Pagātnes pārvarēšana

Publicējam nepilnu žurnāla „Tīrraksts” 1. nr. klajā nākušo Rudītes Kalpiņas sarunu ar Eiropas Savienības tiesas tiesnesi Dr. h. c. Egilu Levitu par padomju perioda izvērtēšanas jautājumiem, kas aktualizējušies Latvijas sabiedrībā

RK: Kādēļ demokrātiskās valstīs būtu jāizvērtē iepriekšējie nedemokrātiskie režīmi?

EL: Pirmkārt, mēs varam sabiedrību mainīt tikai tad, ja zinām, kas ar mums ir noticis. Tāpat kā cilvēks, kurš negadījuma rezultātā zaudējot atmiņu nevar adekvāti orientēties, mērķtiecīgi rīkoties, arī sabiedrība, kura ir zaudējusi savu kolektīvo atmiņu, nespēj mērķtiecīgi rīkoties, attīstīties.

Otrkārt, demokrātiska sabiedrība ir viens no sabiedrības modeļiem, kas radikāli atšķiras no autoritārām un jo sevišķi totalitārām sabiedrībām. Tās pamatā ir cita, tikai demokrātijai raksturīga publiska morāle. Ikdienā cilvēki par to maz domā. Šī publiskās morāles sistēma parasti nonāk plašākas sabiedrības apziņā tieši sabiedrības modeļa maiņas gadījumos. Tādēļ, lai labāk izprastu šodienas demokrātiskās sabiedrības publiskās morāles sistēmu, mums ir jāizvērtē iepriekšējais, totalitāras sabiedrības modelis. Lai varētu skaidri atšķirt šodienas sistēmu no vakardienas sistēmas – lai mēs šodien rīkotos atbilstoši šodienas, un nevis vakardienas loģikai.

Treškārt, tas ir vajadzīgs taisnīguma dēļ. Lai arī to reāli nav iespējams nodrošināt visos gadījumos, taču demokrātiska sabiedrība principā ir taisnīga. Netaisnība ir apkarojams izņēmums. Turpretim autoritāri un jo sevišķi totalitāri režīmi principā ir netaisnības režīmi (Unrechtsstaat). Ļoti daudziem ir nodarīta netaisnība. Ja demokrātiska sabiedrība to nemēģina labot, tad tas kā kauna traips vienmēr paliek uz tās sirdsapziņas.

Nesenās pagātnes netaisnību izvērtēšana un attiecīgo secinājumu izdarīšana ir jaunas demokrātijas garīgās higiēnas jautājums.

RK: Kādi ir šādas iepriekšējo netaisnības režīmu izvērtēšanas politikas galvenie virzieni?

EL: Ir četri galvenie virzieni, kas visi principā ir piemērojami vienlaicīgi, taču katram ir savi mērķi. Tie ir: 1) vēsturiskas patiesības atklāšana, 2) juridiska izmeklēšana un noziedznieku sodīšana, 3) upuru reabilitācija un kompensācijas piešķiršana, un 4) publisko amatpersonu lustrācija un liegums bijušajiem režīma funkcionāriem strādāt demokrātiskās valsts pārvaldes amatos. Dažādās valstīs tos dažādi kombinē, atkarībā no sabiedrības nostājas un varas attiecībām, t. i., cik spēcīgi jaunajā demokrātijā joprojām ir bijušā režīma reprezentanti. Bez tam ciešā saistībā ar pagātnes izvērtēšanu jāmin demokrātiskā izglītība un atmiņu politika.

RK: Kādiem paņēmieniem iespējams atklāt iepriekšējā režīma netaisnīgo būtību?

EL: Autoritāriem un jo sevišķi totalitāriem režīmiem ir raksturīga patiesības slēpšana. Par to, kā darbojās sistēma kopumā, cilvēki parasti zina ļoti maz. Tādēļ pirmais un svarīgākais uzdevums ir izzināt, rekonstruēt, aptvert, saprast to, kā šī sistēma funkcionēja. Kā funkcionēja tās varas mehānisms, kā funkcionēja tās apspiešanas mehānisms, cilvēku audzināšanas, ietekmēšanas, apmānīšanas, pielabināšanas mehānismi.

To visu visefektīvāk var veikt institucionālā ietvarā, tam nepieciešami līdzekļi un kompetents personāls. Taču secinājumi attiecībā uz savu pasaules uzskatu un savu rīcību katram atbildīgam pilsonim ir jāizdara pašam.

RK: Kāds ir šis institucionālais ietvars? Vai tam atbilst arī t. s. Patiesības komisijas?

EL: Jā, Patiesības komisijas ir plaši izplatīts institucionāls veids, kā atklāt patiesību. Pirmā Patiesības komisija tika izveidota 1994. gadā Dienvidāfrikā, vēlāk pēc tās parauga tādas tika izveidotas Gvatemalā, Čīlē, Salvadorā, Brazīlijā un citās valstīs.

