēra ar smīnu un aizkaitinājumu. Kulmināciju tas sasniedza Soču Olimpiādē, kad daudzi līderi neieradās, kaut gan tie bija viņa svētki. Ja es būtu ASV prezidents, es noteikti būtu atbraucis. Uzskatu – Ukrainas krīzes eskalācijas nebūtu, ja ASV prezidents būtu pacēlis pakaļu un atbraucis uz Sočiem. Putinam tā bija trauma, es redzēju viņu sēžam tribīnēs, tas bija nokaitināts, nikns cilvēks. Krievijai bija labākā olimpiāde vēsturē. Tā viņam bija šausmīga trauma [ka citi to nenovērtēja].

Bija redzams, kā februārī un martā viņš katru otro dienu mainīja attieksmi pret Ukrainas notikumiem un acīmredzot emociju iespaidā pieļāva milzīgu kļūdu – uzņēma Krimu Krievijas sastāvā. Ja būtu aprobežojies ar neatkarības atzīšanu, viss būtu citādi. Uzskatu, viņš bija histērijas stāvoklī par nepelnīto nepatiku. Uz pārējo fona viņš principā ir talantīgs politiskais darbinieks, kas 15 gadus spēj valdīt tādu impēriju. Puiši, nu parādiet mazliet cieņas, kaut vai uzspēlējiet, neviens taču jums neprasa īstu mīlestību. Lūk, Merkele to saprot, viņas lēmums 10.maijā atbraukt uz Maskavu ir pareizs. Bet Obamu es nesaprotu. Tā ir cilvēcīga kļūda – jums ir darīšana ar talantīgu valsts vadītāju. Jā, viņš ir tirāns, jums viņš nepatīk, bet esiet reālisti. Grūti atbraukt uz Sočiem, pastāvēt zem palmām, iedzert šampanieti? Krievu raksturs pieprasa cieņu.

Vai esat dzirdējis tādu versiju, ka pēc Janukoviča aizbēgšanas esot bijusi doma palīdzēt viņam Kijevā atgriezties uz tanka – armijas vadība bijusi gatava, bet Putins atteicies. Tāda versija izskanēja Tallinas konferencē.

Janukovičs nevarētu atgriezties Kijevā uz tanka. Ukraina ir kazaku valsts. Ja hetmaņi kādu nemīl, es viņam pat neieteiktu pūlēties – saplēsīs gabalos! Tur ir pilnīgi cita situācija, tiešā demokrātija.

Bet mīlēja taču. Pirms Janukovičs izdarīja to, ko Putins viņam lika – apturēja asociāciju ar ES.

Es nezinu, vai Putins varēja regulēt Janukovuiču. Janukovičs ir ārkārtējs kretīns. Kad Janukovičs nāca pie varas, man likās – varbūt izdosies kaut kā samierināt divas pozīcijas, bet tomēr izrādījās, ka uzkraiņi ija izvēlējušies ģļēvuli, kas nav spējīgs rīkoties. Manuprāt, Putins personiski neciena glēvuļus. Tas, ka Janukovičs bēga, bija tik apkaunojoši, ka nekāda viņa atgriešanās netika plānota. Tas bija tīri personisks nicinājums. Pie visiem saviem netikumiem Putins tomēr ciena patstāvīgumu – ja teici, tad ej līdz galam. Kad sākas raustīšanās – Maskava, Eiropa…

Varbūt Putins nobijās, ka Maidans var notikt arī Maskavā?

Viņš vienkārši saprata, ka Janukovičs nav tas cilvēks, kurš var nāciju apvienot. Ukraiņu hetmaņu politika tāda ir bijusi jau sen – ne pirmo gadsimtu viņi spēlē starp Maskavu un Varšavu.

Skatoties youtube video, kur milzīgi pūļi sporta sacensībās kliedz «Putin-hujlo», ir skaidrs, ka naids ir īsts. Kā var atjaunot mieru Ukrainā?

