Ušakova smagās narkotikas

Rīgas mērs ir laika gaitā pierādījis, ka ir gaužām plakātiska persona

Acīmredzot, izbaudot barona Normana Fostera arhitektūru Vidusāzijas greznajā un gigantiskajā izklaižu centrā, Kremļa saimnieka Vladimira Putina partijas „Jedinaja Rossija” partneris Nils Ušakovs ir paziņojis, ka Didzis Šēnbergs esot tas, kurš „lieto smagas narkotikas, kas izsauc ne mazāk smagas halucinācijas”. (LETA, 2014.09.25., 13-05)

Narkotikas ir nopietna Latvijas nelaime. Saeima atbalstīja likumu, kas paredz sodu par jaunas psihoaktīvas vielas, kuras aprite ir aizliegta, neatļautu iegādāšanos, glabāšanu, pārsūtīšanu bez nolūka realizēt. Nelikumīgo narkotisko un psihotropo vielu, kā arī izgatavošanas vielu jeb prekursoru apmērs, līdz kuram daudzumi skaitās nelieli, noteikts Krimināllikuma spēkā stāšanās likumā. Savukārt ar narkotikām saistītie noziegumi minēti Krimināllikuma 190.prim pantā, 248., 249., 250., 251.pantā un citos pantos – tie ir gan kriminālpārkāpumi, gan smagi un sevišķi smagi noziegumi.

Narkotikas ir nevis kāds lirisks žargona vārds, bet skaidrs krimināltiesību termins. Lai arī, teiksim, dekonstrukcijas pētnieks Žaks Deridā savā darbā „Rhétorique de la drogue» ir norādījis, ka drogue jēdziens ir nezinātnisks, jo tas veidots uz ētikas un politikas attīstības pamata, kā arī konkrētā vārda lingvistiskā analīze norāda uz sociāli kulturāliem mītiem saistībā ar šo vārdu, atsaucoties uz Frankfurtes skolas sociologa Teodora Adorno tēzi «Dialektik der Aufklärung” par apgaismību kā cīņu pret tām, tā gauži nav ar vārdu «narkotikas» latviešu valodā.

«Narkotikām» ir noteikti aizliegta, krimināla semantika, un te nu šādu apvainojumu izteicējs nevarēs attaisnoties ar Adorno un Maksa Horkaimera lotusa ēdāju idillisko interlūdiju Odiseja lasīšanā vai pseidofilosofiskām esejām par farmakoloģiski botānisko identitāti.

„Smagas narkotikas” atšķirībā no smagiem noziegumiem nav precīzs juridisks termins. Narkotiku smaguma mērīšana atkarībā no atkarības un nodarītā kaitējuma ir pretrunīga, taču parasti nav šaubu, ka t.s. „smagās narkotikas” ir heroīns, kokaīns un metadons. Krimināltiesībās ir „aizliegtās sevišķi bīstamās narkotiskās vielas” atbilstoši 1961.gada Vienotajai konvencijai par narkotikām: sintētiskie opioīdie analgētiķi, morfināna atvasinājumi, no kuriem pazīst heroīnu, no popkultūras filmām „Krokodil” jeb dezomorfīnu, fetanila atvasinājumus, kam pieder alfametilfentanils jeb „Baltais ķīnietis”, kam ir šaušalīga slava un kam likumā noteiktais nelielais apmērs beidzas ar 0,001 gramu, tad, protams, visi augu valsts pārstāvji, taču jau gana ilustratīvs ieskats, lai iezīmētu pārmetumu smagumu, kuru „Saskaņas” reklāmas seja bez pierādījumiem ir gatavs veltīt politiskiem konkurentiem. Ministru prezidenta kandidāts…

Tātad šis ir apvainojums kriminālpārkāpumā vai noziegumā?

Ja Didzis Šēnbergs būtu privātpersona, piemēram, tikai universitātes students, tiesību pētnieks vai politologs, varētu „ušakovu” kārtējo izlēcienu neievērot.

Tomēr Šēnbergs ir ministrijas valsts amatpersona, tādēļ nepieciešams, pirmkārt, kategoriski noliegt šo nepatiesību, otrkārt, publiski analizēt neganto Ušakova izrunāšanos, sniedzot viedokli par neadekvātās rīcības cēloņiem un sekām.

