Es izlēmu un iestājos zemessardzē
Radio skan prezidenta balss. Izsludināts kara stāvoklis, militārie spēki ir mobilizēti, un NATO 5. pants ir iedarbināts. TVNet redzamas bildes, kurās zaļie vīriņi ieņēmuši galvenās Daugavpils ēkas. Krievijas karaspēks veic masīvus manevrus pie valsts robežas. Latvijai ir jāiztur 72 stundas, kamēr ierodas nopietni NATO spēki.
Lai arī šķiet, ka šis scenārijs ir maz ticams, iespējamība noteikti ir lielāka par nulli. Un, kamēr mūsu augstākās amatpersonas tautu mierina, stāstot, ka viss būs labi, es zinu, ka daudzās ģimenēs ir runāts par to, ko darīt, ja X stunda pienāks. Mēs ar sievu arī apspriedām. Es sievai paziņoju, ka cīnīšos par savu Tēvzemi.
Taču nesen sapratu, ka tomēr nebiju nopietni izlēmis. Padomāju, ko reāli darītu, ja ļaunais scenārijs piepildītos. Stāvētu bez ieroča barikādēs Vecrīgā? Brauktu uz veikalu pēc gaisenes? Aizsoļotu uz Aizsardzības ministriju un pirmajam ierēdnim pateiktu, ka man ir maģistra grāds no Stenforda universitātes biznesa skolas, gribu palīdzēt?!! Nē, pašam kļuva skaidrs, ka īstenībā rīcības plāna man nav un tie ir tukši vārdi.
Ja iestāsies X stunda, Latvijas iedzīvotāji dalītos trīs grupās: militārie un drošības spēki, bēgļi un pārējie civiliedzīvotāji. Pēdējā grupa cerētu, ka viņiem laimēsies un karš viņus nepamanīs. Sapratu, ka īstenībā neesmu starp cīnītājiem, tikai izliekos. Tāpēc pirms dažām dienām nodevu zvērestu zemessardzē, jo tā ir vienīgā organizācija, kas iesaista civiliedzīvotājus valsts aizsardzībā.
Lai arī mēs ceram, ka tā stunda nepienāks, taču, ja tāds brīdis notiks, tad civilās pasaules zināšanas un iemaņas kļūs otršķirīgas. Tajā brīdī NATO un mūsu militārais (un diplomātiskais) spēks būs vienīgie rīki, ar kuriem nodrošināt, lai neatkārtojas 1949.gada deportācijas un netiek iznīcināta mūsu mazā tauta.
Protams, ir vietā pārmetumi, ka mana rīcība ir jau gadu (vai pat daudzus gadus) nokavēta. Bet labāk vēlu nekā nekad. Līdz šīs vasaras beigām būšu izgājis pamata apmācības, līdz ar to būšu noderīgs valsts aizsardzībai. Pievienojoties daudziem brīvprātīgajiem, kas jau darbojas zemessardzē, arī skaitliski palielinām varbūtību, ka ļaunākais scenārijs varētu nesākties.
Iestāšanās neapšaubami bija pareizs lēmums. Pirms tam par zemessardzi zināju maz un sevi par militāru cilvēku noteikti neuzskatīju. Izrādās, zemessardzē ir vieta arī biroja žurkām un mazu bērnu tēviem kā es. Apmācībās jutos negaidīti pacilāts, redzot, ka arī pārējie zemessargu kandidāti uzklausījuši aicinājumu palīdzēt Latvijai. Nedzirdēju ikdienišķo vaimanāšanu par to, cik šī valsts ir slikta. Vēl viens pluss ir stimuls uzturēt sevi formā, lai spētu tikt līdzi tādiem (un tādām), kuri ir divdesmit gadus par mani jaunāki.
Nevienam nevar pārmest lēmumu palikt civiliedzīvotāja statusā. Bet tiem, kā es, kas sasapņojušies nereālas atbildes uz jautājumu, kā rīkoties X stundā, pastāv iespēja to mainīt.
Piebilde. Informāciju par zemessardzi var atrast zs.mil.lv, par studentu bataljonu stbn.lv un labā blogā zemessargs.wordpress.com
Komentāri (6)