Vajag vienkārši nomierināties. Ukrainai jāsaprot, ka tās situācija, pirmkārt, ir viņu pašu kļūdainās politikas sekas. Piemēram, jautājumā par sabiedrības saliedēšanu viņi pieļāvā kļūdas, sūtot uz Austrumu reģioniem gubernatorus un tiesu priekšsēdētājus, kas nerunā krieviski. Elite saaisināja situāciju. Latvijā krievi un latvieši dzīvo kaimiņos vienā mājā, bet Ukrainā ir citādi – krieviem ir lieli anklāvi. Un šādā situācijā atsūtīt kaut kādu tipu no Kijevas pie cilvēkiem, kas visu mūžu tur dzīvo. Tas viss radīja saasinājumu.

Bet tas taču nebija karš!

Protams, karš ir Krievijas radīts, bet Krievija izmantoja Ukrainas vājumu un kļūdu – jo tā nedrīkst darīt! Jau deviņdesmitajos gados visu laiku brīdināja Ukrainu par bīstamību, ka vietējās separātistu kustības var aicināt mūs iejaukties, palīdzēt. Kāpēc nevarēja iedot autonomiju, kāpēc nevarēja atļaut otru valodu?

Bet krievu valoda taču ir atļauta.

Bet, ja atsūta gubernatoru, tiesas vadītāju un viņi nerunā krieviski.

Grūti noticēt, ka Ukrainā ir cilvēki, kas nerunā krieviski.

Jā, ir tādi. Un tad vēl stāsts par Banderu. Viņš ir Ukrainas patrios, bet viņš ir arī fašists, bandīts. Tāpat kā nevar ģenerāli Vlasovu [vienu no izciliem Sarkanās armijas ģenerāļiem, kas pēc nonākšanas vācu gūstā sāka sadarbību ar nacistiem, lai vērstos pret Staļinu un atbrīvotu Krieviju no boļševisma] taisīt par nacionālo varoni – lai cik briesmīgs bija Staļins, šis tomēr bija visas tautas karš. Tas būtu tāpat, kā Latvijā par nacionālajiem varoņiem tagad pasludinātu sarkanos strēlniekus – mēs taču zinām, kādi briesmoņi bija šī Ļeņina personiskā apsardze, revolūcijas triecienspēks. Paldies Dievam, ka visi par viņiem šeit ir aizmirsuši.

Toties mēs visu laiku dabūjam trūkties par leģionāriem. Bet par Ukrainu – kā šo krīzi atrisināt?

Vienkārši pārtrauks televīzijā par to runāt, un pēc mēneša interese apdzisīs.

Varbūt Putins nolems turpināt karadarbību, iet tālāk, ka prognozē daļa ekspertu?

Nē! Cilvēks, kurš 16 stundas sēdēja Minskas pamiera sarunās, negrib, lai tas sabrūk. Nezinu, vai tā ir patiesība, bet man stāstīja – Doņeckas un Luganskas republiku līderi Minskā ilgi gaidot sarunu rezultātu bija ierāvuši, un, kad [Putina padomnieks Vladislavs] Surkovs ieradās pie viņiem ar lielā četrinieka panākto vienošanos, bija šo pasūtījuši – sak, kāpēc mēs nesēžam tur pie lielā galda! Kad Surkovs atgriezās, Putins esot sacījis – lūdzu nodod viņiem ziņu: ja jūs neparakstīsiet, mēs atradīsim citus, kas parakstīs. Un Surkovs atgriezās ar parakstiem. Es nejūtu šī cilvēka [Putina] vēlmi karot. Manuprāt, tā bija vienreizēja akcija, dūmu aizsegs – Donbass ir spēles kārts, lai daudz brīvāk justos Krimas jautājumā [pārbīdot starptautiskās sabiedrības uzmanību uz Austrumukrainu].

Protams, mēs bažījamies, vai Putins neies tālāk, ja reiz tik ļoti neieredz Rietumus.

Nē, viņš dievina rietumus.

Bet rietumi taču oficiāli tiek pasludināti par izvirtušiem un brūkošiem…

Nē, tā taču ir propaganda. Putins ir normāls cilvēks.

Kā normāls cilvēks var sākt karu Ukrainā?

Nu, tā ir spēle. Krimas sagrābšana viņam deva indulgenci uz vairākiem gadiem – krītošs reitings aizstāts ar visaugstāko. Tiešām, nesaprotu, kāpēc viņš neapstājās pie Krimas neatkarības atzīšanas. Laikam jau reitinga dēļ. Un tad sākās – Krim naš, nam kriš*.

Jūs runājat par PR ilūzijām un ir populāri teikt, ka Putina reitings ir propagandas uzpumpēts. Bet ja atslēgtu TV, kas patiesībā notiek cilvēku prātos?

Nezinu, tā būtu pilnīgi jauna situācija. Un nesapņosim – televīzija pati no sevis neizslēgsies. Taču es domāju, ka Krievijā ir iespējams jauns atklātības un «perestroikas» periods. Un tas būs diezgan nopietns pārbaudījums valsts izturībai. Melu bābele nevar turpināties mūžīgi.

Jūs teicā, ka aiz PR ilūzijām īstā dzīve nevienu vairs neinteresē. Bet kāda ir šī īstā dzīve?

Nu, padomājiet – vidējā alga valstī ir 9000 rubļi, apmēram 100 eiro mēnesī. Piedevām ir milzīgi parādi par patēriņa kredītiem – mašīnas, sadzīves tehnika. Protams, ka tas ož pēc milzīga sprādziena, tautas protesta. Es ceru, ka šis pritests būs lokāls, neaptvers Maskavu. Mēs atceramies revolūciju un saprotam, ar ko tas var beigties šajā valstī. Ceru, ka elite tomēr sāks pārmaiņas. tas ir vienīgais, kam ticu. Protams, divdesmitā gadsimta pieredze ir iemācījusi, ka vajag domāt par sevi pirmām kārtām. Es ļoti mīlu Krieviju un negribu emigrēt, tā ir mana dzimtene, bet es tajā mīlu to, ko lielais vairākums cilvēku diemžēl vispār nepamana vai nevērtē – es mīlu Čaikovski, Puškinu, Tolstoju, Dostojevski, to es uzskatu par Krieviju. Diemžēl tas, ko es mīlu, nav visu kopējais viedoklis. Cilvēki ir kļuvuši ļoti prasti.

Jūs savā grāmatā teicāt, ka gribat saprast, kas ir Krievija un kāpēc jums par to tik bieži ir kauns? Jūs sapratāt?

Tas, ka mēs skaidri nenosodījām komunismu un staļinismu, ir mana kauna iemesls. Man nav skaidrs, kā var skatīties acīs cilvēkiem, zinot šo pagātni un atstājot to bez jebkāda nosodījuma. Es saprotu Jeļcina lēmumu, ka nevajag rīkot procesus pret komunistiem, jo tas sašķels nāciju, bet no otras puses – kamēr tu neesi noziedzniekus nosaucis par noziedzniekiem, bez taisnīguma miera nebūs. Saprotiet, kad deviņdesmitajos gados mācījos Vācijā, katrs vācietis uzskatīja par pienākumu atvainoties. Vairums cilvēku, protams, nebija pieņēmuši lēmumus, bet viņi juta vainu. Pieļauju, ne visi vācieši to no sirds darīja, bet viņi pieņēma šo politiku un vismaz ārēji to uzsvēra. Bet mēs savu dvēseles darbu neizdarījām – neatvadījāmies no šiem briesmīgajiem vadoņiem, kas izdarījuši milzīju ļaunumu Krievijai un daudzām tautām, latviešiem, ukraiņiem, krieviem. Tā ir traģēdija.