Jāuzsver, ka Patiesības komisiju galvenais uzdevums ir noskaidrot patiesību tieši individuālā gadījumā – kas konkrēti īstenībā notika ar mani, maniem tuviniekiem, kuri cilvēki mani nodeva, kuri režīma kalpi mani pratināja, kuri izšķīra manu likteni…

Dažu Patiesību komisiju papildu uzdevums ir arī mēģināt panākt atvainošanos, varbūt pat izlīgumu starp upuri un viņa vajātāju.

RK: Arī pie mums dažkārt runā par “izlīgumu”. Kā tu uz to raugies?

EL: Gan individuālā, gan kolektīvā līmenī izlīgums kā sociālpsiholoģiska kategorija iespējams tikai un vienīgi tad, ja tieši šādā secībā tiek veikti sekojoši seši soļi: 1) patiesības noskaidrošana, 2) nodarījuma atzīšana, 3) nodarījuma nožēlošana, 4) nodarījuma izpirkšana ar kādu pozitīvu rīcību, piemēram, zaudējuma atlīdzināšana, 5) piedošana, 6) izlīgšana.

Pirmais solis jāveic gan upurim, gan nodarītājam. Otrais, trešais un ceturtais – nodarītājam. Piektais (bet tikai tad, ja viņš to grib, var un spēj) – upurim, un sestais – abiem kopā.

Ja kāds no šiem soļiem iztrūkst, tad izlīgums nav iespējams. Nedz individuāli, nedz kolektīvi. Un pseidoizlīgumi ir nejēdzība. Tie nekad nedarbojas.

RK: Arī Vidus- un Austrumeiropā pastāv dažādas institūcijas, kas izvērtē iepriekšējos režīmus, un pārvalda to arhīvus, jo sevišķi drošības iestāžu arhīvus. Kāds ir to darbības mērķis?

EL: Totalitārā komunistiskā režīma izzināšana prasa dziļāku tā struktūru un ietekmes izpēti. Ar to nodarbojas kā specifiskas iestādes, tā universitātes un nevalstiskas organizācijas. Gan šai pētniecībai, gan jebkuram pilsonim ir svarīga pieeja režīma arhīviem, tajā skaitā represīvo iestāžu arhīviem. Tur pilsonis bieži var rekonstruēt savu gadījumu, atklāt savus vajātājus un nodevējus. Ne visiem, bet daudziem upuriem tas nepieciešams dvēseles mieram, jo dzīvot neziņā ir grūti. Šo institūciju uzdevumus ir arī nodrošināt šīs upuru vajadzības.

Šķiet, vienīgais, kurš bija ieskatījies savos Latvijas čekas izsekošanas aktos un pēc tam tos zinātniski aprakstījis, bija jurists Dītrihs Andrejs Lēbers.

Šīm iestādēm ir arī vēl citi uzdevumi, sevišķi valsts atmiņu politikas līdzveidošanā, tai skaitā demokrātiskās izglītības ietvaros izdot literatūru, mācību vielu skolām un augstskolām u. tml.

RK: Vai vari minēt dažas šādas iestādes? Kā tās strādā?

EL: Tās demokrātiskās nācijas, kas aptvērušas problēmas būtību un dziļumu, ir ierīkojušas ar attiecīgām pilnvarām, līdzekļiem un kompetentu personālu apgādātas, sabiedrībā plaši akceptētas iestādes, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas. Tās kopā ar citām ieinteresētām institūcijām un organizācijām veido savu starptautisko tīklu .

Piemēram, Vācijas Federālais komisārs “Stasi” dokumentu jautājumos (Bundesbeauftragter für Stasi-Unterlagen). Iestādē strādā 1800 līdzstrādnieki. Tās pirmais un ilggadīgais vadītājs Joahims Gauks (Joachim Gauck) kopš 2012. gada ir Vācijas valsts prezidents.

Polijā attiecīgā iestāde ir Nacionālās Piemiņas institūts (Instytut Pamięci Narodowej). Tajā, ieskaitot reģionālās filiāles, strādā ap 2000 darbinieku. Aptverto darba lauku labi atklāj tā struktūra: Institūta galvenās struktūrvienības ir 1) Pret Poļu nāciju vērsto noziegumu izmeklēšanas komisija, 2) Arhīvu saglabāšanas un pieejamības nodrošināšanas birojs, 3) Publiskās izglītības birojs un 4) Lustrācijas birojs.

RK: Iepriekšējā netaisnības režīma līderu un pakalpiņu krimināltiesiska sodīšana tomēr ir reti izņēmumi gadījumi. Kādēļ tas tā?

EL: Viņus sargā tiesiskas valsts principi, kas nepieļauj sodīšanu ar atpakaļejošu spēku, t. i., sodīt par nodarījumu, kas formāli nebija sodāms tā izdarīšanas brīdī.

RK: Vai tas pats par sevi nav netaisnīgi?

