Vai sociālās mājas ir vajadzīgas?

Nepieciešamas atbildīgo dienestu regulāras pārbaudes, vai sociālajos dzīvokļos dzīvo tie mazturīgie, kam dzīvoklis ir piešķirts

Iespēja dzīvot jaunuzceltā sociālajā māja, tātad tikko izremontētā dzīvoklī, ar nepieciešamo santehnikas un virtuves aprīkojumu, turklāt maksāt krietni zemākus komunālos maksājumus ir daudzu mazāk nodrošinātu rīdzinieku sapnis.

Noteikti tā domā pilsētnieku vairākums, tomēr ir daži izņēmumi. Novērojot, kā norit iemītnieku ievākšanās četrās jauzceltajās sociālajās mājās Bolderājā, Mežapuķes ielā, rodas aizdomas, ka ne visi, kam jaunie dzīvokļi pienākas, tos vispār vēlas saņemt un viņiem tas ir aktuāls jautājums.

Bieži dzirdam, ka maznodrošinātiem cilvēkiem nav īsti, kur dzīvot, un šie dzīvokļi ir kā glābšanas riņķis, kas no kuģa izmests pēdējā brīdī. Tomēr vai tā ir?

Manā rīcībā esošā informācija liecina, ka četrās jaunajās sociālajās mājās divu mēnešu laikā iemītnieki ievākušies ir tikai pusē dzīvokļu. Par deviņiem dzīvokļiem pat vēl nav noslēgti līgumi! Potenciālie iemītnieki aizbildinoties, ka līgumu pašvaldībā var noslēgt tikai vienu dienu nedēļā, un to, lūk, nevarot izkārtot. Manuprāt, tas liecina, ka nemaz tik vitāli nepieciešamas šīs jaunās dzīvesvietas nav. Arī tumšā vakarā garām braucot, gaisma deg labi ja pusē dzīvokļu logu.

Duntes ielā 24 vienistabas dzīvoklī ar malkas apkuri dzīvo kāda kundze, kura jau sen skaļi klauvēja pie pašvaldības durvīm, prasot sociālo dzīvokli. Beidzot tas tika piešķirts un šā gada janvārī tika noslēgts līgums. It kā viss kārtībā, tomēr tā arī līdz šim laikam kundze dzīvoklī nav ievākusies. Tāpēc rodas aizdomas, ka dzīvoklis nemaz tik vajadzīgs nebija, bet varbūt to izmanto peļņas nolūkos, piemēram, izīrējot?

Patlaban likums neparedz, ka būtu jāveic regulāras pārbaudes, kas tad dzīvo sociālajos dzīvokļos, izņemot gadījumus, ja ir nekārtības uz sūdzības.

Tātad minētā kundze varētu turpināt dzīvi Duntes ielā, bet dzīvokli Bolderājā izīrēt. Tam nu gan sociālie dzīvokļi nav domāti, un būtu nepieciešamas atbildīgo dienestu regulāras pārbaudes, vai šajos dzīvokļos dzīvo tie mazturīgie, kam dzīvoklis piešķirts.

Bažas rada arī regulārā iemītnieku vēlme samainīt esošo sociālo dzīvokli pret citu. Kā zināms, likumdošana neļauj šādus dzīvokļus privatizēt, tomēr tos iespējams mainīt pret īres tiesībām citā vietā. Esmu pārliecināts – ja reiz iemītnieks ir iestājies rindā uz sociālo dzīvokli, atbilst kritērijiem un ir ievācies, tad šajā dzīvoklī arī ir jādzīvo, nevis uzreiz jāmeklē kādas maiņas iespējas uz citu, interesantāku rajonu.

Patlaban Rīgā rindā uz sociālo dzīvokli ir aptuveni septiņi tūkstoši cilvēku, un, ņemot vērā sociālo apartamentu atvieglojumus, pārbaudes ir jāveic ne tikai pirms, bet arī pēc dzīvokļa piešķiršanas. Atbildīgajām amatpersonām ir svarīgi pēc noteikta laika pārliecināties, vai dzīvokļa īrnieks joprojām atbilst nepieciešamajiem kritērijiem. Iespējams, ka cilvēka dzīve ir virzījusies kalnup un auguši arī ienākumi. Tas liecina, ka dzīve sociālajā mājā ar komunālo maksājumu atvieglojumiem vairs nav nepieciešama.

Sociālo palīdzību jāsaņem tiem, kam tā ir patiesi nepieciešama, un trūcīga iemītnieka vietā nedrīkst dzīvot kāds ienākumus slēpjošs nodokļu nemaksātājs.

Autors ir Rīgas domes deputāts, Vienotība