Sabiedrību, kas zina savu vēsturi, nav viegli pakļaut politisko demagogu manipulācijām
Vēstures tematika Latvijā šogad ir aktualizējusies – tik nepārprotami, iespējams, pirmo reizi kopš Atmodas. Gaisā jūtama Ukrainā joprojām notiekošā kara elpa. Tas liek atcerēties par tagadnes notikumu cēloņiem, tātad – atcerēties par vēstures nozīmi arī tad, ja ikdienā par to nedomājam.
Jā, kamdēļ sabiedrībai vispār ir nepieciešama vēsture? Ko mūsdienu cilvēkam var dot stāsti par pagātni, ko paši neesam piedzīvojuši, bet kas mūs tomēr ietekmē arī tad, kad šie notikumi jau sen aizplūduši laika upē?
Atbilde uz jautājumu par vēstures nozīmi sabiedrībai pēdējā pusgadā meklēta vairākās publiskās diskusijās. 13.oktobrī par to runāja arī diskusijas „Vēsture sabiedrībai: starp zinātni un kultūru” dalībnieki Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Piedaloties LU rektoram Mārcim Auziņam, Valsts Kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētājam Uģim Bratuškinam un vairākiem vēsturniekiem (Andrim Šnē, Jurim Ciganovam, Gatim Karlsonam, Guntim Zemītim, Ilgvaram Misānam, Gvido Straubem un šo rindu autoram).
Kopīgi tika atzīts: vēsture nav ierindojama vien zinātnes kategorijā, tā ir ikvienas nācijas un sabiedrības kultūras sastāvdaļa. Vēsture skar mūsu dzīvi tāpat kā māksla, literatūra, jā, arī izklaide. Jo vēsture nav nekas cits kā mūsu pieredze, daļa no pagātnes, kas ietekmē arī šodienu. Tādēļ vēsture līdzās eksaktajām zinātnēm tiek apgūta skolā kā cilvēkam nepieciešama prasme saprast un izvērtēt savu pieredzi. Vēstures zināšanas paplašina indivīda dzīves apvārsni, ļauj saprast sociālo procesu šķietami haotisko norisi, notikumu cēloņu un seku saistību. Sabiedrību, kas zina savu vēsturi, nav viegli pakļaut politisko demagogu manipulācijām – vēstures izpratne ir arī nacionālās drošības jautājums.
Vēsturnieku uzdevums ir kritiski izvērtēt pagātnes pieredzi. Taču vēsture nav tikai zinātne, kas top vēsturnieku galvās un datoros. Vēsturiskā pieredze ir daļa no cilvēka dzīves, tā ir daļa no kultūras, ko veidojam un patērē visa sabiedrība. Protams, vēsturi izmanto ļoti dažādi. Un tieši tādēļ ir svarīgi, lai zinātnieku darbs kalpotu sabiedrībai, kas arī ir vēstures izpētes īstais adresāts.
Kritisks pagātnes izvērtējums nav glaimojošs sabiedrības stereotipiem par sevi, jo tas uzdod jautājumus par mūsu rīcības ētiskumu.
Taču tikai šāds izvērtējums var mūs pasargāt no apkaunojuma, kad komerciāla izdevīguma vai politiskas propagandas vārdā tiek izmantoti pašu vai citu radītie vēstures mīti par traģiskiem pagātnes notikumiem. Tad pēkšņi sajūtam, ka pagātne īsti nav pagājusi un turpina ietekmēt mūsu dzīvi šodien. Arī attieksme pret pagātni ir daļa no nācijas kultūras.
Bet kas nepieciešams, lai vēsture varētu pienācīgi kalpot sabiedrībai? Gan sabiedrības interese, gan pašu vēsturnieku darbs. Līdzšinējie Valsts Kultūrkapitāla fonda tradicionālās kultūras un kultūras mantojuma nozaru konkursos atbalstītie projekti atbilstoši likumdošanai aptver tikai nelielu ar vēsturi saistītu jaunrades darbu tematiku. Nereti vēstures projektiem, kas neiederas iepriekš minēto nozaru nosacījumu un kritēriju rāmjos, jākonkurē ar ļoti plaša spektra projektiem Starpnozarē.
Tādēļ ir loģiski vēlēties, lai vēstures nozare tomēr ieņemtu pienācīgu vietu līdzās citām VKKF atbalstītajām kultūras nozarēm, tā nodrošinot pilnvērtīgāku un apjomīgu vēstures nozares līdzdalību Latvijas kultūrā.
Diemžēl Latvijā trūkstot tam nepieciešamo līdzekļu. Valsts institūcijas nereti aizbildinās ar prioritātēm, pretstatot vēsturnieku „privātās intereses” pārējām sabiedrības vajadzībām. Taču ne veselība, ne izglītība, ne kultūra nav tikai privāto interešu sfēra – šo jomu pilnvērtīga funkcionēšana nosaka sabiedrības dzīvotspēju. Un vēsture ir nepieciešama sabiedrībai tāpat kā ikviena cita kultūras sastāvdaļa. Atliek to saprast un rīkoties.
Autors ir Dr.hist., LU Vēstures un filozofijas fakultāte
Komentāri (21)