Mazais cinītis un milzīgā PSRS 38

Foto: Lita Krone, LETA
Andrejs Cīrulis

Pirms 25 gadiem 26. martā Latvijā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas kopš 1931.gada

Vecie ir aizmirsuši un jaunie nemaz nezina, kā deputātu vēlēšanas norisinājās agrāk jeb, kā toreiz teica, krievu laikos. Tik aizrautīgas dancošanas kā nesen Ziemeļkorejā tad gan nebija, bet citādi līdzība bija ļoti liela.

Deputāti balotējās tikai un vienīgi no komunistu un bezpartejiskā bloka, sarakstus sastādīja atbilstošā kompartijas komiteja, un šī kārtība bija noteikta PSRS Konstitūcijas 6. pantā. Katrs balsotājs saņēma vienu vienīgu biļetenu, kurā bija viens vienīgs kandidāts. Balsošanā visā Padomju Savienībā tradicionāli piedalījās 99,99 procenti vēlētāju un par komunistu un bezpartejiskā bloka kandidātiem nobalsoja 99,98 procentu uz vēlēšanām atnākušo. Šie skaitļi drīkstēja būt arī apgrieztā kārtībā.

Vēlēšanu iecirkņos spēlēja pūtēju orķestri, pie urnām stāvēja pionieri ar mirdzoši baltiem krekliem un sarkaniem kaklautiem, bufetē varēja dabūt citreiz grūti nopērkamās cūkgaļas sardeles ar šķovētiem kāpostiem. Vīrieši sevi uzcienāja ar gardu šņabi un uzvilka smaržīgos „Belomorkanal” papirosu dūmus. Dzert varēja droši, jo pie stūres sēdās retais – mašīnu bija maz. Radio stāstīja par padomju cilvēku patriotismu, un avīzes portretēja laimīgos.

Kad pie varas nāca Mihails Gorbačovs, padomju sabiedrībā sākās visāda veida viļņošanās. 1988. gada jūnija sākumā notika mūsu Radošo savienību apvienotais plēnums, kas uzjundīja Latvijas sabiedrību, bet mēneša beigās Maskavā – PSKP Vissavienības XIX konference, kas, cita starpā, izmainīja arī vēlēšanu kārtību.

Rezultātā mēs nonācām pie demokrātiskām vēlēšanām, kādas Latvijā nebija notikušas kopš 1931. gada (ievēlēto Saeimu Kārlis Ulmanis padzina, lai mājās vienreiz būtu miers), bet PSRS nebija bijušas nekad.

Vēlēšanu pirmā kārta notika 1989. gada 26. martā.

Pavisam no Latvijas tika ievēlēti 52 PSRS tautas deputāti. Astoņi deputāti tika vēlēti lielajos – teritoriālajos apgabalos, bet 32 – mazajos nacionālajos. Vēl 12 deputāti bija savēlēti no sabiedriskajām organizācijām (Kompartijas, komjaunatnes, Sarkanā krusta, Mākslinieku savienības, DOSAAF u.c.). Brīnišķīgākais bija tas, ka deputātu kandidātus varēja izvirzīt priekšvēlēšanu sapulcēs un ievēlētie deputāti bija piesaistīti saviem vēlētājiem. Līdz ar to sanāca tā, ka katram vēlētājam bija divi personīgie deputāti – no lielā apgabala un mazā apgabala. Nebija kā iepriekš un kā ir tagad – deputātiem norādījumus deva vēlētāji, nevis partijas. Četrdesmit deputāti (no 52) darbojās Latvijas Tautas frontes programmas ietvaros.

Jaunmodīgās PSRS tautas deputātu vēlēšanas bija nesen izveidotās Latvijas Tautas frontes pirmais lielais darbs. Tāpat kā LTF veidošana, arī šīs vēlēšanas notika vispārējās sajūsmas, līksma satraukuma un pamatīga stresa gaisotnē.

