Ierobežojumu pretinieku pūliņi nu jau vainagojušies arī ar viedokli par smēķētāja tiesībām smēķēt
Saeima jau vairāk nekā gadu smagās diskusijās strādā pie pēdējiem grozījumiem likumā „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Patiesībā smagas diskusijas pie jebkuriem grozījumiem šo likumu pavada kopš tā izstrādāšanas tālajā 1996.gadā.
Neskatoties uz to, ka pats likuma nosaukums un mērķis jau pasaka, ko valsts ar šo likumu grib panākt un kādas tiesības aizsargāt, diskusiju raksturs bieži vien vairāk atgādina ārstu cīņu pret dzelžainajiem ekonomistu, tirgotāju, ražotāju, jeb t.s. „tabakas industrijas” pārstāvju argumentiem, kā reālu politikas veidotāju iestāšanos par cilvēku veselību.
Ierobežojumu opozicionāru iebildumi par kontrabandas pieauguma draudiem, preses tirdzniecības vietu bankrotu, policistu nespēju „izskraidīt pakaļ katram smēķētājam” nu ir vainagojušies arī ar viedokli par smēķētāja tiesībām smēķēt.
Lai arī ārsti savus argumentus balsta uz neapgāžamiem pētījumiem par smēķēšanas ietekmi uz cilvēka veselību, piesaucot amputētas kājas, sirds asinsvadu saslimšanas, onkoloģiskas saslimšanas un pat nāvi, tas nespēj aizēnot tos 715 miljonus eiro, kas legāli apgrozās valstī gada laikā tabakas nozarē un 151 miljonus eiro no akcīzes nodokļa (2013.gada dati, kad šis skaitlis pieauga par 4%), kas reāli ienāk valsts budžetā. Iespaidīgi!
Bet – saskaņā ar Eiropas Savienības Balto grāmatu, vismaz ceturtā (24 – 32%) daļa veselības aprūpes izdevumu ir saistīti ar to slimību ārstēšanu, ko izraisa tabaka un alkohols tiešā veidā. Latvijā skaitļos tas būtu vismaz 187,5 miljoni eiro (vairāk kā ieņēmumi no tabakas akcīzes nodokļa budžetā) gadā, neskaitot darba nespējas izmaksas, invalidizāciju un priekšlaicīgu nāvi, kā arī neuzmanīgas smēķēšanas rezultātā ugunsgrēkos bojā gājušos un ietekmi uz tautsaimniecību ne tikai konkrētajā gadā, bet arī ilgākā termiņā. Tātad faktiski smēķēšanas ierobežošanai ir arī reāls ekonomisks pamats. Tomēr ir skaitļi, kurus daži politikas veidotāji un, jāatzīst, arī sabiedrība vienkārši negrib redzēt.
Ar argumentu par smēķētāja cilvēktiesībām smēķēt ir daudz grūtāk. Liegt bojāt veselību valsts nevienam nevar, tāpēc knipelē mežģīnes likumā par smēķēšanas ierobežošanu visdažādākajās vietās, lai pasargātu nesmēķētājus no otrreizējiem dūmiem un pasīvās smēķēšanas izraisītām saslimšanām. Nu jau šis process sāk robežoties ar absurdu par visu to vietu smalku aprakstīšanu un definēšanu – kur tieši nedrīkst smēķēt, un šajā grozījumu pieņemšanas raundā beidzot ir radījis retorisku jautājumu – cik tālu gan tā var aiziet (zem egles drīkst, bet pie priedes nē) un kas tad patiesībā ir likumdevēja mērķis?
Veselības nozares politikas veidotāju mērķis ir samazināt tabakas patēriņu (kas, protams, nekādi neietilpst „tabakas industrijas” pārstāvju un arī valsts budžeta veidotāju plānos), pasargāt cilvēkus no smēķēšanas izraisītām saslimšanām, bet valsts mērogā uzlabot sabiedrības veselības rādītājus, kuriem nu jau ir arī pētījumos pierādīta loma tautsaimniecībā (Latvijas gadījumā arī izdaudzinātajā Ekonomiskajā izrāvienā).
Satversmes 111.pants bieži tiek citēts veselības aprūpes minimuma nodrošināšanas sakarā, nepelnīti novārtā atstājot frāzi „valsts aizsargā cilvēka veselību”. Runājot par otrreizējo tabakas dūmu kaitīgo ietekmi uz veselību, nevar noliegt – smēķētājam ir tiesības smēķēt, bet vai tās var būt prioritāras pār nesmēķētāja tiesībām uz no tabakas dūmiem tīra gaisa elpošanu un vai valstij nav jāiestājas par ikviena cilvēka veselības aizsardzību no otrreizējiem dūmiem?
Diskurss par šo jautājumu nav nekas jauns – daudz par to tika spriests vēl pavisam nesen grozot „Bērnu tiesību aizsardzības likumu”, kas nu atzīst smēķēšanu bērna klātbūtnē par vardarbību. Jautājums aktualizējās arī runājot par smēķēšanu uz balkoniem vai lodžijām. Daudzkārt kā no smēķēšanas īpaši pasargājama grupa tiek piesauktas grūtnieces.
Mēģinājumi noteikt metrus no viena vai otra objekta, definēt klātbūtni vai nepārprotami aprakstīt vietas, kurās aizliegts smēķēt, diskusijās sasniedza neauglības fāzi. Šāda situācija ir kļuvusi par labvēlīgu augsni Latvijas Ārstu biedrības ilgi lolotu grozījumu iespējamai iestrādei likumā.
Konceptuālu atbalstu tiem pauduši arī Iekšlietu ministrija, Veselības ministrija, Saeimas Juridiskais birojs, Latvijas Tirgotāju asociācija, Latvijas Darba devēju konfederācija, Lielo pilsētu asociācija, Pašvaldības policijas pārstāvji, Degvielas tirgotāju asociācija un Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācija.
Šie LĀB priekšlikumi paredz papildināt 2.pantu ar 2.punktu šādā redakcijā: „Ņemot vērā ikvienas personas tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, kā arī valsts pienākumu aizsargāt cilvēku veselību un to, ka otrreizējie dūmi apdraud cilvēka veselību, izraisot onkoloģiskas, sirds asinsvadu un elpošanas orgānu slimības, likums nosaka, ka ikviena nesmēķētāja tiesības uz svaigu, nepiesārņotu gaisu un tiesības nepaaugstināt saslimšanas risku ir prioritāras pār smēķētāju interesēm”.
Papildus LĀB piedāvā grozīt 3. pantu, kas aizsargā darbinieku tiesības uz no tabakas dūmiem brīvu vidi, vispārinot to uz jebkuru cilvēku, un papildināt šo pantu ar punktu: „Smēķētājam ir jārespektē citu cilvēku tiesības uz tīru, ar tabakas un augu smēķēšanas produktu dūmiem nepiesārņotu vidi. Smēķēšana citu cilvēku klātbūtnē, ja tie nav devuši tam piekrišanu, ir aizliegta”.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisija ir lūgusi Veselības ministrijas un Saeimas Juridiskā biroja atzinumus, pēc kuru saņemšanas deputāti vārēs lemt par korektu redakciju un minēto priekšlikumu virzīšanu jau uz otro lasījumu. Tomēr jau pašas diskusijas nonākšana pie šāda risinājuma iespējamības, ir milzīgs panākums ceļā uz tabakas patēriņa ierobežošanu un no tabakas dūmiem brīvu vidi pārredzamā nākotnē.
Autore ir LĀB prezidenta padomniece
Komentāri (25)