Vai varēsim ar likumu spiest mīlēt operu un baletu?

Raiņa gadā piespiešanas mīlēt tēma ir pareiza. Likums ir piespiedu līdzeklis, taču arī sabiedrības kopīgas vienošanās portrets

Sabiedrības uzmanību šopavasar piesaistīja kultūras ministres valdībā virzītā Latvijas Nacionālās operas nosaukuma maiņa. Kā skaidroja kapitālsabiedrības valdes priekšsēdētājs Zigmars Liepiņš, “nosaukuma maiņa novērstu diskrimināciju pret baleta māksliniekiem, [..], kā arī novērstu absurdās situācijas“. Daudzi pat kļūdījās, domājot, ka mainīs operas ēkas vārdu, piemēram, LNT ziņoja, ka nosaukumu maina “vēsturiskais Baltais nams“.

Par vārda maiņu lems Saeima, jo eksistē atsevišķs Latvijas Nacionālās operas likums. Neesmu akadēmiskās skatuves mākslas lietpratējs, lai spriestu par to, kāds ir pareizāks kapitālsabiedrības nosaukums. Droši vien ar nosaukumu viss būs labi, un tas simboliski palīdzēs baleta prestiža nocietināšanā, jo svešā vārdā nosaukta pat roze smaržo citādāk. Krietni saistošāks šķiet Saeimā iesniegtais priekšlikums, lai pats operas likums jau šogad zaudē spēku.

Pārstāstīšu pamatojumu, kāpēc vienai kapitālsabiedrībai, kura organizē akadēmisko skatuves mākslu, nebūtu nepieciešams savs likums.

Latvijas Nacionālās operas likums 2002.gadā pieņemts ar nolūku noteikt, ka opera ir iestāde, ar normatīvo funkciju, kas laika gaitā ir zaudēta. 2003.gadā spēkā stājās Valsts pārvaldes iekārtas likums, kas standartizē valdībai padoto iestāžu uzbūvi, kā arī nosaka publiskās personas komercdarbības veikšanas nosacījumus. Loģisks nacionālā pasūtījuma operas un baleta mākslai, tāpat kā citām mākslām, tiesiskā regulējuma modelis ir vienots un viendabīgs kodekss, ne dažādi un savstarpēji atšķirīgi normatīvi. 2009.gadā Komercreģistrā reģistrēta valsts SIA “Latvijas Nacionālā opera”. 2013.gadā likums grozīts, reglamentējot kapitālsabiedrības valdes locekļu skaitu, iecelšanas kārtību un kvalifikāciju, faktiski pieskaņojot nenoteiktam gadījumu skaitam lietojamu tiesību aktu konkrētām tiesiskām situācijām un konkrētām personībām, kas individuāla tiesību akta pazīme (Piezīme: Vienkāršojot – bija vēlme “pielikt” ilggadējam operas vadītājam Andrejam Žagaram klāt divus valdes locekļus).

Laikmetīgas pārvaldības pazīme ir skaidrība, caurskatāmība, vienkāršība un vienotas procedūras. Kad operas un baleta institūcijas darbību jau reglamentē Valsts pārvaldes iekārtas likums, Komerclikums, Kultūras institūciju likums, likums „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” un citi akti, nav lietderīgi, ka vienai kultūras institūcijai ir īpašs ārējais normatīvais akts, bet, piemēram, tikpat nozīmīgām Latvijas kultūras dzīves izcilībām kā Jaunais Rīgas teātris vai Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris radošā un saimnieciskā darbība kaut kā ir iespējama bez īpaša likuma. Turklāt operu vienīgo pārvalda politiski: ja vispārēji kapitāla daļu turētājs ir ministrijas augstākais ierēdnis, operas likums paredz, ka valdi ieceļ un uzrauga ministrs. Līdz ar to opera kā kapitālsabiedrība nav salīdzināmā situācijā ar visām citām Latvijas kultūras institūcijām, kuras ir izveidotas kapitālsabiedrības juridiskajā formā.

