2014.gada notikumi un Latvijas konkurētspēja

Zaudēta konkurētspēja un hroniska nespēja veikt nepieciešamās reformas ir nacionālās drošības jautājums

Kad pēc Latvijas uzaicināšanas dalībai eirozonā 2013.gada jūnijā Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs teica – “pievienošanās eirozonai ir ģeopolitiski svarīgs solis, kas mūs vēl vairāk nostiprina Eiroatlantiskajā telpā un sniedz papildu drošību”, šie vārdi, iespējams, likās pārāk skaļi. Kādi ģeopolitiski riski?! Mums taču kaimiņos ir draudzīgas valstis, un esam NATO!

Notikumi šā gada sākumā Ukrainā tomēr parādīja, ka tas, ko saucam par “ģeopolitisku risku”, nav tukši vārdi. Piedāvāju savu skatījumu uz it kā ar neapbruņotu aci nepamanāmo ciešo saikni starp ārējo un iekšējo politiku un tautsaimniecības attīstību. Un uz domāšanas modeli, kas ir pamatā veiksmēm vai neveiksmēm visās pieminētajās jomās.

“Citronu tirgus”

Apkopojot pēdējo 20 gadu bilanci, no sabrukušās PSRS “republikām” visas, izņemot Baltijas valstis, ir vai nu iekšēja nespēka un ārēju manipulāciju plosītas, vai arī tām ir raksturīgas dažādas pakāpes autoritāras tendences.

Tā nav nejaušība – ar darbaspējām, tikumiem un izglītību, kas mantoti no PSRS, padomju cilvēks 1991.gadā galīgi nebija ne dienvidkorejietis, ne ķīnietis. Pasaules vēsturē nav bijis daudz tādu sabiedrību, kurās vispārēja melošana, slinkošana un zagšana bija gandrīz vai sociālā norma, bet PSRS šādu inkubatoru uzturēja 70 gadus.

“Atkabinoties” no PSRS, vāja konkurētspēja kombinācijā ar uzskatu, ka “mums pienākas dzīvot kā ārzemēs!” diezgan droši nozīmēja, ka sagaidāmi iekšēji konflikti, korupcija un vilšanās.

Ar laiku šādās sabiedrībās izveidojas, ekonomistu žargonā izsakoties, politiķu “citronu tirgus” (Ekonomikas mācībstundās bieži piesaukts piemērs, kas liecina, ka apstākļos, kad nav iespējams objektīvi noteikt lietotu automašīnu kvalitāti, ieguvēji ir tie, kuri pārdod nekvalitatīvas automašīnas – “citronus” (to, kuru kvalitāte ir zem vidējās cenas)), kurā vēlētājs ir gatavs samierināties un pat pieprasa “zog, bet dalās!” tipa politiķus, jo esot taču skaidrs, ka “tāpat viņi visi ir zagļi”. Pieprasījums tiek apmierināts, un ar laiku politiķa profesijas prestižs krīt tik ļoti, ka neviens godīgs cilvēks neiet šajā darbības jomā.

Šāda politiķu “citronu tirgus” gala rezultāts ir vāja sabiedrība, kurā ļoti maz ir palikušu tādu, kuri nebūtu vīlušies un pietiekami uzticas saviem līderiem, lai viņu vadībā karotu. Tādas valstis ir viegli manipulējamas un ātri krīt par upuri autoritārām iekšpolitiskām tendencēm vai agresīvu kaimiņvalstu manipulācijām.

Politikas apskatnieks Edvards Lūkass (Edward Lucas) šo situāciju diezgan precīzi raksturojis (gan attiecinot uz Baltijas valstu nākotni): “Eiropas multilaterālā, uz likumiem un vienošanām balstītā nākotne neizšķirsies Briselē vai Vašingtonā. Tā ies bojā mazās, depresīvās Baltijas valstu pilsētās, depopulācijas skartos ciematos un nolaistos blokmāju rajonos. Šīs vietas būs pirmās, kuras kritīs par upuri Krievijas iebiedēšanas un izkropļotas realitātes informācijas karam. Šī [nākotne] bruks, jo demoralizētas amatpersonas būs zaudējušas ticību savu valstu konverģencei uz Eiropas publiskās administrācijas un labklājības standartiem.”