Mūžā nekādas narkotikas neesmu lietojis, pat neesmu smēķējis; nav sanācis jebkad turēt rokā cigareti. Tāpat kā visiem latviešu cilvēkiem, man garšo Piebalgas vai Užavas alus pie maltītes, taču par narkotikām tagad gan esmu gatavs iziet pārbaudi, ja arī Kremļa partneru „premjera kandidāts” piekritīs kopīgai matu ķīmiskai analīzei – par saviem zinu, ka tie pierādīs aizliegtu vielu neesamību, bet, vai apvainojumu autoram Ušakovam pašam būs drosme veikt publisku matu testu… neesmu pārliecināts. Viņš, visticamāk, teiks, ka tas viss nav nopietni domāts.

Daudz svarīgāka ir cēloņu meklēšana, kādu iemeslu dēļ valsts amatpersona, kura formāli vada galvaspilsētu un kurai ir pakļautas desmitiem Rīgas skolas ar nepilngadīgiem pilsoņiem, kura visādi pretendē uz varu valstī, bez jebkādiem pierādījumiem mēģina stāstīt, ka cita valsts amatpersona lieto smagās narkotikas. Piekritīsiet – tas ir bērnišķīgi, tas ir nelīdzsvaroti un tas ir pat nedaudz histēriski.

Tūkstošiem cilvēku saņēma ar Nila Ušakova vārdu parakstītas, vienādas elektroniskā pasta vēstules ar aicinājumiem mītiņot svētdienā, kuras rotāja atzinums „reklāmu apmaksā partija [..] „Saskaņa”. Vai patiešām atklāti atzītais, ka reklāma ir Kremļa atbalstītāju partijas „Saskaņa” apmaksāta un saturs ir priekšvēlēšanu kampaņa, būtu pamats riskantam un slidenam mēģinājumam piedēvēt Izglītības un zinātnes ministrijas, kuras pārziņā ir bērnudārzi, skolas, augstskolas, izglītības, zinātnes un valodas politika, padomniekam narkomāniju un sodāmas darbības?

Uz sabiedriskā transporta pieturas plakāta kāds Ušakovs raksta: „Es visu rakstu pats. Rakstus, runas.” Nu, ja cilvēks raksta visu pats, tad vajadzētu zināt, ko viņš man pats piesūtījis naktī uz elektronisko pastu, nevis ārdīties no Āzijas par narkotikām.

Ja elektronisko pastu nav sūtījis šis Ušakovs, bet cits Ušakovs, tad taču šis varēja mierīgi paskaidrot, ka nekādu vēstuli pats nav rakstījis, un lūgt cilvēkus nenākt uz Doma laukumu 28.septembrī.

Kas liek Ušakova mutē tik raupju retoriku? Oponenta apvainošana narkotisku un psihotropu vielu lietošanā, kad jāatbild uz netīkamu patiesību, ir kaimiņvalsts polittehnoloģijas repliku atpazīstama stilistika.

Man nav zināms, kas ir „Saskaņas” sabiedrisko attiecību konsultanti, kas tos apmaksā un no kādas valsts tie nāk, taču precīzi atceros vismaz divus piemērus, kuri aizdomīgi līdzinās Ušakova mēģinājumiem izvairīties no tiešas atbildes. Rupjā runa atgādina Maskavas klišejas – Krievijas Federācijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova teikto par Latvijas eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kad tā savlaicīgi aizrādīja uz Putina plānu ievest bruņotos spēkus Ukrainā, – “dopings”, kā arī Kremļa pausto pozu par Ukrainas aizsardzības ministra Valērija Heleteja aizdomām par Krievijas iespējamo taktisko kodolieroču lietošanu okupētajās Ukrainas daļās Luhanskas lidostas ieņemšanā, par “burvju eliksīru”, ar to nepārprotami domājot nevis donicetiskas kaislības, bet gan kaut ko, kas „sabērts glāzē”. Iespējams, sakrīt padomdevēji, iespējams, tikai sakritības.

Manuprāt, nepieciešamība runāt par vielām, kas it kā iespaidojot oponenta smadzeņu darbību un it kā automātiski apšauba spriestspējas tīrību, ir tad, kad ir bīstami vai netālredzīgi atspēkot vai noliegt kādu apgalvojumu – tad, kad ir grūti skaidri pateikt „nē, Krievija armiju Ukrainā neievedīs”, „nē, Krievija nelieto atomkara ieročus pret kaimiņvalsts mierīgajiem iedzīvotājiem”, „nē, šī nav mūsu priekšvēlēšanu kampaņa un nekāda nekārtības mēs Vecrīgā nerīkosim”.

Demagoģija šeit, iespējams, nav vis bērnišķīgas histērijas pazīme, bet izrēķināta un aprobēta propagandas taktika, atsakoties no apgalvojumu ticamības proporcionāli vēlēšanu tuvumam.

