Andris K.Bērziņš.
Es izlēmu un iestājos zemessardzē
Radio skan prezidenta balss. Izsludināts kara stāvoklis, militārie spēki ir mobilizēti, un NATO 5. pants ir iedarbināts. TVNet redzamas bildes, kurās zaļie vīriņi ieņēmuši galvenās Daugavpils ēkas. Krievijas karaspēks veic masīvus manevrus pie valsts robežas. Latvijai ir jāiztur 72 stundas, kamēr ierodas nopietni NATO spēki.
Lai arī šķiet, ka šis scenārijs ir maz ticams, iespējamība noteikti ir lielāka par nulli. Un, kamēr mūsu augstākās amatpersonas tautu mierina, stāstot, ka viss būs labi, es zinu, ka daudzās ģimenēs ir runāts par to, ko darīt, ja X stunda pienāks. Mēs ar sievu arī apspriedām. Es sievai paziņoju, ka cīnīšos par savu Tēvzemi.
Taču nesen sapratu, ka tomēr nebiju nopietni izlēmis. Padomāju, ko reāli darītu, ja ļaunais scenārijs piepildītos. Stāvētu bez ieroča barikādēs Vecrīgā? Brauktu uz veikalu pēc gaisenes? Aizsoļotu uz Aizsardzības ministriju un pirmajam ierēdnim pateiktu, ka man ir maģistra grāds no Stenforda universitātes biznesa skolas, gribu palīdzēt?!! Nē, pašam kļuva skaidrs, ka īstenībā rīcības plāna man nav un tie ir tukši vārdi.