Ziniet, es joprojām nezinu uzvārdus cilvēkiem, kuri nosūdzēja manu vectēvu, kuri mocīja viņu Lubjankā. Vai tas ir taisnīgi, ka es nedrīkstu to zināt? Kaut kur ielās staigā šo neliešu mazdēli un varbūt pat nezina, kāds nelietis ir bijis viņu ģimenē. Bez šī taisnīguma mēs nevarēsim. Propagandisti mūs uzkūda – kāpēc mums visu laiku jājūtas vainīgiem? Nu, tāpēc, ka mēs neesam savu vainu atzinuši un nožēlojuši. Tam vajadzīga politiska griba. Līdzcietība pret cilvēku likteņiem. Mani biedē skaitļi, ka 48% [Krievijas iedzīvotāju] atbalsat Staļina represijas, attaisno tās. Vai nu tie ir pilnīgi meli, vai arī…

Bet vektors jau pašlaik iet pilnīgi pretējā virzienā. Piemēram, Ņemcova slepkavība – šausmīgs notikums, bet internetā daudzi komentē, pareizi, piektās kolonnas pakalpiņi ir jānožmiedz. Par jūsu grāmatu arī lasīju, ka vajag likt cietumā šo rusofobu. Lai nu ko, bet līdzcietību tiešām neredz publiskajā telpā.

Atkal nevajag jaukt – tas, ko var lasīt internetā, bieži ir apamksāti viedokļi. Es negribu dramatizēt. Borjas slepkavība ir drausmīga traģēdija, bet diemžēl sabiedrībā netrūkst slimu cilvēku. Tādi ir arī specvienībās, viņiem ir arī ieroči. Bet es neesmu pārliecināts, ka tā bija Kremļa pavēle – domāju, ka tā ir kaut kāda pašdarbība. Manuprāt, Kremlis bija ne mazāk šokēts.

Par ko? Ka ir tik vājš un nespēj kontrolēt situāciju?

Saprotiet, Krievijas valdības vicepremjers ir cilvēks, ko principā sabiedrībā visi zina. Tie, kas tagad vada valsti, daudzi bija puišeļi, kad viņš bija amatā. Boriss Ņemcovs sazinājās ar Krievijas prezidenta administrāciju kā līdzīgs ar līdzīgu. Viņiem iekšēji tas ir šoks, jo šis cilvēks ir no viņu vidus elites – ne jau «kaut kāda» Poļitkovska, sieviete, kas kaut ko tur rakstīja… Viņš ir daļa no elites.

Tad jau viņiem jāatrod slepkava?

Baidos, ka gali ved uz Kaukāzu, bet tā ir slēgtā zona. Taču redzam, ka elite ir sašķelta, ja jau izmeklēšanas komisija sāk kaut ko norādīt [Ramzanam] Kadirovam. Es nesliecos visu norakstīt uz Kadirovu, bet arī izslēgt to nevar. Visvairāk baidos izdarīt priekšlaicīgus secinājumus, jo bieži skaļās politiskās slepkavībās izrādās, ka tā ir fanātiķu pašdarbība. Varbūt mēs to uzzināsim tikai pēc Putina nāves. Vai varbūt tikai pēc Kadirova nāves, kurš, protams, ir krietni jaunāks.

Kā šoks transformējas, piemēram, jūsu lokā? Vai iedzen bailes? Vai protestu, ka ir beidzot jāpasaka – nē, tā nedrīkst! Ko darīt pēc šoka?

Es varu tikai citēt Irinu Hakamdu, kuru satiku uz tilta nākamajā dienā pēc slepkavības. Ira kā pieredzējis opozicionārs bija paņēmusi līdzi šņabi, mēs visi iedzērām, jo bija šausmīgi auksts. Un viņa teica – zini, tagad es vairs ne no kā nebaidos. No kā mums tagad baidīties, kāpēc mums būtu jārāpo uz ceļiem?