Savstarpējā konkurēšana bija kaut kas jauns un vēl neizbaudīts pārdzīvojums. Vieni uzvarēja, citi zaudēja. LTF vēlēšanu centrs, ko vadīja Māris Steins (tagadējais Saeimas kancelejas direktors), strādāja radoši, gan skaidrojot priekšvēlēšanu taktikas problemātiskos jautājumus, gan organizējot tikšanos ar vēlētājiem. Deputātu pavadīšana uz Maskavu kļuva par lielu jūsmīgu mītiņu, kad mūs visus iekrāva puķu kalnos.

Par PSRS tautas deputātiem kļuva izcilas personības. Latvijas vēlētājus Kremlī pārstāvēja māksliniece Džemma Skulme, dzejnieks Jānis Peters, komponists Raimonds Pauls, Jānis Vagris, Anatolijs Gorbunovs, rakstniece Marina Kosteņecka, Andrejs Dandzbergs, Vilnis Edvīns Bresis, Juris Zaķis, Edvīns Inkēns un citi, ko tiešās demokrātiskās vēlēšanās izvirzīja un ievēlēja Latvijas sabiedrība.

Par deputātiem kļuva LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns, seši LTF Domes valdes locekļi, pieci Domes locekļi un komiteju vadītāji. Plašu starptautisku ievērību izpelnījās Vilens Tolpežņikovs, kurš, izmantojot jucekli PSRS Tautas deputātu I kongresa atklāšanā, piecēla kājās visu milzīgo zāli, lai godinātu Tbilisi slaktiņā nogalinātos un nolasīja deputāta pieprasījumu vainīgo saukšanai pie atbildības.

Šeit svarīgi atgādināt, ka PSRS tautas deputātu pirmais kongress tika translēts tiešraidē visā PSRS teritorijā – nu gluži tāpat kā pirms tam Latvijā translēja LTF dibināšanas kongresu.

PSRS tautas deputāti 1989. gadā panāca PSRS konstitūcijas 6. panta svītrojumu, kas juridiski atcēla Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) vadošo lomu.

Taču vissvarīgākais bija panākt, lai tiktu atzīts par spēku zaudējušu Molotova – Ribentropa pakts ar slepenajiem protokoliem kopš pieņemšanas brīža. Tā bija īsta 1989. gada Ziemassvētku dāvana, jo bija vienīgais juridiskais pamats, uz kura balstoties varēja cerēt uz Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Tas bija prātam grūti aptverams panākums, it īpaši, ja ņem vērā, ka baltiešu deputātu, kas atbalstīja tautfrontiešu idejas, kopskaits bija apmēram 120, bet kopējais PSRS tautas deputātu skaits bija 2250. Parēķiniet procentus!

Tajā brīdī mums, baltiešiem, talkā nāca Krievijas gaišie un progresīvie deputāti ar Borisu Jeļcinu un Andreju Saharovu priekšgalā. Šīs cīņas laikā pasaules mediju ievērību izpelnījās mūsu juristi Ilmārs Bišers, Andris Plotnieks, Juris Bojārs, Viktors Skudra, Nikolajs Neilands, kā arī leģendārais publicists Mavriks Vulfsons.

Tāpat 1991. gada augusta beigās PSRS tautas deputāte Valentīna Klibiķe panāca, ka jautājums par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu tika iekļauts PSRS Tautas deputātu kongresa V kongresa dienaskārtībā, bet tad, kad divas reizes šis balsojums bija noraidošs, Latvijā ievēlētie deputāti kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem piedalījās balsojumā par PSRS Valsts Padomes ievēlēšanu, kas 1991. gada 6. septembrī atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstisko neatkarību.

Šis lēmums bija izšķirīgs Latvijas neatkarības juridiskajai un faktiskajai atjaunošanai. Sarunas par okupācijas karaspēka izvešanu, PSRS Bankas, PSRS ministriju virsvadības pārtraukšanu un citas darbības, kas nodrošināja reālo Latvijas suverenitāti, sākās tikai un vienīgi pēc PSRS Valsts Padomes 1991. gada 6. septembra lēmuma pieņemšanas.

Par to visu var lasīt tā laika liecības vietnē www.barikadopedija.lv

Autors ir bijušais laikraksta Latvijas Jaunatne redaktors, PSRS tautas deputāts

 

Komentāri (38)

Jānis Blumbergs 27.03.2014. 11.16

stāsts par 99.9 x 99.8 vēlēšanām atgādina Krimas referendumu — tur īstenībā esot atnākuši ap 30% vēlētāju http://qha.com.ua/jemilev-possesses-information-on-real-results-of-crimean-referendum-130982en.html = 34.2%, un tas šķiet ticami, daudzi vienkārši negāja

+12
-3
Atbildēt

4

    Inese > Jānis Blumbergs 27.03.2014. 11.42

    Abir, noskaties šo skotu žurnālista sižetu!

    http://www.youtube.com/watch?v=RBcHYf3aerc

    0
    -5
    Atbildēt

    0

    Jānis Blumbergs > Jānis Blumbergs 27.03.2014. 14.43

    … sīka vienība, daži cipari. Ukraiņi ir visur 🙂

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    Ivars Ozols > Jānis Blumbergs 27.03.2014. 11.38

    Tās esot pārtvertas ziņas, kas ir adresētas FSB “īstās ainas” informācijai. Nez, kā tā informācija bija pārtverta?

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

    Jānis Blumbergs > Jānis Blumbergs 27.03.2014. 14.51

    … skoti (klips) un neatkarība, tas ir interesanti. Vai viņi arī to darīs, lai tiktu uzņemti ar tam sekojošo referendumu 😀 Krievijā? Ļoti paviršs stils. Turpinu domāt, ka aizgāja uz to Krimas TAUTAS nobalsošanu kādi 30-40% tautas, un no tiem ap 90% balsoja par pāriešanu zem oo*oo Krievijas…

    +4
    0
    Atbildēt

    0

Inese 27.03.2014. 11.06

Kam ir interese, var arī palasīt, ko Daugmaļa k-gs saka par bijušo cekas instruktoru Cīruļa k-gu:

VD: Tad, kad šie procesi izgāja ārpus Komunistiskās partijas kontroles, tas bija ārkārtīgi zīmīgs moments. Gribu izvirzīt vienu tēzi, proti, ka vēsturiskā lūzuma brīžos vecā režīma provokatori objektīvi paātrina šī režīma bojā eju.

AE: Kandidātu sarakstu varētu ar vārdiem iepildīt. (Abi smejas.)

VD: Protams, tas šos provokatorus neattaisno, jo tā ir parādība, kas norisinājās neatkarīgi no šo cilvēku pozīcijām, vai dara to apzināti vai neapzināti. Starp šiem atmodas vadītājiem bija vairāki cilvēki, kas bija saistīti ar drošības komiteju. Bet arī šie cilvēki individuāli izgāja ārpus kontroles. Raksturīgs piemērs, pirmā tādas frontes ideja ir tikusi realizēta no Centrālkomitejas − pēc Pugo rīkojuma, respektīvi ar biroja lēmumu. Ja nemaldos, šinī pirmajā iniciatoru grupā, kuŗu nodibināja Centrālā komiteja, bija no komjaunatnes Māris Baidekalns, šobrīd samērā veiksmīgs biznesmens, bija Ilja Gerčikovs, kuŗš pārstāvēja strādnieku šķiru, bija Klibiķe, arodbiedrības funkcionāre, bija Andrejs Cīrulis, Padomju Jaunatnes redaktors.

AE: Vai viņš tik augstu?

VD. Viņš ir bijis CKas instruktors. Ļoti uzticama persona. Un tikai pēc tam no šīs grupas iniciatīvi, lai gan samērā ātri, pārtvēra Peters, Avotiņš, Kosteņecka, Kozakēviča, tas grupējums, kas faktiski arī izveidoja to Tautas fronti, kuŗu mēs pazīstam. Un jau šajā brīdī Tautas fronte sāka iziet ārpus kontroles, jo tā bija cita Tautas fronte nekā tā, ko bija iecerējusi CKa.

http://zagarins.net/jg/jg207/JG207_MEZGLI.htm

+7
-2
Atbildēt

0

austrisv 27.03.2014. 10.24

negribas vairs lasīt par to PSRS vēlēšanu murgu, jo pārāk jau atceros to, ka vēlēt bija jāiet obligāti, bet izvēles nebija nekādas. Tas , ka uzmeta kādu deficītu, lai tauta kaut brīdi justos apmierināta, gan bija fakts. Un bijām apmierināti, ja izdevās izraut kādu deficītu: atceros , ka pat indiešu škīstošā kafija bija lielisks deficīts, kas iedeva lielu prieka devu.

tagad visa kā gana un apmierinātība stautā nav, jo galvenais tagad ir darbs, ja tas ir, tad vari nopirkt ko vēlies. nevēlies strādāt šeit mazās alga sdēl, brauc un strādā Eiropā.

Kurš gan varēja toreiz iedomāties, ka varēsim tā brīvi braukt uz tādām Eiropa svalstīm kā Itālija, Spānija, Vācija, Šveice, jo uz tām laida tikai retus un uzticamu spakalpiņus.

Vai tiešām mūsu valstij atkal draud nonākt tajā ļaunuma impērijā no kura sbēg pat daudzi krievi?

+6
-3
Atbildēt

2

    Signija Aizpuriete > austrisv 27.03.2014. 13.31

    ——-Ločmelis:”(..)Ne velti Marts Nikluss savulaik sacīja, ka Tautas fronte ir “vienkārša komūnistu izrāde”.”

    ==============================================================================

    Nikluss jau par izrādes otro cēlienu apzināti nestāsīs:

    “Pirms 20 gadiem PBLA «zaudēja nevainību», 1993. gada 13. februārī slepeni vienojoties ar ekskomunistu eliti, kas pulcējās Klubā 21, par kopīgas partijas Latvijas ceļš izveidošanu. Traģikomiski, ka tā laika tā dēvētais aizsardzības ministrs Valdis Pavlovskis pēc padarītā atgriezās ASV, kur joprojām saņem ASV pensiju un 4. maija režīma ordeņus. Topošais LC ģenerālsekretārs, tagad vienīgais Rolanda Tjarves biznesa partneris Juris Lorencs bija labi pastrādājis Minsterē, PBLA birojā. Jau 1994. gadā konstatēju, ka Lorencs no Latvijas saņemto informāciju tālāk izplatīja selektīvi – no Augstākās padomes preses centra vadītājas Sarmītes Ēlertes saņemto informāciju laida tālāk, bet Pilsoņu kongresa informāciju krāmēja atvilktnē.” Atmodas laika darbinieks Andris Pauls Pāvuls

    http://nra.lv/latvija/90606-aitkopis-es-milu-gan-so-zemi-gan-valsti-bet-neieredzu-so-rezimu.htm

    +1
    -4
    Atbildēt

    0

    Inese > austrisv 27.03.2014. 11.10

    Cīruļa k-gs savulaik bija arī Līgatnes vidusskolas skolēnu komjaunatnes komitejas sekretārs, vēlāk Līgatnes papīrfabrikas komjauniešu sekretārs, PSKP biedrs, Latvijas KP CK aģitācijas nodaļas preses sektora instruktors, LPSR tautas kontroles komitejas loceklis, «Cīņas» redaktora vietnieks, PSRS tautas deputāts. Vienvārdsakot, uzticams padomju funkcionārs un ideologs.

    Ne velti Marts Nikluss savulaik sacīja, ka Tautas fronte ir “vienkārša komūnistu izrāde”.

    +4
    -6
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu