Gatavi līgošanai. No kreisās: Andris ar Helēnu klēpī un vecākais dēlēns Dominiks, Jēkabs, Kate un Ligita ar Miķeli.
Slišānu saime pēc vairāk nekā 12 galvaspilsētā nodzīvotiem gadiem ir atgriezusies dzimtajā Latgalē. Maijā viņi kļuva par pirmajiem apbalvojuma Laiks Ziedonim saņēmējiem nominācijā Kedas - par paveikto novadpētniecībā
Rūtoj saule, rūtoj bite, rūtoj, rūtoj..., Ligita, plūkdama pļavā saaugušās jāņuzāles, klusiņām uzsāk, Andris viņai piebalso, klāt kā balti pelašķu čemuri pušķim pievijas Dominika un Kates skanīgās balsis, četrgadīgais Jēkabs savu balstiņu vēl tur zem pūra, nepilnus divus gadus vecā Helēna iemigusi tētim klēpī, viņas dvīņubrālis Miķelis domīgi klausās. Pamalē, kur pavisam netālu ir Krievijas robeža, krājas tumši lietus mākoņi, kas šovasar ik pa laikam pārstaigā Latgali, nometot pa lietus šaltij un krusas graudam. Jēkabs iebāž mutē dzeltenās gundegas stieb-ru, par ko saņem tēta aizrādījumu, ka no tās pučītes var sākt sāpēt vēderiņš. Šādu paskaidrojumu Jēkabs saprot un ķeras pie smilgu plūkšanas. Viļakas novada Upītes ciemā šur un tur ierejas suns, sargādams sabiedrisko kārtību, bet pie daudzdzīvokļu māju lieveņiem rindojas bērnu ratiņi, jo te jau neviens tos nezogot, bet bērnu dzim-stība pat līdzsvarojot mirstību - cik aiziet, tik atkal atnāk.