Es jūtos līdzīgi. Negribu lekt uz ecēšām, mana dzīve jebkurā gadījumā man ir svarīgāka par jebko citu, bet ir arī pašvērtības apziņa. Borjas bezbailīgums bija viņa milzīgās pašcieņas izpausme. Viņš nesamierinājās ar pusceļu. Tas, kas mums likās smieklīgi, izrādījās traģiski. Viņš bija pārsteidzošs cilvēks – naivs, arī daudz kļūdījās. Viņš iedeva Putinam varu – viņš pretojās Gazprom privatizācijai un domāja, ka ir izglābis priekš dzimtenes nacionālo dārgumu. Kad es viņam teicu – Borja, tu taču viņam iedevi šo ieroci rokās, viņš sacīja: nē, es esmu par Krieviju, ir taču labi, ka valstij ir šāda bagātība. Viņš bija spēcīga personība, ļoti patika sievietēm, kas arī ir svarīgi – Krievijā tradidionāli sieviete ir galvenais vīrieša novērtējuma kritērijs.

Bet viņš nesaprata, kādā līmenī ir šīs sistēmas līdzautors un gribēja ticēt, ka sistēma būtu ļoti laba, ja tikai būtu palikusi godīgās rokās. Es to uzskatu par viņa kļūdu. Taču tagad viņš ar savām asinīm visas kļūdas ir izpircis.

Mani pārsteidz jūsu daudz atkārtotā frāze par pašsaglabāšanos. Padomju laikos arī tā runāja, bet Latvija toreiz bija okupēta, tā bija sveša vara. Bet tagad jums taču ir sava vara. Kāpēc krieviem tik un tā ir jāmēģina pašsaglabāties un pārdzīvot pašiem savu varu?

Ziniet, mums tā vara arī ir sveša. Nu daļēji, gan sava, gan sveša. Pašsaglabāšanās ir svarīga – manuprāt, vissvarīgākā revolucija, kas ir notikusi pēc Otrā pasaules kara, ir apziņa, ka dzīvība ir svarīgāka par visu. Mana un radinieku dzīve man ir svarīgāka par jeblo citu. Ja valsts tā grib, lai dzīvo. Bet es netriekšos ar galvu sienā. Es darīšu savu darbu, es daudz ko māku un man par to labi maksā. Es varētu izdarīt vēl daudz vairāk, taču tāda ir situācija.

Es gribētu nodarboties ar politiku, bet saprotu, ka tas nav iespējams, jo pašreizējā veidolā man tā ir pretīga. Es gribētu nest lielāku labumu cilvēkiem, un pašlaik daru to, ko varu. Man šķiet ļoti svarīgi, lai saglabājas cilvēku slānis, kas spēj izglītot bērnus, uzturēt vērtību sistēmu un elementāru fizisku un garīgu veselību. Tas ir viss, ko varu darīt šobrīd. Un iespēju robežās uzturēt diskusiju lauku. Jo nākotni es redzu kā zināmu kompromisu starp Putina vairākumu un opozīcijas mazākumu. Krievija sastāv no šīm divām daļām, mums ir jāvienojas. Domāju, ka varam vienoties uz tādu vispārcilvēcisku vērtību pamata kā kvalitatīva izglītība, veselības aprūpe, cieņa vienam pret otru.

Vai redzat opozīcijā līderi, kas var to virzīt? Vai arī līderis nav tik svarīgs, bet drīzāk kritiskā masa sabiedrībā?

Šobrīd līderis nevar būt. Jebkurā autoritārā režīmā politiskais lauks tiek izravēts, tur nevar parādīties nekāds cits līderis. Līderis radīsies tikai pie politiskāš konkurences, ko pieļaus televīzija. Šobrīd opozīcijas lideri ir tie cilvēki, kas nevar nebūt opozīcijā – īpašs personības tips. Politikā neiet daudzi cilvēki, kuri varētu to darīt, bet saprot, ka šobrīd tas ir bezperpektīvi un neprātīgi. Esmu pārliecināts, ka pie izmaiņām radīsies daudzi jauni politiķi. Atcerieties, kā bija astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados, uzreiz radās tik daudz spilgtu politiķu, mēs pat ne uzreiz sapratām, ka prezidents būs Jeļcins. [Pēterburgas mērs] Sobčaks, [Maskavas mērs Gavrils] Popovs, [profesors Jurijs] Afanasjevs, [Vitauts] Landsberģis… Bet par prezidentu kļuva Jeļcins.