Šāda vāja sabiedrība ir kā slima zivs ūdenī, kuras asinis izaicina ārvalstu haizivis izmēģināt spēkus.

Patiesību, cik bīstams ir šāds ilgstošs iekšējs vājums, mums atgādināja Ukrainas notikumi. Salīdzinot ar citām bijušās PSRS “republikām”, līdz šim mūs ir glābis tas, ka integrācija Eiropas Savienībā (ES) un NATO uzspieda rāmi, kas ierobežoja dziļāku šādu “citronu tirgu” izveidošanos Latvijas politikā un ekonomikā. NATO ar drošības garantijām, ES fondi ar fokusu uz ilgtermiņa attīstību, kā arī virzība uz dalību eirozonā, kas izslēdza iespēju papildināt politisko sistēmu ar naudas printēšanas “brīnumnūjiņu” – tas viss padarīja daudz grūtāku vietējā maisījuma pārveidi eksplozīvā substancē.

Ukrainas notikumi atgādināja vēl vienu patiesību – dziļāka starptautiskā sadarbība ir mūsu interesēs. Zīmīgi, ka par individuālu Latvijas sankciju noteikšanu vai reakciju neviens vispār nerunāja. Pēkšņi “atklājām”, ka jebkāda atbilde uz Krievijas aktivitātēm var notikt tikai ES un NATO ietvaros.

Šis ir konteksts, kādā, manuprāt, jāvērtē visa Latvijas starptautiskā sadarbība. Piemēram, jūnijā pieņemtie Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumi, kuri vērsti uz kreditēšanas atkopšanos eiro zonā, atbilst arī pašreizējai Latvijas cikliskai situācijai. Kreditēšanas atsākšanās ir pārāk ilgi aizkavējusies, un ECB no septembra paredzētās jaunas ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijas (TLTRO) šai ziņā būs labs atbalsts. Un, pat ja nebūtu, vienmēr jāatceras, ka mūsu intereses sastāv no divām daļām – ir īstermiņa intereses “kaut ko dabūt” un ir ilgtermiņa intereses stiprināt tās kopējās starptautiskās institūcijas, kurās piedalāmies.

To, ka nav jēga būt institūcijās, kuras ir mazietekmīgas, mēs diezgan labi zinām no dalības Nāciju Līgā pirms Otrā pasaules kara. Tāpēc, mūsu intereses nav tikai “atnest mājās cūku no tirgus (no Briseles, Frankfurtes)”. Mums būtiski, lai šis “tirgus” turpinātu plaukt.

Ko šie secinājumi nozīmē reālajā dzīvē

Pagājuši jau vairāki mēneši kopš Krimas krīzes un psiholoģiskais pašaizsardzības mehānisms, ieslēdzot mierinošo “gan būs labi”, liek notiekošo Ukrainā aizmirst kā ļaunu murgu.

Nezinu, vai to varam atļauties. Tie mītiskie zemūdens plēsēji, kuru eksistencei daudzi pat neticēja, bet kurus ieraudzījām martā un aprīlī, tiešām bija reāli. Zaļie jeb pieklājīgie vīriņi Ukrainas teritorijā nebija murgs, mēs viņus tiešām redzējām. Līdz ar to nepieciešama mūsu reakcija, turklāt ar pavisam citu atbildības līmeni.

Iekšējā drošība nozīmē ne tikai saprātīgi finansētu armiju un zemessardzi. Iespējams, pat būtiskāka ir veselīga ekonomika un populāciju, kura ir pārliecināta par savu līderu darbībām. Atceros, saistībā ar eiro ieviešanu mums Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) neskaitāmas reizes atgādināja, ka galvenais izaicinājums eirozonā ir noturēt konkurētspēju. Ar šo “izaicinājumu” SVF domāja to, ka, neesot lielā monetārā savienībā, vari laiku pa laikam politikas kļūdas un hroniski vājo izaugsmi “paslaucīt zem paklāja” ar regulārām devalvācijām vai valūtas kursa vērtības krišanos (kā to ir darījušais daudzas valstis, arī Ukraina).