Tik tālu par komisijā rakstveidā iesniegto pamatojumu likuma nevajadzīgumam. Opera nav vienīgā kultūras institūcija komercsabiedrības formā, ministrijai vien ir sešpadsmit kultūras kapitālsabiedrības kā akadēmiskais koris “Latvija”, Kremerata Baltika, “Latvijas koncerti” un tā joprojām, priekšlikuma autoram Intam Dālderim droši vien ir spēcīga pieredze Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kā kapitālsabiedrības valdes locekļa amatā, kas apvienota ar profesionāla mākslinieka darbu un ministra amata prasmi, lai varētu izvērtēt, vai sevišķs likums vienai no visām kultūras institūcijām sekmē vai neuzlabo kopīgo kultūras izaugsmes klimatu.

Pats vēlos vērst uzmanību uz divām ligām, ko izgaismo operas likuma lieta.

Pirmā problēma – izņēmuma likumi visbiežāk netuvina mērķim, bet vedot saldos maldos kaitē nozaru attīstībai. Latvijai, atgūstot neatkarību un iestājoties Eiropas Savienībā, bija iespēja veidot skaidru un vienkārši saprotamu tiesisko sistēmu. Likumu rakstīšana konkrētām personām un īpašiem notikumiem šo iespēju ir pabojājusi. Arī izglītībā ir tādi bēdīgie piemēri. Bulduru dārzkopības vidusskolas likums, kura vienīgā jēga bija neatdot privatizēšanai vērtīgas valsts zemes Jūrmalā, radījis divas profesionālās izglītības sistēmas – parasto un Bulduru. Latvijas un Zviedrijas 1997.gada starptautiskais līgums par Rīgas Juridiskās augstskolas dibināšanu radīja divas augstākās izglītības sistēmas Latvijā – parasto un “zviedru”, tikai ar lielām grūtībām 2005.gadā tas tika labots, parakstot jaunu līgumu, kas paredzēja, ka Juridiskā augstskola vairs nav atsevišķa juridiska persona un kļūst par Latvijas Universitātes sastāvdaļu jeb atvasinātās publiskās personas pastarpinātās pārvaldes iestādi, šogad pārejot no apmācības angliski uz studijām valsts valodā.

Bija iecerēts vēl viens burvīgs likums, kas radītu trešo augstākās izglītības sistēmu mūsu valstī ar daiļrunīgu nosaukumu “Par Eiropas Aģentūras operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām izstrādātās maģistru studiju programmas īstenošanu Latvijā”.

Viena gadījuma likumi ir nepareizi arī tādēļ, ka likumdevējiem un sabiedrībai rada maldīgu šķitumu, ka ar sevišķu normu esību notiek sevišķas rūpes par svarīgām lietām.

Aplami, jo rada tikai “normu plūdus” – deklaratīvas, praksē nepielietojamas frāzes no vienas puses, esošo likumu normu pārrakstīšanu no otras. Rūpes neaizstāj gleznaina norma, ka kaut kas esot svarīgs.

