Putins: Krima. Brežņeva doktrīnas atdzimšana

Krievijas prezidenta runas raidītie signāli pasaulei

18.martā Kremļa Georgija zālē, kur nereti tikuši pieņemti Krievzemei svarīgi lēmumi, prezidents Vladimirs Putins vienuviet pulcēja visus parlamenta deputātus, dažādu reliģisko konfesiju pārstāvjus un tā saucamo vienkāršo tautu, lai inscenētu ko līdzīgu 1940.gada 5.augustā notikušajai Latvijas uzņemšanai PSRS.

Šoreiz gan lomas bija mainītas un mikrobiologa Kirhenšteina vietā uzņemšanu Krievijas Federācijā lūdza kādreizējais recidīvists Sergejs Aksjonovs. Interesants fakts, ka Kremlis jau otro reizi Ukrainas sakarā likmes liek uz bijušiem noziedzniekiem. To iespējams skaidrot vienīgi ar Putina iepriekšējo darba pieredzi drošības struktūrās.

Emocionāliem epitetiem uzlādētā Putina runa lika arī zālē sēdošajiem kā uz burvju mājiena neskaitāmas reizes gan aplaudēt vadoņa sacītajam, gan celties kājās un gavilēt. Tomēr vairāk par visu šī bija ne tik daudz līksma Krimas un Sevastopoles uzņemšana Krievijas sastāvā, cik vēstījums pārējai pasaulei par to, ko Putins ir sagatavojis un kurp Krievija gatavojas iet kā tuvākā, tā tālākā nākotnē.

Ienaidnieks Nr.1

Vladimirs Putins savā runā vairākkārt uzsvēra, ka nevēlas atgriezties aukstā kara laikos, taču no metateksta varēja secināt, ka zināma pasaules daļa viņu tiešā veidā uz to mudina. Vairāki politikas pētnieki Rietumeiropā jau atzinuši, ka par auksto karu šodien notiekošo vairs nevar saukt, par globālo sasilšanu gan.

„Pēc bipolārās sistēmas izzušanas uz planētas vairs nav stabilitātes,” – šī ir viena no spilgtākajām frāzēm visā Putina runā, kas principiāli norāda to vektoru, kuru turpmākajā Krievijas ārpolitikā ir izvēlējies tās vadītājs. Bipolārās sistēmas izjukšana, kā zināms, iezīmēja tieši aukstā kara beigas visā pasaulē un PSRS sabrukumu – divus procesus, ko Putins piesauca ar dziļu nožēlu. Turklāt šajā runā skaidri tika iezīmēts ASV kā ienaidnieka tēls. Pēc Putina domām, ASV nepārtraukti vēlas pazemot Krieviju un iejaukties bagātu kultūras nāciju dzīvē un izveidot kārtību, kāda tām nebūt nav pieņemama.

Tomēr pats galvenais Putina vēstījums par ASV bija skaidrs norādījums, ka Krievija lietos jebkādus tai pieejamos instrumentus, lai nepieļautu ne turpmāku NATO paplašināšanos Krievijas robežu tuvumā, tai skaitā Ukrainas kļūšanu par NATO dalībvalsti, ne arī ASV nostiprināšanos Austrumeiropā. Uzrunā Putins akcentēja, ka Rietumu partneri regulāri Krieviju ir mānījuši: „Tā bija ar NATO paplašināšanos uz Austrumiem un militārās infrastruktūras izvietošanu pie mūsu robežām. Mums visu laiku apgalvoja: „Uz jums tas neattiecas”. Viegli teikt – neattiecas.”

Skumjas pēc bipolārās sistēmas, PSRS sabrukuma nožēla un ASV – NATO ienaidnieka tēls spilgti iezīmē Krievijas atgriešanos PSRS ideoloģiskā mantojuma ietvarā. Tomēr, lietojot tieši aukstā kara laikam raksturīgu retoriku, Putins tai pašā laikā aicina „izbeigt histēriju” un apzināties Krieviju kā pasaules līmeņa lielvaru ar savām nacionālajām un globālajām ambīcijām. Politiku, kādu īsteno un plāno īstenot Krievija, Putins saista ar Krievijas kā lielvaras atdzimšanu uz pasaules skatuves, un Krimas piemērs tam kalpo kā sava veida sākumpunkts, lai ar Krieviju starptautiskajā arēnā sāktu rēķināties gluži tāpat kā savulaik ar Padomju Savienību.

Krievu pasaules atkalapvienošana

„[..] mēs faktiski, kā es jau daudzas reizes esmu teicis, (ar ukraiņiem – aut.) esam viena tauta. Kijeva ir krievu pilsētu māte. Senā Krievzeme – mūsu kopējā sākotne, mēs vienalga nevarēsim viens bez otra.” Šāds vēsturiskais pamatojums Krimas aneksijai un iekļaušanai Krievijas sastāvā Putina uzrunā izskanēja vairākkārt. Galvenais mērķis šāda vēsturiskā diskursa aktualizēšanai, acīmredzot, ir kādreizējās cariskās Krievijas un PSRS okupēto teritoriju atgriešana Krievijas sastāvā.

Kā primārais pamatojums šādiem plāniem Putina ieskatā kalpo rūpes par tā saucamajiem krievvalodīgajiem un vienotas kultūrtelpas atkalapvienošana, tai skaitā arī uz pareizticības bāzes. Krimas sakarā Putins norādīja, ka tās pievienošana Ukrainai gan 1954.gadā, ko īstenoja Ņikita Hruščovs, gan arī tās saglabāšana Ukrainas sastāvā pēc PSRS sabrukuma ir bijušas milzīgas kļūdas. Ņ.Hruščova vēlmi pievienot Krimu Ukrainas PSR Putins raksturoja kā iespējamu Hruščova vēlmi izpirkt vainu par viņa paša dalību “golodomorā”. Savukārt Krimas atstāšana Ukrainas sastāvā jau pēc PSRS sabrukuma tiek skaidrota kā Krievijas bezspēcība spiedienam, kāds tika īstenots pret Krieviju.

Jāsaka, ka Krimas jautājums visā Putina uzrunā aizņēma salīdzinoši vismazāko daļu. Galvenā uzmanība tika pievērsta tieši faktam, ka Krievija it kā pieceļas no ceļiem, patlaban spēj stingri aizstāvēt savus tautiešus, kā arī norādījums par ģeopolitiskās sistēmas maiņu.

Jāatzīst, ka Krimas gadījumā Krievijas tautiešu politika ir sasniegusi zināmu kulmināciju, kad vairs nevaram runāt tikai par maigās varas izpausmēm un tautiešu konsolidāciju ar valodas, izglītības un kultūras projektu palīdzību, bet jau par Krievijas stratēģisko mērķu īstenošanu ar militāra spēka palīdzību.

Tieši krievu kā etnosa un krievu valodas aizstāvēšanu Putins izvirzīja kā noteicošo pozīciju gan Krimas aneksijai, gan arī turpmākai valsts ārpolitikai, uzsverot, ka šis ir brīdis, kad Krievija spēj parūpēties par saviem tautiešiem ārvalstīs.

Uzrunā spilgti tika iezīmēti reģioni, kur Krievijai ir jārūpējas par krieviem, t.i., bijušās Padomju Savienības teritorijas, kur „krievi vienā rītā pamodās svešās valstīs kā minoritāte”, lai gan, pēc Putina domām, PSRS sabrukuma gadījumā visi bija cerējuši, ka PSRS pārdzims NVS veidolā.

Brežņeva doktrīnas pārdzimšana

1968.gadā Polijas apvienotajā strādnieku partijas kongresā, kas sekoja tūlīt pēc Prāgas pavasara, PSRS līderis Leonīds Brežņevs nāca klajā ar paziņojumu, ka PSRS ir darījusi pietiekami daudz, lai nostiprinātu sociālistisko valstu patstāvību un suverenitāti, uzsverot, ka Komunistiskā partija ir par to, lai katra valsts pati noteiktu savu attīstības ceļu, ņemot vērā arī nacionālās intereses. Tā saucamā Brežņeva doktrīna paredzēja militāru iejaukšanos jebkurā sociālistiskā bloka valstī visā Centrālajā un Austrumeiropā.

Interesanti, ka ar visai pietuvinātām tēzēm šai Brežņeva uzrunai klajā nāca arī Vladimirs Putins, tikai sociālistiskā bloka vietā Putins lietoja „Krievu pasaules” konceptu, protams, tieši neakcentējot iespējama militāra spēka pielietošanu. Svarīga ziņa visai pasaulei ir tā, ka Krievija arī turpmāk patur iespēju atbalstīt līdzīgus referendumus Krimā notikušajam, kur nācijas vēlēsies pašnoteikties un, iespējams, iekļauties Krievijas Federācijā. Tas, protams, rada tiešus draudus virknei bijušo Padomju Savienības valstu, tai skaitā Baltijai, kas nepastarpinātā ietilpst Krievijas interešu zonā.

Autors ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks