«Birojā es pavadu tik daudz laika! Kāpēc brīžiem neatļauties domāt par mežu, par patīkamām lietām?» IT firmas vadītājs Aldis Behmanis atklāj, ar kādu nolūku darbavietā izstādījis nomedīto dzīvnieku izbāzeņus.
Pa stikloto skatlogu SIA Informatīvo tehnoloģiju centra birojā raugās vilcene. Pa kreisi ir aļņa galva, vilkam pretim - mežakuiļa biste. Virs šo trofeju ieguvēja, firmas līdzīpašnieka Alda Behmaņa galda - aļņa ragi. Kad uzņēmums pirms padsmit gadiem tika pie 45 kvadrātmetru īres telpām Rīgā, Zemkopības ministrijas augstceltnes pirmajā stāvā ar ieeju no pazemes autostāvvietas, protams, tādas eksotikas te nebija. «Šo riesta laikā pievilināju ar balsi,» Aldis norāda uz izbāzeni, kurš birojā ieradās pirmais. «Draudzīgais internets,» atbild uz jautājumu, kas iemācījis atdarināt aļņa aurus.
Pirms 2007.gadā makšķernieka kaislībai pievienot medību hobiju, rīdzinieks Aldis baidījās pieskarties stirniņai, ko nejauši ar auto bija notriecis, atgriežoties no slēpošanas Žagarkalnā. Tagad viņa mednieka kontā ir pat Jēkabpils pusē satiktais pelēcis. «Ej mežā, atrodi zvēru takas, sāc izlikt pārtiku, pievilināt,» viņš stāsta. «Tālāk ir divcīņa - vai nu tu, vai zvērs.» Tas pats 200 kg mežakuilis, ko mednieks sauc par ruksi, ievainots varēja būt patiešām bīstams. Aldis milzeni pārtvēra Burtnieku novada Ēveles mežos, kad tas atdalījās no bara. Pirms likt lietā ieroci, paspēja pārliecināties, ka nemērķē uz cūku māti, kuru nošaut būtu neētiski. «Figūra un, protams, «pindzele», uz sniega fona to labi varēja saskatīt.»
