Lolita Cauka Aspazijas lomā piesaista ar burvīgu pašironiju.
Nacionālā teātra izrāde Raiņa sapņi ir kā liels YouTube klips par dzejnieku
Par režisora Kirila Serebreņņikova Nacionālajā teātrī iestudētajiem Raiņa sapņiem iespējams uzrakstīt divas recenzijas - vienu par izrādes profesionālajiem aspektiem, otru - par tās saturu. Protams, ideālā gadījumā šīm daļām būtu jāatrodas līdzsvarā. Taču šoreiz tā nav.
Izrādes sākums ir daudzsološs. Kirila Serebreņņikova paša veidotā scenogrāfija līdzinās milzīga izmēra ar koka dēļiem apšūtai, vietām nobrukušām sienām ieskautai istabai - Raiņa iekšējai pasaulei, pasaules telpai. Pirmajā ainā, skanot Jēkaba Nīmaņa mūzikai, tās tumsa izgaismojas zvaigžņu miriādēs, bet skatuves telpas centrā it kā bezgalībā peld uzkabē pie griestiem iekarināts aktieris, raisot asociācijas gan ar vēl nedzimuša bērna pus-apziņas miegu, gan ar Kosmosu, kurā dreifē visa eksistējošā - topošā, tapušā - atomi. Nedaudz vēlāk telpas centrā tiek iestumts milzīgs Raiņa pieminekļa makets, ap kuru, skaitot skolēnu anekdotēs vai aforismu krājumos publicētas Raiņa peršas, ložņā «modernie cilvēki» - no bomžiem un milzīgas, pieminekli apķēzošas kaijas līdz stīvai gidei, kas mikrofonā atkārto ierunātas frāzes par Jāni Pliekšānu. Tad piemineklis atkal tiek aizvākts, un izrādes centrā izvirzās dzīvs Rainis, ko pārmaiņus iemieso gandrīz visi izrādē iesaistītie aktieri, izspēlējot etīdēs dzejnieka dzīves un mākslas motīvus. Zīmes un tēli ir krāšņi, asprātīgi, precīzi, teātra valoda - laikmetīga, un, labi gribot, ir iespējams izskaitļot dažādas interpretācijas iespējas. Tikai problēma, ka tas būtu mākslīgs process, jo realitātē izrādes piedāvātie tēli ir statiski un par Raini stāsta lielākoties vienkāršotas patiesības.
