Topošais veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) godīgi atzīst, ka pagaidām veselības aprūpes sistēmā labi saprot zāļu reģistrācijas un kompensācijas politiku – pārējās jomās būs jāiedziļinās

Kādi ir jūsu trīs galvenie mērķi ministra amatā? Nosauciet kritērijus, pēc kuriem sabiedrība varēs novērtēt uzlabojumu veselības jomā pēc četriem gadiem?

Mana prioritāte būs investēt cilvēkos. Padarīt veselības aprūpi pieejamu cilvēkiem neatkarīgi no viņu materiālās rocības. 14% pacientu veselības aprūpe nav pieejama, jo viņi nevar atļauties pacienta līdzmaksājumus. Gribētu panākt, lai jebkurš var iet pie ārsta un saņemt vislabāko aprūpi. Šobrīd viena slimnīcas gultā pavadīta diena pacientam izmaksā nepilnus 14 eiro. Ļoti daudzi cilvēki to nevar samaksāt, tādēļ lūdz ārstus viņus izrakstīt no slimnīcas, lai gan nav izārstēti. Gribu samazināt šo līdzmaksājumu līdz 5 eiro. Lai pacients nebaidītos hospitalizēties un slimnīcām nebūtu parādnieku. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcai pacientu parādi sasnieguši trīs miljonus eiro. Slimnīcām nebūtu jānodarbojas ar parādu piedzīšanu.

Otrs, gribētu investēt ārstu atalgojumā, lai viņi nebrauktu prom no valsts.

Trešais uzdevums: īstenojot pirmos divus uzdevumus, nedrīkst sagraut veselības aprūpes sistēmu. Četrus mēnešus nav bijis veselības ministra, bet sistēma darbojas. Tas nozīmē, ka ministrijā darbojas profesionāli ierēdņi, cilvēki ir savās vietās. Vienīgā lielā problēma, uz ko norāda starptautiskās organizācijas – mūsu veselības aprūpes sistēmā ir hronisks naudas trūkums. Veselības budžets ir kā lupatu deķis, kas gadiem ilgi lāpīts. Raustīts uz visām pusēm, tas plīsīs pa vīlēm. Esmu pārliecināts, ka man izdosies dabūt papildu finansējumu veselībai. Argumentēšu, pamatošu, atgādināšu koalīcijas partneriem, ka veselības aprūpe viņu pirmsvēlēšanu solījumos bija viena no prioritātēm. Būs papildu nauda veselības aprūpei! Pusi no papildu naudas ieguldīšu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības palielināšanai. Otru pusi – ārstu atalgojuma palielināšanai. Vienlaikus meklēšu naudu veselības aprūpes sistēmas iekšienē. Nav jēgas liet papildu ūdeni caurā mucā. Piemēram, gadiem ilgi nepareiza bijusi politika zāļu reģistrācijā un zāļu iekļaušanai kompensējamo medikamentu sarakstā. Te redzu iespēju ietaupīt.

Iepriekšējā veselības ministre Ingrīda Circene piedāvāja ieviest obligātu veselības apdrošināšanu, sasaistot pakalpojumu saņemšanu ar nodokļu nomaksu. Tad šo reformu apturēja. Vai turpināsit iesākto?

Esmu daudzkārt pozitīvi izteicies par šo ideju. Uzskatu, ja mēs nemaksāsim nodokļus, pazaudēsim valsti. Man sarunāta tikšanās ar Ingrīdu Circeni, jo gribu saprast, kāpēc šī reforma netika īstenota. Mana iebilde – ārsts nedrīkst kļūt par nodokļu kontrolieri. Katram pacientam būtu vajadzīga elektroniskā pacienta karte, kas norādītu – ir tiesīgs saņemt valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu vai nē. Tādēļ noteikti veicināšu e- veselības projekta attīstību.

Ko darīt, lai cilvēkiem mēnešiem ilgi nevajadzētu gaidīt rindā uz valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem?

Rindas var samazināt ar papildu finansējumu. Regulāri iešu pie premjeres Laimdotas Straujumas, pielipšu viņai kā dadzītis. Viņķeles kundze (valdības izveidotās darba grupas veselības aprūpes sistēmas pilnveidošanai vadītāja Ilze Viņķele – red.) jau sarēķināja un Straujumas kundzi informēja, ka veselībai papildus nepieciešami 110 miljoni eiro.

No 1.janvāra plānots ieviest DRG jeb diagnozēm piesaistītu veselības aprūpes sistēmu. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

Kad iedziļināšos, vērtēšu. Zinu – ja piedāvā jaunu sistēmu, galvenais jautājums, vai cilvēki no tās necietīs. Ja iedziļināšos un sapratīšu, ka pašreizējā veselības aprūpes sistēma ar to pilnveidosies, tad atbalstīšu.

Esat izvirzījis uzdevumu panākt, lai iedzīvotāji paliek strādāt Latvijā. Kā aizkavēsit mediķu emigrāciju?

Ir divas metodes. Galvenā metode ir nevis nauda, bet cerība. Jāiedod ārstiem cerība, ka dzīve Latvijā kļūs labāka. Cerību iedošu, sakārtojot likumus. Pašlaik, lasot ar ārstniecību un farmāciju saistītos normatīvos aktus, kas daudzkārt mainīti un laboti, nevar saprast, kas ar rakstīto domāts. Jāmaina sabiedrības attieksme pret veselību. Veselības ministrijai jāpopularizē uzskats, ka attieksme pret veselību ir katra cilvēka iekšējās kultūras sastāvdaļa. Veselības inspekcijai jāmaina attieksme pret ārstu – tai nevis jānosoda un jāsoda ārsti, bet jāskaidro, kā uzlabot darbu. Jāgādā, lai mediķiem, piemēram, ģimenes ārstiem būtu mazāks birokrātiskais slogs. Ja to visu izdarīšu, ārstiem būs vieglāk pildīt savus pienākumus.

Otra metode ir algu palielināšana. Īpaši Ministru kabineta noteikumi jau 2005.gadā noteica, ka ārsta vidējai darba samaksai jābūt divreiz lielākai par vidējo darba samaksu tautsaimniecībā. Šajos noteikums arī teikts, ka medmāsas vidējā darba samaksai jābūt 60% no ārsta algas. Bet mēs nepildām šo apņemšanos! Manuprāt, mediķa darba samaksai jābūt ārsta un medmāsas cienīgai, tādai, kas atalgotu 12 gadus ilgās studijas. Ne nākamajā, ne aiznākamajā gadā mēs nevarēsim izpildīt 2005.gadā pieņemtos Ministru kabineta noteikumus. Tomēr mediķiem ik gadu kaut nedaudz jāpalielina darba samaksa un jādod cerība, ka būs labāk.

Treknajos gados valsts galvoja desmit slimnīcu kredītus, kuru pamatsummu apmaksa sākas šogad. Vairākām skaisti izremontētām slimnīcām, piemēram, Ludzas rajona slimnīcai, trūkst pacientu un nav iespējams atmaksāt parādu. Kā rīkoties?

Kurš treknajos gados varēja iedomāties, ka Krievija veiks karadarbību Ukrainā?! Ludzas slimnīcas biznesa plāna pamatā bija ideja par maksu ārstēt kaimiņvalsts Krievijas turīgākos iedzīvotājus, un tās vadība nevarēja paredzēt, ka atjaunosies aukstais karš. Ludzā vajag labu slimnīcu, un visām slimnīcām, kas pašlaik strādāt, jāļauj turpināt strādāt. Valstij kā kredītu galvotājam jāuzņemas atbildība gluži tāpat, kā tā uzņēmās atbildību par “Liepājas metalurga” maksātnespēju. Ja tie ir valsts galvoti kredīti, tad ir tikai viens risinājums – Finanšu ministrijai jāparedz īpašs finansējums šiem kredītmaksājumiem. Tiem nav nekāda sakara ar veselības budžetu. Šo problēmu viegli risināt, vajadzīga tikai politiskā griba. Tas neprasa papildu naudu no veselības budžeta, tas prasa tikai argumentāciju. Ja būšu veselības ministrs, atbalstīšu citu ministru iniciatīvas apmaiņā pret viņu atbalstu maniem priekšlikumiem.

Plānojat mainīt Zāļu valsts aģentūras (ZVA) finansēšanas kārtību – tā nedrīkst vairs saņemt naudu no zāļu ražotājiem. Kāpēc ZVA reorganizācija ir jūsu prioritāte?

Valstī ir nepareiza zāļu reģistrācijas politika un, ja mēs to mainīsim, ietaupīsim milzu naudu. Mēs reģistrējam zāles visdārgākajos, proti, vismazākajos iepakojumos. Zāles vajadzētu reģistrēt iepakojumos, kuru lielums ir samērāms ar ārstniecības kursa garumu – īsais, vidējais, garais ārstniecības kurss. Pacientam vajadzētu saņemt, piemēram, ārsta izrakstītās simts tabletes un tās visas arī izlietot.

Mums notiek citādāk. Valsts kompensētajiem medikamentiem ir pacientu līdzmaksājumi vai arī pacientam pašam jāpērk zāles, jo ne jau visas recepšu zāles valstī jākompensē. Ja zāles pacientam ir par dārgu, viņš vai nu neārstējas vai nopērk nelielu daļu no ārsta izrakstītā zāļu daudzuma. Piemēram, 100 tablešu vietā 20. Ja pacientam kļūst labāk, atlikušo zāļu devu viņš nepērk un galu galā neizārstējas. Akūtā kaite kļūst par hronisku. Jāizskauž pacientu līdzmaksājumi kompensējamiem medikamentiem! Nedrīkst būt tā, ka 75% zāles C hepatīta ārstēšanai kompensē valsts, bet 25% jeb 2000 eiro gadā jāpiemaksā pacientam. Ļoti daudzi pacienti to nevar atļauties.

Otra kļūda: Par zāļu iekļaušanu un uzturēšanu zāļu reģistrā uz noteiktu laiku tiek prasīta liela maksa. Zāles var iedalīt divās grupās: ir jaunās, inovatīvās, ar patentu aizsargātās zāles un patentbrīvās jeb ģeneriskās zāles. Nav pareizi patentbrīvajām zālēm prasīt lielu reģistrācijas maksu un ilgi pārbaudīt tās atkal Latvijā, jo tās Eiropas Savienībā jau vismaz 20 gadus ir lietotas un praksē pārbaudītas. Atvērsim tirgu patentbrīvajiem medikamentiem!

Zinu arī, kā padarīt lētākas inovatīvās zāles. Ir tikai viens mehānisms, kas ES jau ir izdomāts – zāļu paralēlais imports. Zāļu ražotājs cenas pielāgo katras valsts veselības budžetam. Tādēļ Rumānijā un Bulgārijā vienu un to pašu inovatīvo zāļu cenas ir daudz zemākas nekā Francijā un Vācijā. Lai Latvijā būtu pieejamas pēc iespējas lētākas inovatīvās zāles, jāveicina zāļu paralēlais imports, piemēram, no Bulgārijas, un kompensējamo zāļu sarakstā jāiekļauj šīs lētākās zāles. Taču, pagaidām, atvedot zāles no Bulgārijas, tām jānodrošina marķējums latviešu valodā un ZVA šim medikamentam piešķir citu reģistrācijas numuru, līdz ar to tās nav kompensējamo medikamentu sarakstā. Iznāk, ka valsts kompensē nevis zāles un aktīvo vielu, kas ir tajās, bet reģistrācijas numuru. Lētākais medikaments nemaz netiek kompensējamo zāļu sarakstā. Paralēlā importa mērķis ir inovatīvajiem medikamentiem spiest cenu uz leju.

Ar ZVA viss ir kārtībā, izņemot to, ka tā piekopj nepareizu zāļu reģistrācijas politiku. Uzskatu, ka ZVA ir interešu konflikts. Uzrakstīšu vēstuli KNAB, lai noskaidro, vai manas bažas ir pamatotas. Interešu konflikts izpaužas tajā, ka ZVA 95% finansējumu veido ārvalstu zāļu ražotāju reģistrācijas maksas par zālēm un maksājumi par zāļu uzturēšanu zāļu reģistrā. Vienlaikus ZVA var izsniegt un atņemt licences 800 Latvijas aptiekām, visiem zāļu vairumtirdzniecības uzņēmumiem, zāļu ražotājiem. Ārvalstu ražotāji maksā dārgas reģistrācijas maksas apmaiņā pret to, ka tiek likti šķēršļi zāļu palētināšanai.

Salīdzinot izmaksas reģistrācijas procedūrai vienām zālēm (diklofenaka nātrija sāls) deviņās Eiropas valstīs, secināju, ka Latvijā ir vislētākā reģistrācijas maksa. Lētāka tā ir tikai Čehijā, visās pārējās valstīs – dārgāka un pat vairākas reizes dārgāka.

Vācijā tādu salīdzinājumu sauktu par piena meitas aprēķiniem. Izdaliet reģistrācijas maksu uz iedzīvotāju skaitu katrā valsti! Zāļu ražotāju asociācija saka – ņemot vērā tādus aprēķinus, zāļu reģistrācijas maksa Latvijā ir visdārgākā pasaulē. Ja to normē uz iedzīvotāju skaitu, reģistrācijas maksa Latvijā ir trīs reizes dārgāka nekā Vācijā. Zīdaiņiem paredzēto zāļu reģistrācijas maksu vajadzētu dalīt nevis ar visu iedzīvotāju skaitu, bet ar zīdaiņu skaitu valstī.

Jūs esat cieši saistīts ar zāļu tirdzniecības biznesu – tikko atstājāt amatu “Saules aptiekas” valdē, taču tajā paliek jūsu radi. “Saules aptieka” uzvar iepirkumos valsts slimnīcās. Kāpēc uzskatāt, ka varat ieņemt ministra amatu šādā interešu konflikta situācijā? Kā pārliecināsit sabiedrību, ka nebūsiet šauru biznesa interešu lobijs?

Biju saistīts, man reiz bija 43 aptiekas. “Saules aptiekas” pārdevu pirms desmit gadiem, “Mēness aptiekas” – pirms astoņiem gadiem. Atstāju dēlam tikai vienu “Saules aptieku”, jo viņš Vācijā studē farmāciju. Tagad no aptuveni 800 Latvijas aptiekām dēlam pieder pusotra (Artūram Belēvičam pieder “Saules aptieka” un “ABC Pharma”, kas simtprocentīgi pieder “Baltacon”, kas nodarbojas ar zāļu mazum un vairumtirdzniecību – red.). Jā, tā labi pelna (“Saules aptieka” apgrozījums pērn bija 12,46 miljoni eiro – red.), bet tas ir zāļu mazumtirdzniecības uzņēmums. Zāļu mazumtirdzniecībā valsts reglamentē visu – ko drīkst aptiekā pārdot un ar kādu piecenojumu.

Visi mani ierosinājumi – zāļu cenu samazināšana, pacientu līdzmaksājumu izskaušana kompensējamajiem medikamentiem – ne tikai mana dēla aptiekai, bet visām aptiekām finansiālā ziņā nāk par sliktu. Aptieka visupirms ir veselības aprūpes iestāde. Kā ārsti, tā farmaceiti nestrādā, lai taisītu biznesu, bet lai pacienti būtu veseli.

Kādas ir jūsu attiecības ar uzņēmēju Bislanu Abdulmuslimovu?

Man nav ar viņu nekādu attiecību. Es ar viņu iepazinos pirms dažiem gadiem, kad Latvijas pārtikas ražotāji rīkoja akciju “Nepērc svešu!” Akcijai pievienojās virkne pārtikas ražotāju, arī es, jo tobrīd biju kaut nelielas, tomēr pārtikas ražotnes (gaļas pārstrādes uzņēmuma) īpašnieks, un arī Rēzeknes gaļas kombināts, kas tobrīd daļēji piederēja Bislanam Abdulmuslimovam.

Viņš jūs slavējis kā politiķi. Neoficiāla informācija liecina, ka šo saišu dēļ jums varētu būt problēmas iegūt pielaidi valsts noslēpumam.

Pēdējā gada laikā neesmu dzirdējis, ka viņš man paustu atbalstu. Neesmu pat domājis par to, kāpēc man varētu nebūt pielaide valsts noslēpumam. Domāju, ka šādu problēmu nebūs.

Pirms pāris nedēļām intervijā raidījumam “1:1” sacījāt, ka nebūsit ministrs. Pēc nedēļas jau kļuva zināms, ka būsit. Kas mainījās?

Tobrīd bija doma, ka veselības ministre būs Ilze Viņķele (Vienotība). Viņķeles kundze vadīja darba grupu, kas apzināja problēmas veselības aprūpes sistēmā. Bet pēc raidījuma nedēļas laikā tika izlemts, ka rūpi par veselības nozari uzņemsies nevis “Vienotība”, bet ZZS, tādēļ ministra amata kandidāts ir nevis Viņķele, bet Belēvičs. Es personīgi sarunās par valdības veidošanu nepiedalījos, detaļās nezinu, kādēļ tā notika.