„Pie Kremļa vārtiem stāv Ušakovs bāls,

tam rokā ir lūgums pēc maizes uz sāls,

viņš lūdzas un lūdzas, tam asaras birst,

bet Putins tik smaida un sūta to uz Doņecku.”

– kad šādu pārfrazētu, staļinisko specdienestu aģentam un valsts nodevējam Augustam Kirhenšteinam veltītu pantiņu pēc „Pie Dzintara jūras” melodijas man draudzene nodziedāja pēdīgās un bēdīgi slavenās Maskavas vizītes norises dienās, biju nopietnās pārdomās, cik liela rīcības brīvība šobrīd Ušakovam ir par saviem ceļojumiem, par savu taktiku un vārdiem viņa mutē. Vai šāda brīvība ir, un kas Ušakovu ikdienā vada, es nezinu.

Manuprāt, viņš nav īstens politisks vadītājs, kurš organizētu politiskas organizācijas darbu.

Turklāt, ja mērķis ir pārņemt Latvijā varu parlamentārā, vēlēšanu ceļā, tad atkārtot vitamīnu profesora maršrutu šķiet tuvredzīgi, pašatmaskojoši, ja vien negrib aizbaidīt jebkuru kaut minimāli valstiski un patriotiski domājošu pilsoni. Ja vien mērķis nav pretējs – aizbaidīt latviski ģimenē runājošos „Saskaņas” vēlētājus gan, taču aizbaidīt pie kādas citas partijas, lai palīdzētu tai pārvarēt piecu procentu barjeru?

Kremļa vizīte. Putina partijas līgums ar „Saskaņu”. Putina iebrukums Ukrainā. Karš, Krievijas armijas cīņas pret pareizticīgu slāvu valsti, mazu bērnu līķi televīzijā Donbasā un sekojošs Putina slavinājums? Neticami. Neloģiski. Nenormāli.

Ušakovs: „Ko nozīmē Vladimirs Putins, mana atbilde vienmēr, tieši no Latvijas interešu viedokļa, ir ļoti vienkārša. Mums pašlaik labākais, kas var būt, ir prezidents Vladimirs Putins.” Rīgas domes Sabiedrisko attiecību nodaļa (LETA, 2014.05.09. 14-22)

Izlasot šo intervijas Krievijas telekanālam „Dožģj” atšifrējumu baisajā, robustajā tulkojumā, man rodas izjūtas, ka ar šādu pašam kaitējošu, lingvistiski vāju tekstu publicēšanu vairāk atskaitās kādam par padarītu darbu, nevis uzlabo savu reitingu, kur nu vēl latviski lasošu pilsoņu acīs.

Izpildītājmākslinieka stilistika, iespējams, ir tas šķērslis, kas neļauj arī pie horizonta savlaicīgi ieraudzīt robežu starp asa viedokļa paušanu un neslavas celšanu valsts amatpersonām.

Nav šaubu – politikā ir vieta asiem izteikumiem. Var retoriski lietot spēcīgus izteikumus, lai ilustrētu savu nostāju vai attieksmi, taču epiteti jāizvēlas tādi, no kuriem ir nepārprotami, ka tiek pausts viedoklis, nevis apgalvojums par faktiem. Politikā ir vieta emocijām, sašutumam un dusmām, piemēram, kas ir patiesas dusmas par asu sociālu problēmu nerisināšanu, par zaudētām iespējām, teiksim, kad ir patiess sašutums par valsts nodevību, ko, kalpodams svešam, totalitāram specdienestam, veic kāds cilvēks, kuram Latvijas zeme un tauta ir devusi visu – drošību, izglītību, iespēju nopelnīt. Taču ir robeža, kas viedokli šķir no apgalvojuma.

Neiedziļinoties ne atšķirīgās tiesību doktrīnās, ne goda un cieņas aizskaršanas judikatūrā, varu piedāvāt vienkāršu paņēmienu, kā nošķirt asu, hiperbolām, metaforām piesātinātu viedokli no neslavas celšanas. Par metaforu un tēlainu izteiksmes stilu var kalpot visi tie apzīmējumi oponentam, kuriem nenoticētu vidusmēra saprātīgs cilvēks. Proti, ja, piemēram, Ušakovs mani nosauktu par cūku, āzi, aunu, lopu, zuti, slieku, trusi, žurku, mērkaķi, pērtiķi, krupi, sesku, vilku, lapsu vai ausaino apodziņu, tas varbūt nemaz nebūtu smalks salonu tonis, tas nebūtu īpaši pieklājīgi vai piedienīgi, nedrīkstētu to lietot skolās, droši vien es varētu uztver to kā nicinājumu, jo visi šie dzīvnieku sugu nosaukumi (izņemot, iespējams, lapsu un ausaino apodziņu) var tikt vērtēti kā pejoratīvi, taču manam godam nekāds kaitējums nerastos, jo neviens saprātīgs cilvēks nevar noticēt, ka esmu dzīvnieks. Jo cilvēks nav dzīvnieks, tātad, nosaucot oponentu dzīvnieka sugas vārdā, tiek pausta asa verbāla ekspresija, paužot viedokli par kādām piemītošām rakstura īpašībām un iezīmēm, faktiski atklājot nosaucēja, nevis nosauktā psiholoģisko portretu.

