Līdz šim neviens Latvijas dārznieks pujenes nav atzinis par īpašām vai skaistām puķēm. Aldonis Vēriņš ir pirmais, kurš ar grāmatu Latvietis un viņa peonijas mums atklāj, cik karaliskas un vienlaikus pieticīgas ir peonijas
Kāda teika vēsta, ka Japānas samuraji miera laikos audzēja puķes. Kjusju salas samuraji no kariem brīvo laiku ziedojuši peonijām. Biologs Aldonis Vēriņš līdzinās samurajam. Dzīves lielāko daļu viņš karojis par LPSR puķkopju iespējām selekcionēt gladiolu, lielziedu īrisu, tulpju, muskaru un cīrulīšu šķirnes, bet pēdējos 25 mierpilnos gadus visu uzmanību veltījis peonijām.
Neviens dārzs nav tik mazs, lai tajā neatrastos vieta pujenei, saka Vēriņš, vedinot savā piemājas dārziņā Rīgā. Pa ceļam iepazīstina ar sarkanlapu ievu, vīteņhortenziju un sniegpārsliņu krūmu, šogad pirmo reizi uzziedējušu. Bioloģijas zinātņu doktoram gandrīz nekad nav piederējis vairāk zemes par piemājas dārzam atvēlēto standartplatību, kas ir 1500 kvadrātmetru. Līdz pat 2000.gadam gladiolas, īrisus, tulpes un peonijas viņš selekcionēja un audzēja draugu atvēlētajos zemes gabalos. «Tagad man ir tikai šis dārzs un peonijas. Te ir kādas 300 šķirnes peoniju, bet, ja rēķina visas, kas gājušas caur šo dārzu, būs ap 800,» saka Vēriņš, iekārtojies krēslā tā, lai varētu skatīties uz maigi rozā ‘Angel Cheeks’. Katrs peoniju cers esot jāstāda tā, lai to varētu apskatīt kā Induļa Rankas skulptūras Dainu kalnā.
Savulaik Vēriņu sauca par gladiolu karali. No vairāk nekā 400 viņa izveidotajām gladiolu šķirnēm 157 reģistrētas starptautiskā gladiolu reģistrā. Vislielāko slavu ieguvusi sīkziedu gladiolu šķirne ‘Dave’s Memory’, kurai ir melni ziedi ar sidraba maliņu. 2001.gadā ‘Dave’s Memory’ ierakstīta pasaules gladiolu Goda zālē Ņujorkā.
Tieši gladiolu dēļ Vēriņš 1949.gadā nolēma studēt bioloģiju. Daļu bērnības jauneklis pavadīja krusttēva, Birzuļu pagasta vecākā un agronoma Aleksandra Roberta Brūzīša mājās. «Tur bija daudz puķu – flokši, peonijas un rozes, ceriņi un jasmīni. Bet līdz pat 1947.gada pavasarim nebiju redzējis nevienu gladiolu,» stāsta Vēriņš. «Biju lasījis, ka Jēkabpilī Viktoram Orehovam ir liela gladiolu kolekcija. Sažņaudzīju saujā rublīšus, cik nu biju sakrājis, un 1947.gada agrā pavasarī braucu uz Jēkabpili. Iepazinos ar Orehovu, un viņš man sadāvināja veselu kuli ar gladiolu sīpoliem, kādas 50 šķirnes. Gladiolas visu laiku esmu vazājis sev līdzi kā kaķene bērnus.» Tagad vienīgā liecība par mīlestību 50 gadu garumā ir trīs gladiolu šķirnes nelielajā dārziņā.
«Viss izdāļāts un pārdots cilvēkiem, kas manus īrisus un gladiolas uzskatīja par vislabākajām pasaulē. Man vajadzēja tādu kultūru, ko varu audzēt sev deguna priekšā, ar ko aprunāties un papaijāt. Katru gadu pieroku klāt kādu metru dobes, lai dārzā tiktu vairāk vietas jaunām peonijām, bet 85 gadu vecumā zemi vairs negribas rakt,» stāsta valsts emeritētais zinātnieks. Uz jautājumu, kas palīdz dārza darbos, viņš pasmaida platu smaidu un paceļ kaplī saliektus roku pirkstus. «Lūk, desmit mani vergi. Man nekad nav bijis neviena algota cilvēka,» saka Vēriņš. Daudz palīdzējusi sieva Maruta, kuras vārdā nosaukta viena no selekcionētajām pujenēm. «Balta meitene,» Vēriņš saka par puķi. «Sieva man visu mūžu bijusi tumšiem matiem, bet baltu dvēseli.»