Lielu valstu vai valūtas savienību gadījumā šāda rīcība, iespējams, var pat nest zināmus ieguvumus, bet tā nav Latvijas gadījumā. Ja zaudējam konkurētspēju pret citām eirozonas valstīm (piemēram, bezatbildīgas politikas nekustamā īpašuma tirgū dēļ), atgriezt šo konkurētspēju atpakaļ ir kas līdzīgs ķīmijas terapijai – ja netiek veiktas radikālas strukturālas reformas, tas var notikt tikai caur uz laiku pieaugošu bezdarbu. Turklāt, ņemot vērā Ukrainas pieredzi, šāda ķīmijas terapija var novājināt nācijas imunitāti līdz pakāpei, kad jebkāds ārvalstīs ģenerēts vīruss ir dzīvībai bīstams.

Kādu šauru lobiju “izsistu” lēmumu dēļ zaudēta konkurētspēja un hroniska nespēja veikt tik nepieciešamās reformas tagad vairs nav vienkārši bezatbildīga politika, bet ir nacionālās drošības jautājums.

Šādā kontekstā daudz lielāku uzmanību būtu pelnījuši Eiropas Komisijas novērtējumā teiktais par Latviju, piemēram, ka izglītības sektorā nav novērojams progress reformu jomā.

Ekonomika arī it kā attīstās sekmīgi, tomēr Latvijas izaugsmes dzinējs vairs nav veselīgu ekonomiku raksturojošs eksports vai ražošana. Apstrādes rūpniecības īpatsvars jau kādu laiku galīgi vairs netuvojas Nacionālajā attīstības plānā (NAP) ierakstītajiem 20% no IKP 2020.gadā, bet pēdējo ceturkšņu tendence izskatās noturīgi pretēja plānotajai (skat. 1.attēlu).

1.attēls. Apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP (%)

Arī darba ražīguma/reālās darba samaksas līknes, ko 2010.-2011.gadā likām pretī mūsu nelabvēļiem, kuri prognozēja, ka Latvija kļūšot par “jauno Argentīnu”, vairs nerāda tik pārliecinošu ainu kā agrāk. Kopš 2013.gada sākuma produktivitātes un darba samaksas līknes dodas pretējos virzienos (2.attēls), nepatīkami atgādinot 2006.gada dinamiku.

2.attēls. Reālās algas un darba ražīguma indekss (2005.gada 1.ceturksnis = 100)

Protams, var atrast virkni pamatotu argumentu, kāpēc pagaidām nav pamats satraukumam. Piemēram, 2.attēlā par atskaites punktu tiek pieņemts 2005.gads un var uzskatīt, ka gan 2005.gadā, gan tagad darba samaksas daļa IKP, iespējams, ir pārāk zema. Arī apstrādes rūpniecība nav nekāds fetišs, nekāda vaina nav arī pakalpojumiem5 un, iespējams, nemaz nav iemesla satraukties par apstrādes rūpniecības rūkošo daļu, jo nozīmīgs faktors šajā kritumā bija “Liepājas metalurga” nedienas. (Jābūt gan uzmanīgiem ar “vārdā nosaukšanas maģiju”. Ja redzam kritumu datos, skaidrojums “tas ir tikai uzņēmums X, kas bankrotē” nav pilnīgs, jo neko nepasaka par valdošajām tendencēm. Piemēram, krītoties konkurētspējai, aina būtu precīzi tāda pati – uzņēmumi bankrotētu pa vienam, nevis visi reizē.)

Jebkurā gadījumā – kaut gan situācija vizuāli atgādina iepriekšējā “burbuļa” sākuma stadijas, tā šodien noteikti ir labāka, galvenokārt tāpēc, ka Latvijas ekonomiku vairs neraksturo milzīgs tekošā konta deficīts.

Tomēr, lai gan var cerēt, ka negatīvās tendences neturpināsies, īpašam optimismam – ja atbilstoši nerīkojas – nav pamata. Varbūt pagaidām nav pamata panikai, tomēr varbūt ir pēdējais laiks apsteidzošākai pieejai politikai: nevis gaidīt, kad valsts problēmas būs visiem acīmredzamas un jau pāris gadus nokavētas kā 2007.gadā, bet rūpīgi izvērtēt visus jaunpieņemamos mērus, it sevišķi pievēršot uzmanību konkurētspējas dimensijai. Jo katras bezatbildības un kļūdas sekas šodien vairs nav tikai ēteriska “politiskā atbildība”, bet potenciāls nacionālās drošības risks.

Autors ir Latvijas Bankas ekonomists