Savukārt, ja, piemēram, kāds gribētu apgalvot, ka viņa oponents, teiksim Šēnbergs, zog, nodara smagus miesas bojājumus sievai vai mīļākajai, piesavinās valsts mantu, ļaunprātīgi izmanto dienesta stāvokli, lai dotu sev priekšrocības politiskās reklāmas izvietošanā konkrētā administratīvā teritorijā, organizē vai neziņo par kukuļdošanu, nolūkā dot priekšrocības Eiropas Savienības struktūrfondu projektu īstenošanā ostas teritorijā, veic neizpaužamu ziņu nodošanu, kā arī nolaupīšanu vai vākšanu ārvalstu izlūkdienestu uzdevumā, lai šīs ziņas izmantotu pretēji Latvijas Republikas interesēm, veic spiegošana, normatīvo aktu tīšu pārkāpšanu, kuri regulē Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes, Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju noteikto sankciju darbību Latvijā, apvienojas organizētā grupā nolūkā gāzt Latvijas Republikas valsts varu vai likvidēt valstisko neatkarību, vai graut teritoriālo vienotību, vai arī veido aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu vai iegādājas un lieto aizliegtas sevišķi bīstamas narkotiskas vai psihotropas vielas, tad es noteikti iesaku šādus apgalvojumus attiecībā pret oponentu nelietot vai vismaz sagādāt pierādījumu bāzi, jo tie ir skaidri Krimināllikuma pārkāpumu apraksti, kuriem vidusmēra saprātīgs cilvēks var noticēt.

Vai esmu vienīgais, kuram šķiet, ka ar gadiem Ušakova publiskā komunikācija nevis uzlabojas (kā, piemēram, tas bija ar Aināra Šlesera publisko runu), bet gluži pretēji – piedzīvo dekandenci, tiek arvien vairāk piesārņota ar barbarismiem un nenormatīvu leksiku?

Viens progresējoša vulgārisma piemērs, kas nav saistīts ar politisko būtību – kā nespēja pat atturēties, bet aktīva iestāšanās par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas likvidēšanu Satversmē, kā nespēja nosodīt acīmredzamo Krievijas iebrukumu Ukrainā -, bet gan ar formu. Okupācijas pieminekļa sakarā portālā „Manabalss.lv” iniciatīvas „Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošana” apmēram vienpadsmit tūkstošus autoru televīzijas kameru priekšā solīja ieslodzīt Zooloģiskā dārza voljērā, rīkot „frīku cīņas”, pats esot gatavs tos izvietot un tirgot biļetes. (LETA, 2013.10.23.) Slavenā elektroniskā sarakste ar Krievijas vēstniecības „diplomātu” Aleksandru Hapilovu nobāl.

Manuprāt, tas liecina, ka visa stilistika ir ļoti pretēja Latvijas valsts ētiskajiem ideāliem un gluži elementāriem estētiskajiem ideāliem. Kas pirms gadiem būtu ticējis liela izmēra (tiesa, droši vien mazākiem nekā 2,48 kvadrātmetri) plakātiem ar slikti skūtiem smakra rugājiem un pavērtā kreklā tīši redzamu krūšu apmatojumu? Un nav jau vaina nedz otrās dienas bārdiņai, nedz spalvu spodrināšanai tiešā nozīmē, nedz torsa atkailināšanai, ko praksē lieliski pierādījis Ušakova „mums pašlaik labākais prezidents” Putins, viņa partijas politiskais partneris, ja vien šāds stils tiek politikā konsekventi ieturēts – arī Rietumeiropā ir politiķi, kas izģērbjas plakātos, ir ļaudis, kas staigā ādas jakās ar metāla rotājumiem parlamentā.

Neglītums, šķiet, rodas, kad cilvēki mēģina apvienot sevī vairākas pretējas formas, teiksim, Rietumeiropas dendijs, no vienas puses, savs pacans ar ieslodzījuma vietu leksiku, no otras.

Tādi kompromisi ir gaužām pašironiski, tos varētu salīdzināt ar pulksteni, kas birokrātam jau nepieklājīgi dārgs, bet bandītam vēl nepieklājīgi lēts. Un, kad grib konstruēt padomju bratanu bravūru, tad arī pasprūk ne vien Rīgas domes sēdē hrestomātiskais sauciens no tribīnes ar trīsstāvīgiem lamuvārdiem par „Bogdanovu”, bet arī smagas narkotikas un smagas halucinācijas.

Uzskatu, ka Ušakovs ir laika gaitā pierādījis, ka ir gaužām plakātiska persona. Man viņš nav radījis pārliecību, ka pats organizē saimnieciskos darījumus Rīgas pilsētā – šajā gadījumā neatkarīgi no tā, cik godīgi un cik likumīgi ir šie darījumi, ārējais iespaids man veidojies, ka Ušakovs ir viens dārgi maksājošs, māksloti konstruēts un savā augstprātībā par nastu kļūstošs partijas preses sekretāriņš, kuru paši nomainīs, kad viņš beidzot būs izrunājies par daudz. Un to, ka „paši” nomainīs mums nevajadzētu gaidīt.

Rīgas pilsētas vadīšanā ir likumā noteiktā kārtībā konstatētas prettiesiskas rīcības – un te nedomāju uzstāšanos pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Satversmē, vai arī Rīgas būvvaldes un tās priekšnieka Ušakova morālo atbildību par Zolitūdē sagruvušo lielveikalu ar mirušajiem cilvēkiem, bet gan konkrētas lietas, – piemēram, vides un reģionālās attīstības ministra 2013.gada decembra lēmumi, kas par nelikumīgiem atzina normatīvos aktus par sabiedriskā transporta biļešu lietām, uzsverot, ka Rīgas domes noteikumi ir pretrunā ar vairākiem likumiem un Satversmes pantiem, kā arī starptautiskajām tiesību normām. Pavisam sīks piemērs – apgabaltiesa 2013. gada aprīļa spriedumā Nr. A420541610 atzīst, ka pašvaldības kapitālsabiedrība „Rīgas satiksme”, kur Ušakovs bija kapitāla daļu turētāja pārstāvis, proti, pildīja dalībnieku sapulces funkcijas, nelikumīgi veikusi fizisko personu datu apstrādi, tāpēc pamatoti sodīta ar naudas sodu – mazs citāts „pārkāpums ir izdarīts nelikumīgi apstrādājot apmēram 250 tūkstošu personu personas datus”.

Baiba Strautmane nupat 23.septembrī atklāti un vienkārši sociālajā tīklā „Twitter” raksta: „Ušakovs aicina uz nemieriem”.

Nezinu, vai kāds rīkos nekārtības 28.septembrī Doma laukumā, taču pēc vēlēšanām valdībai vajadzētu rīkoties nosvērti un tiesiski, izmantojot valdībai un Saeimai likuma „Par pašvaldībām” 92.pantā paredzētās tiesības, pamatojoties uz jau esošajiem, ministrijas un tiesas konstatētajiem Rīgas pilsētas pārkāpumiem: pēc Saeimas vēlēšanām vajadzētu atlaist ne tikai pašu Ušakovu no Rīgas domes priekšsēdētāja amata, bet visu domi ar likumu, un rīkot jaunas vēlēšanas pavasarī, pēc izmeklēšanas, ko veiktu speciāla pagaidu administrācija, kuru ieceltu valdība.

Rīgas pilsētas vadītājs, kurš tikai mētājas ar smagiem apvainojumiem par smagām narkotikām un smagām halucinācijām, būtu pieciešams trūkums ar visu savu pavērto kreklu uz plakātiem. Taču pēc zaudēšanas vēlēšanās „Saskaņu” gaida smaga atmošanās: personāžs, kurš kara laikā brauc pie Maskavas valdības, nelauž savu līgumu ar Kremļa partiju, vēl uzteic Putinu – tāds gan, esot Latvijas valsts amatpersona, ir pārāk smags morāls apvainojums patriotiskiem Latvijas pilsoņiem, slikts paraugs skolēniem un kauns jaunajai paaudzei. Lai brauc, kur grib un kur acis rāda, kaut vai atkal uz Vidusāziju: tāds galīgi mums nav vajadzīgs.

Autors ir izglītības un zinātnes ministres padomnieks