Vai jaunietis pēc ieslodzījuma ir “miris”? 4

Foto: Gints Ivuškāns, F64
Agnese Lorence
Print Friendly, PDF & Email

Viena no iecienītākajām neformālās izglītības metodēm bija “Vienaudzis vienaudzim”

Jaunatnes politikas valsts programmas 2014. gada ietvaros četrās ieslodzījuma vietās norisinājās apmācību kurss “Šķeļot viļņus”. Tā mērķis bija veicināt sociālo iekļaušanu jauniešiem, kad viņi iznāks no ieslodzījuma, kā arī paaugstināt viņu kvalifikāciju darba tirgū.

No sirds ticu neformālajai izglītībai un tās ietekmei ilgtermiņā. Domāju, ka ieguvēji ir visi, kas piedalījās projektā vai nu tieši, vai netieši. Ieslodzījuma vietu pārvalde, manuprāt, divu gadu laikā, kopš īstenojam apmācību kursu „Šķeļot viļņus” ieslodzījuma vietās ar ieslodzījuma vietu darbiniekiem un ieslodzītajiem jauniešiem, ir ieguvusi milzīgi daudz resursu – cilvēkus, kas ir piedzīvojuši neformālo izglītību un ir iedvesmoti to turpināt ieviest savā ikdienas darbā ar ieslodzītajiem. Ceru, ka tam viņiem tiks rasts gan laiks, gan telpa.

Jauniešu centru un nevalstisko organizāciju pārstāvji ir ieguvuši uzņēmīgus un drosmīgus jauniešus, kas neietekmējas no sabiedrības uzspiestiem stereotipiem par ieslodzījumā mītošajiem vienaudžiem un ir iniciatīvas pilni turpināt veidot kopīgas improvizācijas un forumteātru izrādes un uzņemt pašportretus.

Ieguvējs ir ikviens cilvēks – ieslodzījumā vai brīvībā, kurš ir mūsu sabiedrības daļa un ir izkāpis no savas komforta zonas, jo tikai tā mēs spējam mācīties un pilnveidoties.

Lai izprastu jauniešu, kas pašlaik uzturas ieslodzījumā, dzīves apstākļus, kuri jau pirmajā dzīves pusē likuši izvēlēties noziedzības ceļu, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra sadarbībā ar Ieslodzījumu vietu pārvaldi izveidoja vidējo jaunieša – ieslodzītā profilu. Tas atklāj, ka vairāk nekā puse jauniešu (ap 52%) ir atkarīgie jaunieši, kuri noziegumus izdarījuši alkohola vai narkotisko vielu reibumā; ap 37% jauniešu piedzimuši sociālā riska ģimenēs; ap 11% – dzīvojuši bērnunamos. No tiem jauniešiem, kas nav dzīvojuši bērnunamos, tikai nepilni 5% jauniešu ieslodzīto auguši pilnā ģimenē, tas ir, ar bioloģisko māti un tēvu. Pārējos jauniešus audzinājušas mātes ar vai bez patēviem vai arī bērnu aizbildņi.

Visbiežākais iemesls, kādēļ jaunieši Latvijā nokļūst ieslodzījumā, ir zādzību pastrādāšana. Citi biežākie noziedzīgu darījumu veidi: slepkavības, arī pastiprinošos apstākļos, tīšu smagu vai vidēji smagu miesas bojājumu izdarīšana; vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšana; pavešana netiklībā; krāpšanas; piesavināšanās nelielā apmērā; mantas tīša iznīcināšana vai bojāšana; nelikumīgas darbības ar finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem; uzbrukums varas pārstāvim un citai valsts amatpersonai; dokumentu, zīmoga un spiedoga nolaupīšanas un iznīcināšanas.

Mudinot aizdomāties par to, ka arī pēc cietumsoda izciešanas jaunietis ir tikpat līdzvērtīgs sabiedrības pārstāvis kā jebkurš cits un ka arī viņš ir tiesīgs dzīvot laimīgu dzīvi (jo tādēļ vien, ka bijis cietumā, jaunieša dzīve neapstājas, viņš nav “miris”), Jaunatnes politikas valsts programma 2014.gadam veltīta sociālā riska jauniešiem un viņu sociālajai iekļaušanai.

Valsts programmas ietvaros Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra 2014.gadā īstenoja apmācību kursu “Šķeļot viļņus”. Tā laikā dažādās apmācību metodes, ko piedāvā neformālā izglītība, apguva 45 dalībnieki, kas ikdienā strādā ieslodzījumu vietās, Ieslodzījumu vietu pārvaldē, Valsts probācijas dienestā, darbojas nevalstiskajās organizācijās un citur. Tāpat apmācību kursa ietvaros tika īstenota resocializācijas programma sociālās atstumtības riskam pakļautajiem jauniešiem četrās ieslodzījuma vietās – Jēkabpils, Jelgavas, Daugavgrīvas un Rīgas Centrālcietumā.

Šo programmu sāka 43 ieslodzītie, pabeidza – 35 ieslodzīti jaunieši. Jaunieši ieslodzījumā kopā ar jauniešiem brīvībā, kas pārstāvēja nevalstiskās organizācijas un pašvaldību iestādes (jauniešu centrus, skolas) īstenoja 14 iniciatīvas projektus, kuros ieguva un pilnveidoja kompetences, kas nepieciešamas darba tirgū un veicina viņu personīgo izaugsmi. Kopumā iniciatīvas projektos piedalījās ap 290 jauniešu, kas atrodas gan ieslodzījumā, gan brīvībā.

Minētā projekta laikā viena no iecienītākajām neformālās izglītības metodēm bija “Vienaudzis vienaudzim”, kurā jaunieši katrs dalās savā pieredzē un zināšanās, tādējādi iedvesmojoties viens no otra. Bet, esot kopā ar sociālā riska jauniešiem resocializācijas procesā, jauniešos tiek attīstītas tādas īpašības kā līdzcietība, līdzjūtība, dāsnums (ar zināšanām, laiku, kopā būšanu) un citas.

Autore ir Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras Jaunatnes politikas valsts programmas vadītāja

 

Komentāri (4)

ierados 13.12.2014. 07.58

Piekrītu. Šie darbīgie “projektu” bīdītāji vienkārši zāģē naudiņu. Latvijā bija viens vīrs (akzmirsu vārdu), kurš nodibināja bijušo zeku brīvprātīgo kopienu. Iekš radio “Merkurs” klausījos intrviju ar viņu. Pats arī bijušais zeks. Šiem cilvēkiem vismaz sākumā ir doma un apņemšanās sākt jaunu dzīvi. Dzīvošana un darbošanās turpat uz vietas, kaut kāda galdnieku darbnīca īrētā graustā. Pilnīga pašfinansēšanās, nekāda palīdzība no ārpuses. Pie nenoziedzīgas dzīves atgriezušies tikai nedaudzi, tas ir, pie šī cilvēka zināšanām un maksimālajām pūlēm. Tas, par ko raksta autors, stipri izskatās vienkārši pēc izklaides pasākuma.

+1
0
Atbildēt

0

morgenstern 14.12.2014. 02.03

Vai jaunietis pēc ieslodzījuma ir “miris”?

——————–

Lielākā daļa lielā mērā jā. Pie kam jau PIRMS ieslodzījuma. Nedomāju, ka kantoriem, kuru galvenais uzdevums ir pierādīt savas eksistences jēgu, būtu kādas izredzes veikt sabiedrībai mirušu cilvēku augšāmcelšanu.

Piekrītu -ierados- komentāram.

+1
0
Atbildēt

0

idaho 14.12.2014. 10.29

Domāju, ja kāds reāli vēlas palīdzēt (vārds nav gluži piemērots, bet tomēr) jauniešiem, kam gadījies tā vai šā pārkāpt likumu vai ķerties pie drūmākām lietām (slepkavības vai kas tāds), būtu nepieciešams darbs. Joprojām vienam otram (varbūt labu detektīvfilmu iespaidā) rodas iespaids, ka Latvijas cietumi ir augstskolas un no turienes nogrēkojies pusaudzis vai divdesmitgadnieks iznāks gudrs, pāraudzināts un vismaz gadus septiņus veltīs sabiedrības labumam. Ha!

Protams, tas prasa daudz darba, bet te vietā būtu profesionāļi, kas saprastu – ko tiesas lēmums panāks. Cietums varētu būt galējā nepieciešamība (smagos gadījumos), jo ir jāsaprot, ka tiesa faktiski šo cilvēku noraksta. Uz visiem laikiem. Sabiedriskie darbi nav daudz piemēroti – būtu lieliskas iespējas pievērsties tiem! Ko darīt – cik uziet, resursu – pietiekami! Protams, lielu naudu nepagrozīsi, bet – te nesen kāds uz autobusa uzlīmēts ģīmis pauda: Cilvēks ir… 🙂

Diemžēl šī ir mūsu ļoti savdabīgā tiesiskā regulējuma sistēmas smaga problēma – tiesai lielākoties rūp likuma izpilde nevis cilvēks, kas nonācis viņu atbildībā… Ar to būtu jāsāk!

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu