Marinas nekas • IR.lv

Marinas nekas

3
Ņujorkā dzīvojošā serbiete Marina Abramoviča (67) sevi dēvē par «performanču vecmāmiņu».

Zīmodziņš uz rokas, telefons garderobes skapītī – tāds es ienāku slavenās Marinas Abramovičas performancē 512

Arcade Fire lielās bungas, Pola Gotjē žilbinošie kostīmi un Matisa vecumdienu šķēres – jūnijā Londonā viss notiek. Taču mazajā Serpentine galerijā Kensigtonas dārzu vidū sākas 512 stundas garš nekas. Protams, neviens netic, ka performanču dīvas Marinas Abramovičas jaunais veikums ir nekas. Ja par Marinu neko nezināt, iegūglējiet un noteikti noskatieties filmu The Artist Is Present par iepriekšējo performanci Ņujorkā, kad viņa MOMA izstāžu zālē sēdēja pie galda un klusēdama vērās sejā tiem, kas sadūšojās apsēsties pretī. 10 stundas dienā 90 dienas bez pārtraukuma. Izstādi gāza riņķī, apmeklētāji nakšņoja rindā, un Marina gandrīz satika Radītāju. Šoreiz Londonā tiek solīts kas cits – performance būs 512 stundas ilga, un ikviens būs tās dalībnieks, ne vērotājs. Internets ziņo, ka ieeja ir bezmaksas, taču bagāža gan būs jāatstāj ārpusē. 

Un tā sestajā dienā jeb aptuveni 47.stundā ierodos ciemos pie Marinas. Ir pieci vakarā, stunda līdz galerijas slēgšanai. Rinda ir pārsteidzoši īsa. Marinas palīgi, filmā dēvēti arī par mācekļiem, klusināti izstāsta noteikumus – viss ir atļauts, un var palikt, cik vien ilgi vēlas. Gaidām, saule vēl spīd, parka krūmos čivinošie putni slāpē Londonas rosīgo dūkoņu. Prātā lavās jokainas domas – šķiet, esmu atnācis pie zintnieces. Pie Karpatu kalnu Martas. Norakstu to uz savu dikti sāpošo muguru – skat, kā sacerējusies tikt saārstēta. Pienāk mana kārta. Uz rokas zīmodziņš, dators un telefons – garderobes skapītī. Dodos gaišā, saules pielietā telpā. Tās vidū ir paaugstinājums, uz kura aplī stāv seši apmeklētāji un veras cits citā. Citi stāv gar sienām un skatās apkārt. Es arī. Marinu nemana, bet viņas mācekļi reizēm pienāk pie apmeklētājiem, paņem aiz rokas un vadā apkārt. Vai nostāda pret citu apmeklētāju. Vai pret sienu, gar kuru pūš vēss, kondicionēts gaiss, tieši kā radīts manai mugurai, kura nu ir saspringusi līdz pēdējam. Nekustos un skatos. Spēlēt lomu mākslā ir mulsinoši. Lampu drudzis? Ko es te daru? Ļoti gribas noslēpties telefonā, kā jau ierasts, kad nezini, kur rokas bāzt. Bet glābiņš ir ieslēgts skapītī, un prom iet negribas. Tad atceros, kā reizēm laukos vakarā pie dīķa cenšos nedomāt neko. Sēžu tumsā un dzenu prom ikvienu mazāko domu. Viegli nav, bet aizraujoši gan. Pamēģinu arī tagad – darbi, tēriņi, šīvakara plāni, viss tiek izslēgts, un beigās uz skapīti aizsūtu arī muguras sāpes. Tagad esmu pilnīgi brīvs no bagāžas un kā rēgs aizslīdu uz blakus telpu. Tur ir pilnīgs Sorokina Ledus – ducī saliekamo gultu nekustīgi guļ apmeklētāji ar klusumu atskaņojošām austiņām uz ausīm. Dienas vidū pasaules metropolē. Nekas pārākajā pakāpē?

Kad atgriežos pirmajā telpā, beidzot pamanu arī Marinu, kura apskāvusi raudošu apmeklētāju. Un tad jau klāt ir plkst.18, nekas ir beidzies. Vai arī viss ir sācies. Mazs noslēpums – ja nāksit uz izstādes beigām, pie durvīm arī jums tiks atvadu apskāviens no Marinas. Tas ir kaut kas. Bet vēlāk, jau Latvijā, ārsti man paziņo, ka muguras sāpes ir no stresa un labākās zāles ir miers un vingrojumi. Atceros Marinu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu