«Zieds ir tas, kas izceļ puķi. Tam jāliek atplaukt smaidam jebkura cilvēka sejā,» saka Latvietis un viņa peonijas autors Aldonis Vēriņš. Viņš peonijas salīdzina ar skaistām meitenēm.
Līdz šim neviens Latvijas dārznieks pujenes
nav atzinis par īpašām vai skaistām puķēm. Aldonis Vēriņš ir pirmais, kurš ar grāmatu Latvietis un viņa peonijas mums atklāj, cik karaliskas un vienlaikus pieticīgas ir peonijas
Kāda teika vēsta, ka Japānas samuraji miera laikos audzēja puķes. Kjusju salas samuraji no kariem brīvo laiku ziedojuši peonijām. Biologs Aldonis Vēriņš līdzinās samurajam. Dzīves lielāko daļu viņš karojis par LPSR puķkopju iespējām selekcionēt gladiolu, lielziedu īrisu, tulpju, muskaru un cīrulīšu šķirnes, bet pēdējos 25 mierpilnos gadus visu uzmanību veltījis peonijām.
Neviens dārzs nav tik mazs, lai tajā neatrastos vieta pujenei, saka Vēriņš, vedinot savā piemājas dārziņā Rīgā. Pa ceļam iepazīstina ar sarkanlapu ievu, vīteņhortenziju un sniegpārsliņu krūmu, šogad pirmo reizi uzziedējušu. Bioloģijas zinātņu doktoram gandrīz nekad nav piederējis vairāk zemes par piemājas dārzam atvēlēto standartplatību, kas ir 1500 kvadrātmetru. Līdz pat 2000.gadam gladiolas, īrisus, tulpes un peonijas viņš selekcionēja un audzēja draugu atvēlētajos zemes gabalos. «Tagad man ir tikai šis dārzs un peonijas. Te ir kādas 300 šķirnes peoniju, bet, ja rēķina visas, kas gājušas caur šo dārzu, būs ap 800,» saka Vēriņš, iekārtojies krēslā tā, lai varētu skatīties uz maigi rozā 'Angel Cheeks'. Katrs peoniju cers esot jāstāda tā, lai to varētu apskatīt kā Induļa Rankas skulptūras Dainu kalnā.