Tātad pārmaiņas jums nozīmē to, ka vara pati ies uz vienošanos?

Viņi nevar neiet. Jo fiziskā dzīve [Putina] ir ierobežota, agri vai vēlu bus jāsāk domāt, kas notiks rīt. Paskatīsimies. To apspriest ir tagad bezjēdzīgi. Viņš var valdīt līdz 2018.gadam, bet varbūt modernās medicīnas iespējas dos viņam vēl 30 gadus?

Tātad jūs gatavojaties izdzīvošanas režīmā pavadīt vēl 30 gadus?

Es varu izdzīvot 30 gadus… Es strādāju, esmu neatkarīgs no režīma, es vadu Prohorova mediju, es rakstu scenārijus, grāmatas, normāli pelnu un pašrealizējos. Man nav traģēdijas sajūtas.

Runājot par jūsu karjeru, tajā ir tādi ļoti asi pagriezieni. Vispirms jūs pētījāt viduslaiku mūkus, tad pēkšņi kļuvāt par glancētā vīriešu žurnāla redaktoru, pēc tam pirms prezidenta vēlēšanām iegājāt politikā, pievienojoties Prohorovam.

Nē, [par politiku] tā gan nebija. Taisnība, karjerā ir asi pavērsieni, jo man patīk dzīvot vairākas dzīves. Divdesmit deviņu gadu vecumā man bija spoža akadēmiskā karjera, es biju Maskavas Valsts universitātes docents. Svēru 73 kilogramus un biju skaists kā Dievs, vismaz man pašam tā likās, un es biju pārliecināts, ka ir ļoti seksīgi būt universitātes docentam. Zināju, ka pēc diviem gadiem būšu profesors. Mana disertācija bija milzīgs pētījums, ar kuru nodarbojos sešus gadus. Uz žurnālistiku es aizgāju nejauši – man piezvanīja draugs, kam es visu laiku piegādāju spējīgu studentus kā darbiniekus. Viņš atkal meklēja kādu un es teicu – zini, ņem mani. Un es drīz kļuvu par Men’s health [krievu izdevuma] redaktoru.

Kas jums tur patika?

Patika jauna dzīve, sajutas, domas. Es aizgāju no universitātes, kad reiz kādā lekcijā sapratu – katram trešajam studentam uz sola priekšā stāv MH žurnāls un visi priecājas, ka redakors viņiem lasa lekcijas par viduslaiku vēsturi. Tajā dienā es uzrakstīju atlūgumu, jo sapratu, ka nav pareizi būt šeit mazāk nekā tur. 

Pēc diviem gadiem kļuvu redaktors GQ. Tā bija pilnīga laime, es uzrakstīju arī savu pirmo romānu par kapitālisma celtniecību Krievijā. Turklāt man tas viss apnika ļoti vēlu, tikai kādā septītajā gadā, kad pēkšņi sapratu, cik ļoti esmu noguris. Es sen zināju Mihailu Prohorovu, mēs bijām draugi, un tādi arī paliekam. Un viņš teica – Koļa, vai tu negribētu paskatīties, ko var darīt [ar viņam piederošo mediju grupu]. Es piedāvāju plānu, un viņš jautāja, vai esmu ar mieru te strādāt. Tā arī notika. Bet cik tas bija saistīts ar politiku… nu, es nezinu.

Vai gribējāt, lai viņš uzvarētu vēlēšanās Putinu?

Gribēju, bet zināju, ka tas nav iespējams. Tā bija manifestācija – mums bija jāpsaka, ka esam, un mūsu ir daudz. Maskavā otrais rezultāts… Miša ļoti pārdzīvoja, ka viņu izmanto kā spoileri.

Vai tad viņš nebija Putina otrais kandidāts?

Man ir svarīgi, ka daudziem cilvēkiem, kas par viņu balsoja, viņš nebija spoileris. Visi saprata, ka viņu izmanto, bet mums bija svarīgi pateikt – mēs gribam reālu valsts vadītāju, nevis visas tās runājošās PR galvas.