Bērnības Edulis Superba
Krāsu un ziedu daudzveidība Vēriņa pujeņu dārzā ir vārdos grūti aprakstāma. Te ir dižciltīgas dzeltenas peonijas, dažādu nokrāsu sārtas, rozā, oranžas, baltas, melnas. Nav zilas, jo tādu vēl pasaulē nav. Sīkziedu peonijas ar «diļļu» lapām un laksti Vēriņa augumā, kuru ziedi futbolbumbas lielumā. Vēriņš pats izveidojis 23 jaunas peoniju šķirnes.
Šajā dārzā atvēlēta vieta arī ‘Edulis Superba’ – pasaulē vecākajai zināmajai pujeņu šķirnei, kas reģistrēta 1824.gadā. Tā brīnišķīgi smaržo, bet, «kā visai 19.gadsimta peoniju apgaismības laikmeta puķu brandžai», kāti ir vārgi, un lielie ziedi vējā un lietū noliecas līdz pat zemei. Kādreiz Vēriņš domāja, ka tik vecai šķirnei viņa dārzā nav vietas. Jo vairāk tāpēc, ka bāli rozā Edulis Superba un 1851.gadā reģistrētā ‘Festiva Maxima’, balta pujene ar sārtiem triepieniem, ir Latvijā visizplatītākās šķirnes.
Tomēr 2011.gadā viņš dzimtajā Zvārtavas pagastā ieraudzīja ‘Edulis Superba’ ceru, kuru pats septiņu gadu vecumā kopā ar māti stādījis. «Šo peoniju pārstādījām 1936.gada 22.aprīlī,» sāk stāstīt Vēriņš. «Tik skaidri atceros tāpēc, ka 23.aprīlis ir Jurģu diena un agrāk visi cilvēki pārvācās uz jaunu dzīvesvietu tieši Jurģos. Arī mūsu ģimene pārcēlās no Zvārtavas pagasta uz Birzuļu pagastu pie krusttēva. Mamma izraka pujeni, lai vestu uz jauno vietu, taču atnāca kaimiņiene no Lībiešu mājām un lūdza padalīties, viņai neesot peoniju. Mamma paņēma lāpstu, pārcirta ceru vidū pušu, ielika ķerrā un aizveda līdz kaimiņmājai. Tai bija skaista veranda, mamma pusi cera vēlreiz pārcirta uz pusēm un iestādīja abpus verandai. Pirms trim gadiem aizbraucu uz šo vietu un atklāju, ka Lībiešu mājas pamestas, dārzā aug gara gārsa. Taču abpus verandai slejas peoniju pumpuri. Rudenī aizvedu cerus mājās, un manā dārzā tagad aug peonija, kurai ir manas mātes svētība.»
Šo notikumu Vēriņš piemin arī grāmatā Latvietis un viņa peonijas kā pierādījumu peoniju spējai vienā vietā augt gadu desmitiem. Latvijā esot daudz māju, kuru pagalmā viens un tas pats pujenes cers kuplo jau kopš Otrā pasaules kara. Nevienai citai puķei nav tik garš mūžs.
Puķu kontrabanda
Kopš 1954.gada, kad Aldonis Vēriņš ieguva biologa-augu fiziologa diplomu, viņa karjera ir bijusi tikpat raiba kā paša peoniju dārzs. Divus gadus bijis Botāniskā dārza direktors, četrus gadus – kolhoza Zelta druva priekšsēdētājs, divus gadus – Dabas muzejā, vismaz 25 gadus strādājis izdevumos Druva, Lauku Dzīve, Dārzs un Drava. Vēriņš atzīst, ka bija darbi, ko strādāja tikai «ar prātu». Sirds piederēja puķēm.
Taču padomju laikos puķkopim nodarboties ar selekciju bija grūti, pat neiespējami. Vēriņš skaidro, ka okupācijas gados augu karantīnas likumi liedza ievest jelkādas puķu sēklas, sīpolus vai sakneņus. «Bet nevar divas vecenes sakrustot un gaidīt skaistu meiteni. Lai selekcionētu, vajag jaunas šķirnes,» skaidro Vēriņš. «Kad manās rokās nonāca Amerikas katalogi, redzēju, ka ziedu šķirnes tur bija daudz augstākā kvalitātē [nekā PSRS]. Tās man bija jādabū par katru cenu. Varētu romānu uzrakstīt, kā es šmugulēju Latvijā iekšā pasaules labākās gladiolas un īrisus. Ziedu dēļ nodarbojos ar kontrabandu, kuras dēļ vairākas reizes bija jāiet skaidroties uz čeku.»
Tagad Vēriņš labprāt pastāsta, par ko kādreiz bija jāklusē – kas veda viņam tulpju un gladiolu sīpolus un īrisu sakneņus, kādas tik viltības nebija jāizdomā, lai apkrāptu karantīnas inspektorus un muitniekus. «Veda diplomāti un žurnālisti, kuri bija pabrīdināti – ja prasa atdot, darīt to,» stāsta Vēriņš. «Zini, kas ir virces? Smaržīgie pipari, lieli kā zirņi, četrreiz lielāki par pipariņiem. Tie ir līdzīgi gladiolu vairsīpoliņiem. Mans draugs [ārzemēs] attaisīja burku, kas piepildīta ar vircēm, ielika to vietā gladiolu vairsīpoliņus, smuki aizlīmēja ciet un sūtīja man. Pēc tam vēstulē uzrakstīja, kādas gladiolu šķirnes atsūtītas.»
Citā reizē viņš vienojās ar draugu, Kijevas Botāniskā dārza direktoru, ka dārzs dabū atļauju no ASV ievest it kā vecu šķirņu puķusīpolus, sūtījumā patiesībā paslēpjot jaunas šķirnes. Kad pakas bija Kijevā, Vēriņš draugam aizveda 150 veco šķirņu sīpolu, apmaiņā saņemot pa 10-15 sīpoliem no katras jaunās šķirnes.
Bija arī reizes, kad Vēriņš paļāvās uz laimi, un reizumis patiešām noveicās. Biologs atceras, kā braucis ar vilcienu no Somijas uz PSRS. Viņa koferī starp daudzajām mantām bija paslēpti 50 lielziedu hibrīdtulpes ‘President Kennedy‘sīpoli. «Muitnieks ieraudzīja un prasa – kas tie tādi? Saku – sīpoli! Prasa – ēdami? Nē, puķu! Tad muitnieks liek ātri taisīt čemodānu ciet, lai karantīnas meitene neredz.»
Vienīgais gadījums, kad kontrabandas ceļā ievestos sīpolus sadedzināja, bija 1982.gadā. To atceroties, Vēriņš kļūst dusmīgs. Viņam vesti 1500 «elites klases» tulpju sīpolu, un sūtītājam piekodināts uz pakas kā adresātu norādīt Zinātņu akadēmijas botānisko dārzu (tagad Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī). Diemžēl uz pakas bija uzrakstīts «Aldonim Vēriņam».
«Tas ir vienīgais man zināmais gadījums Padomju Savienībā, kad biologa acu priekšā aplej ar benzīnu un sadedzina sīpolus. Šitādu neģēlību! Lopiskums! Sadedzināt augstākās klases šķirnes, kādu Latvijā nebija nevienam!» Vēriņš paceļ balsi. «Tas bija vissāpīgākais, kas man bija jāpārdzīvo. Es biju paņēmis līdzi Jāni Rukšānu (abi toreiz strādājām Dārzā un Dravā), lai viņš fotografē! Šo savāca čekisti – nedrīkst fotografēt! Bet manā acu priekšā sadedzina 1500 elites grupas sīpolu!»
Jautāts par šādas rīcības loģiku, viņš atcērt, ka nekādas loģikas nebija. Nelietība un stulbums, ar kuru Vēriņam kā visai viņa paaudzes inteliģencei bija jākaro. Tikai nelegāli ievedot puķu sīpolus, sakneņus un saknes, bija iespējams panākt, ka Latvijā, pēc Vēriņa vārdiem, pašlaik ir ļoti labi lielziedu īrisu selekcionāri un vairāki simti pasaules klases īrisu šķirņu. «Un 1000 gladiolu šķirņu!» piebilst Vēriņš.
Gadiem nenovērtētas
Ilgus gadus Vēriņš peonijām nepievērsa īpašu uzmanību. Pirmo reizi viņš tās rūpīgāk apskatīja tikai 1970.gadā, kad devās uz Maskavu pie sava drauga, kurš botāniskajā dārzā vadīja sīpolpuķu un peoniju nodaļu. «Mēs sadraudzējāmies uz gladiolu fona. Bijām sarunājuši, ka apmeklēsim visus Maskavas gladiolu audzētājus,» stāsta Vēriņš. «Taču, kad aizbraucu, draugs saka – nevaru! Botāniskais dārzs pārvācas no Miera prospekta uz Zvirbuļkalniem jeb Ļeņinkalniem, kā toreiz teica. Man bija jāpalīdz pārstādīt peoniju kolekciju.» Par divu dienu darbu Vēriņš saņēma dāvanu – 47 peoniju šķirnes, no kurām pārdesmit joprojām aug viņa dārzā.
Kuplās puķes ziedēja tikai Vēriņu ģimenes priekam, līdz 90.gadu sākumā biologa rokās nokļuva ASV peoniju katalogi. «Kādas tur bija šķirnes! Acis iztecēja,» saka Vēriņš. «Karantīnas noteikumi bija pasūtīti pie velna, tādēļ ar peoniju kolekciju man nekādu sarežģījumu ar valsts varu nav bijis.»
Ģērbies gaišā kreklā, dārznieks peoniju dārzā ar katru puķi aprunājas kā ar dāmu. Pirmā, kuru viņš galanti pasveicina, ir dzeltenā ‘Bartzella’. Dzeltenās šķirnes pazīstamas gadus divdesmit, Vēriņš pirmo iegādājās 1999.gadā, kad «maza saknīte maksāja 500 dolāru». Taču Latvijā joprojām daudzi neticot, ka peonijas var būt dzeltenas.
«Neziņa bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ peoniju šķirnes [Latvijā] neizplatījās. Domāja, ka visas pujenes ir 19.gadsimta franču šķirnes, kurām manā uztverē trūkst elegances.» saka Vēriņš.
Viena no rozā pujeņu īpatnībām ir ziedlapu izbalēšana. Vēriņš aizved pie Sarah Bernhard, slavenas un izstādēs godalgotas peonijas, kas uzzied maigi rozā ziediem, bet jau pēc četrām dienām ir pilnīgi balta. «Viena otra pārvēršas lieliskā baltā ziedā. Slikti, ja sarkanie ziedi izbalē līdz tādai krāsai, kādā ir vecmeitu apakšbikses – ne rozā, ne sārtas. Agrāk resnas sievietes ar tādām gāja uz pludmali, tad varēja nosmieties,» stāsta Vēriņš.
Viņš daudz joko. Par to, ka smiekli Vēriņam mīļi, liecina krunkas vaigos, kas līdzinās pujeņu ziedlapām. Tomēr viņš kļūst nopietns, stāstot, ka nevienam no latviešu selekcionāriem nav pēcteču, kas turpinātu sākto darbu. Vēriņu pārim ir trīs bērni, desmit mazbērnu un viens mazmazbērns. Neviens no viņiem nav dārzkopis. Tādēļ Vēriņš ieinteresējis audzēt peonijas Kalsnavas arborētuma (koku, krūmu un liānu kolekcija) vadītāju Gunti Grandānu un viņa kolēģus, un kopš 2006.gada viņi veido peoniju dārzu. «Tajā aptuveni 150 šķirnes ir no mana dārza, 50 – no Nacionālā botāniskā dārza,» gandarīts Vēriņš. Viņš ar lepnumu stāsta, cik daudz interesentu bijis Kalsnavā Peoniju svētkos pirms diviem gadiem, pērn un šogad. Tie un grāmata Latvietis un viņa peonijas iekārdinājuši audzēt ziedus, kas ir izcili grezni un vienlaikus vienkārši kopjami. «Ļoti gribējās iecelt šo kultūru saulītē. Domāju – man tas ir izdevies,» saka Vēriņš.
Viss vēl priekšā
«Pagājušajā gadā sasēju diezgan daudz sēklu. Maruta prasa – vai sagaidīsi ziedus? Man bija draugs, kurš pirms diviem gadiem 102 gadu vecumā nomira. 101 gada vecumā viņš vēl sēja sēklas! Kad mazmazbērni prasīja, kādēļ, viņš atjautāja – kam tad jūs man esat?» stāsta Vēriņš.
Kopš biologs pazīst amerikāņu peoniju selekcionāri Airīnu Tolomeo (Irene Tolomeo), viņš ir pārliecināts, ka nekad nav par vēlu sākt ko jaunu. Līdz 60 gadu vecumam šī sieviete rūpējusies par četriem dēliem un četrām meitām un, kad bērni bija lieli, iestājās Sanfrancisko Dārzkopības institūtā, absolvēja to, tad pabeidza arī divgadīgu dārzkopības skolu. 70 gadu vecumā viņa sāka nodarboties ar peoniju selekciju, 90 gadu vecumā bija kļuvusi par pasaulslavenu selekcionāri, kuras ‘Sonoma’ peonijas ir arī Vēriņa dārzā.
Tā arī Vēriņš joprojām mēģina radīt jaunas peoniju šķirnes – vāc peoniju sēklas, ziedputekšņus, krusto un gaida, kad nākamajā vai aiznākamajā gadā parādīsies zaļie asni. Tad vēl četri gadi jāgaida, līdz peonija uzzied.
Sešas Aldoņa Vēriņa dārza skaistules
Komentāri (2)