Baletu, operu, akadēmisko mūziku un citu mākslu mums ir jāatbalsta, gan piešķirot atbilstoša apjoma finanšu līdzekļus operteātrim, akustiskai koncertzālei, kultūrizglītībai un vispārējās izglītības sistēmai, gan pakāpeniski un neatlaidīgi kopš bērnības radinot latviešus pie īstas, dvēseliskas nepieciešamības tiekties pēc skaistā, kopjot jaunās paaudzes gaumi, padziļinot estētiskos ideālus, gribu piedzīvot niansētu garīgu baudījumu, vēlēties būt tajā, kas paceļas virs izstrādājuma izgatavošanas un ietiecas radīšanā, patiesības notikšanā. Īpašs likums elitei ir vīģes lapa, ar ko piesegt neērto īstenību. Var jau arī likumā ierakstīt – operas (citēju) “mērķis ir [..] pasaules [..] kultūras sasniegumu pieejamības nodrošināšana”, un tā “rosina sabiedrībā interesi par operu un baletu”, bet dzīvē interesi par mākslu nodrošina ilgstoša tradīcija, tūkstošu vispārizglītojošo skolu skolotāju, mūzikas pedagogu, mūzikas žurnālistu, pašu mākslinieku darbs, valdības piešķirtie līdzekļi kultūrai sabiedriskajās raidorganizācijās, skolās, varas ikdienas attieksme pret radošajām industrijām, kā galveno, kas veido mūsu tautu kā īpatnēju pret citām nācijām. Savukārt, ja ir piecas “Dievu mijkrēšļa” izrādes, kur pēdējās ir pustukšā zālē, tad tas ir mūsu sabiedrības spogulis, ar likumu garīgo spoguli nesaplēsīs. Ja Riharda Štrausa un Bēlas Bārtoka vārdi afišā parādās un pazūd bez pirmizrādēm, bet skandāla nav, tad tas ir mūsu tautas trūkums, ne deputātu atbildība, katras latviešu ģimenes vaina; arī to ar likumu neizlabot. Gala beigās mums būs operetes “Sikspārnis” iestudējums, nevajadzētu pārlieku izlept, kuru Štrausu klausīties.

Mīļie pilsoņi, vai zināt “elitāru mākslu, kuru ikviens nevar atļauties”: piemēram, uz 9.aprīļa pēdējo Čikāgas publikai franču oriģināllibretā rakstīto klasiskās delartiskās komēdijas pārcēlumu “Mīla uz trim apelsīniem” ir biļetes par pieciem un septiņiem eiro, kuras nav izpirktas pustukšā zālē? Operas biļetes mums nereti ir superpieejamas: lētākas nekā alus un kino. Varu tikai patiesi paust dziļu cieņu un apbrīnot baleta mākslinieku, operas solistu, kora, mūziķu, diriģentu, režisoru, scenogrāfu, kostīmu un gaismu mākslinieku, un visa radošā kolektīva spēju ar ierobežotiem līdzekļiem, dzīvojot diezgan radoši inertā sabiedrībā, nerimti uzturēt tiekšanos pēc pasaulē atpazīstamas izcilības.

Otra problēma – Latvijā ir pašvaldība, kurā politiskās varas ļaudis uzgriezuši muguru kultūrai. Tādu muguru, ka tajā pilsētā nav neviena pilsētas teātra, nav pilsētas vēstures un mākslas muzeju. Tā ir vienas Eiropas valsts galvaspilsēta, kurai nav Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja, nav Mākslas muzeja, nav Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja, nav Rīgas Doma kora skolas, nav Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas, nav Rīgas horeogrāfijas vidusskolas, nav Rīgas cirka, nav pat Dailes un Jaunā Rīgas teātra. Nav, jo šīs lietas rīdziniekiem uztur valdība kā valsts kapitālsabiedrības un valsts iestādes Kultūras ministrijas paspārnē.

Rīdziniekiem jāatceras, ka galvaspilsētas kultūras dzīvi ar dotācijām finansē citu pilsētu un lauku iedzīvotāji, maksājot nodokļus valstij, piemēram, baltinavieši, dundadznieki un liepājnieki, kuri pilsētā, kurā piedzimst vējš, uztur paši arī Liepājas teātri un Liepājas leļļu teātri.

Neatminu, kurš politiķis, dzirdot vārdu “kultūra”, gribēja ķerties pie maksts ar ieroci, bet Rīgas pilsētas domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam, dzirdot vārdu “kultūra”, piestāvētu ķerties pie svešvārdu vārdnīcas starp šķirkļiem “kultūrsakarnieks” un “kultūrists”. Nav jātur aizdomās, ka pastāv kāds īpašs naids pret latviešu kultūru: arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris ir Kultūras ministrijas kapitālsabiedrība, bet bezkaunība ir tik liela, ka dažs labs tam uzmetas par labdari. Absurdu vēl pastiprina tas, ka gan Otrā pilsētas teātra ēka, kur saimnieko Nacionālais teātris, gan biedrības “Uļej” ēka, kur saimnieko Rīgas Krievu teātris, gan Nacionālā mākslas muzeja ēka Esplanādē, gan Ludviga Bonšteta Pirmā pilsētas teātra ēka, kurā atpazīstam Nacionālo operu, ir pilsētas īpašumā.

Mazpilsētas no trūcīgajiem līdzekļiem uztur amatieru teātrus un novadpētniecības muzejus, bet ko Ušakova stila kultūristi ir uzcēluši Rīgā no jauna kultūrai? Laikmetīgās mākslas muzeju? Koncertzāli? Jaunu, īpaši pielāgotu mākslas vai mūzikas skolu? Kaut ko? Nevīžo prātīgi atjaunot i to, kas celts vēl cara laikos: Rīgas domes būvniecība ir estētisku, tehnisku un ekonomisku neražu mudžeklis teju visur, kāpēc lai kultūra būtu izņēmums. Tikmēr kopīgā aina vēsturiskajā centrā dodas pretim diviem raksturlielumiem – nekārtībai un netīrībai.

Operas likums nedod nekādu garantiju, ka šobrīd Ušakova kontrolē esošajā Bonšteta teātra ēkā uz Pankūku bastiona arī turpmāk būs akadēmiskās mūzikas, operas un baleta templis. Ja Saeima negrib vienreiz par visām reizēm atlaist Rīgas domi un iecelt pagaidu administrāciju, kas lietas galvaspilsētā vestu pie kaut kāda veselā saprāta, tad viens likums mums noderētu – likums, kas atjauno vēsturisko taisnīgumu, izņem no Ušakova vadītās domes kontroles Krievu teātra, Nacionālā teātra, Nacionālā mākslas muzeja, Nacionālās operas ēkas un citus vēsturiskos kultūras institūciju nekustamos īpašumus un arhitektūras pieminekļus Rīgas centrā, lai vismaz atdotu ēkas tām mākslām, kam pēc tiesas un taisnības tās pienākas, kā arī atņemtu zināmiem personāžiem lusti izdevīgi “saimniekot” ar desmitiem miljonu nodokļu un Eiropas līdzekļu šo arhitektūras pieminekļu renovācijās.

Ja mēs kā sabiedrība varētu ietaupīt vismaz tos divdesmit procentus, kurus, kā esmu dzirdējis, likums paredz Rīgas domes “likumīgajiem” skaidā, tad šo naudu varētu novirzīt gan baleta un operas māksliniekiem, gan koncertzāles būvei, gan kultūrizglītībai, un nākotnē pietiktu ij “Voceka” un “Zilbārža pils” prasītājiem, ij tiem, kas komfortabli jūtās itāliešu opusos, ij Mariusa Petipā cienītājiem, ij vāgneristiem, ij tautiešiem, kuri labprāt redz iestudētas tādas gara mantas kā “Salenieki”, pat “Vilkaču mantiniece” un “Zelta zirgs”, jo piespiedu mīla uz Raini ir kulturēlu sakarnieku krietna pazīme. Galvenais ir skaidri apjēgt, ka tautas dzīves kvalitāte palielināsies tad, ja arvien vairāk pilsoņu līdztekus desas patērēšanai gribēs patērēt kādu mākslu, bet šo uzdevumu mēs varam sasniegt tikai, līdzsvaroti ceļot visu valsts kultūras dzīves māju daudzveidīgajā kopumā.

Autors ir partijas VIENOTĪBA Ētikas komisijas priekšsēdētājs