Mani interesē, kā jūs definējat neatkarīgu žurnālistiku? Jūs tagad strādājat projektā, ko finansē miljardieris – tas projekts nevar pats eksistēt bez naudas, ko viņš dod. Kā tajā var saglabāt neatkarību?

Es nekad neietu strādāt pie Prohorova, ja nezinātu, ka vinš nejauksies redakcionālajās lietās. Viņš ir ļoti inteliģents cilvēks. Ja viņam kaut kas nepatīk, tad mēs tiekamies, ilgi runājam un viņš ne vienmēr panāk savu. Uzvar spēcīgākie argumenti – mani vai viņa. Viņš nejaucas redakcijas darbā, es nejūtu nekādu spiedienu. Ir spiediens no visas [varas, mediju kontroles] sistēmas – bet Mihails tam vispār nepieslēdzas. Šie cilvēki zvana man, nevis viņam.

Un par Doždj izlikšanu no telpām arī jums zvanīja? (Kremlis dažādiem ceļiem ir centies panākt neatkarīgā TV kanāla Doždj slēgšanu, tajā skaitā pērn kompānijai pēkšņi tika uzteiktas telpas un neilgu laiku pajumti kanālam deva Snob izdevējs, taču arī no turienes drīz vien nācās aiziet – red.)

Protams. Visi visu uzzināja ļoti ātri, bet tomēr Doždj izturēja divus mēnešus.

Bet ko ar jums izdarītu, ja jūs to līgumu viņiem būtu pagarinājuši – kādas būtu sankcijas?

Nu, kādas sankcijas, vienkārši būtu žēl, ja slēgtu Snob. Cilvēki, kuri [no varas] zvana, ar viņiem ir jārunā skaidri. Būtībā jautājums ir par pautiem – ja tie ir, tu velc garumā, ja nav, tad izdzen uzreiz. Jāsaprot, ar ko riskē.

Kā tieši jums būtu žēl, ja Snob slēgtu? Kā jūs definējat jēgu un ietekmi tam, ko šobrīd darāt?

Saprotiet, eksistē normālo cilvēku telpa. Man ir ļoti svarīgi uzturēt dzīvu šo telpu – lai cilvēki saprot, ka viņi nav nekādi margināļi. Jo to vara cenšas iegalvot, ka citādi domājošie ir kaut kādi margināļi. Man ir būtiski, lai mēs saglabājam telpu, kurā ir adekvāta krievu valoda, kurā notiek jautājumu apspriešana un jēdzīgas reakcijas. Pat ja nepiekrīti otram, tu nesauc viņu uzreiz par nelieti un maitu. Es uzskatu, tas ir mans pienākums šo telpu uzturēt. Ja mīlam savu valsti, mums tas ir jādara, jākalpo cilvēkiem. Cik ir tādu cilvēku, kam tas ir svarīgi – nu, ir kādi 5 miljoni. Man viņi ir svarīgi.

Daudzi man jautā, kāpēc eju uzstāties arī televīzijā, ja nekad nevaru pateikt visu līdz galam. Ziniet, es neeju tur, lai nosauktu Putinu par nelieti. Es eju tāpēc, lai cilvēki, kas skatās televīziju, ieraudzītu, ka ir arī citi viedokļi – ka ir puisis labā uzvalkā, kas runā citādi. Manuprāt, tā ir Krievijā vēl palikušās brīvās preses jēga – uzturēt cilvēkos šo altarnatīvas sajūtu. Sajūtu, ka mēs esam cilvēki. Jā, ir orda, ir PR ilūzijas, bet esam mēs, un mēs saprotam, kas notiek. Ja man ir kāds pienākums pret dzimteni – par ko gan es šaubos, jo varēja taču gadīties piedzimt arī Etiopijā – tad tas ir domāt, runāt un uzturēt šo alternatīvas sajūtu.

*vārdu spēle krievu valodā – Krima ir mūsu, mums ir vāks.