EL: Demokrātiska tiesiska valsts nevar pati nolaisties līdz savu pretinieku līmenim. Tas to diskreditētu. Tādēļ tas, ka vairums to, kuri iepriekš, netaisnības režīma sargāti, pastrādāja noziegumus un palika krimināltiesiski nesodīti, ir mazākais ļaunums. Bet var saprast režīma upuru sajūtas, kuras vislabāk ir izteikusi austrumvācu pilsoņu tiesību cīnītāja Barbela Boleja (Bärbel Bohley): “Mēs gribējām taisnību, bet saņēmām tiesisku valsti…”

RK: Tomēr ir piemēri, kad iepriekšējā režīma vadoņi ir tikuši notiesāti. Piemēram, bijušais Austrumvācijas prezidents un komunistu partijas līderis Krencs (Egon Krenz) vai bijušais Argentīnas diktators Videla (Jorge Rafael Videla).

EL: Jā, ja konkrētā gadījumā ir iespējams piemērot kādu toreiz spēkā esošu kriminālkodeksa normu vai ja runa ir par starptautisku kriminālnoziegumu.

Krenca precedents šajā sakarā ir ļoti nozīmīgs. 2001. gadā biju Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešu sastāvā, kas skatīja viņa lietu. Viņa atbildības laikā uz Iekšvācijas robežas tika nošauti vairāk bēgļi. Vācijas Federālā tiesa viņu bija notiesājusi par šaušanas pavēles spēkā uzturēšanu. Tā bija piemērojusi Austrumvācijas kriminālkodeksu, kurā paredzēta atbildība par cilvēka nogalināšanu. Taču toreizējās Austrumvācijas tiesību sistēmas interpretācijā šī norma, protams, neattiecās uz šaušanas pavēli pret bēgļiem, kuri pāri robežai bēg no savas valsts. Un tieši tā bija Krenca aizsardzība: viņa notiesāšana esot pretrunā ar tiesiskas valsts principu, ka noziegumam jābūt sodāmam tā izdarīšanas brīdī. Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā spriedumā Krenca atbildību tomēr apstiprināja.

Es toreiz kā tiesnesis šim spriedumam pievienoju savu skaidrojošo viedokli, kurā attīstīju doktrīnu par to, ka demokrātiskai un tiesiskai valstij, piemērojot kādu tiesību normu, kas pieņemta nedemokrātiskā valstī (šajā gadījumā – Austrumvācijā), tā ir jāpiemēro atbilstoši savai, tātad tiesiskas valsts tiesību interpretācijas metodoloģijai, un nevis atbilstoši nedemokrātiskas valsts tiesību interpretācijai. Pamatā bija doma, ka katrai politiskai iekārtai ir sava tiesību interpretācijas metodoloģija. Tas nozīmē, ka tas pats tiesību teksts – kā šajā gadījumā – krimināllikuma norma, kas paredz sodu par cilvēka nogalināšanu – demokrātiskā sistēmā tiek interpretēts ar vienu rezultātu, bet autoritārā vai totalitārā sistēmā ar citu rezultātu. Taču šī mana doktrīna noteica, ka demokrātiska valsts drīkst piemērot tikai savu interpretāciju, arī ja tā noved pie tāda nodarījuma sodāmības, kas tobrīd nedemokrātiskā valstī sodīts netika.

Pēc tam uz šo manu doktrīnu atsaucās Čehijas Konstitucionālā tiesa savā pamatspriedumā par lustrāciju, un tās piemēram sekoja vēl citas tiesas. Tas pavēra ceļu zināmai fleksiblākai pieejai iepriekšējā režīma pārstāvju sodāmībai un lustrācijai, un līdz ar to taisnīguma īstenošanai. Piemēram, Argentīnas bijušais diktators Videla 2010. gadā tika notiesāts par saviem līdz 1983. gadam pastrādātajiem noziegumiem, neraugoties uz to, ka “viņa” toreizējā tiesību sistēma par tiem nesodīja.

Manuprāt, šī doktrīna ir arī brīdinājums visādiem lielākiem un mazākiem politiskajiem bandītiem: pastāv zināma iespēja, ka jūs tomēr – un atbilstoši tiesiskas valsts principiem – vēlāk nepaliksiet nesodīti!

RK: Ko pēc Otrā pasaules kara deva Vācijas denacifikācijas process, lai arī tas bija uzvarētāju uzspiests un dažkārt formāls?

EL: Denacifikācijai trijās Rietumu sabiedroto okupācijas zonās tika pakļauti apmēram 2,5 miljoni cilvēku, t. i., apmēram 4% Vācijas iedzīvotāju. No tiem notiesāti tika vien apmēram 5000 cilvēki, tajā skaitā 800 cilvēkiem tika piespriests nāves sods (un pusei no tiem izpildīts). Denacifikācijas mērķis bija attīrīt vācu eliti no nacistiem, lai tādā veidā nodrošinātu demokrātisku Vācijas pēckara attīstību.

Jāatšķir tiešās un netiešās sekas. Tiešās sekas bija tādas, ka tie nacistiskās Vācijas vadoņi, kas atradās pašās varas virsotnēs, tika notiesāti. Tomēr vispārējā lustrācija bija visai “caurumota”: jau otrā un trešā ranga barveži, sīknacisti, līdzskrējēji, varēja bez īpašām problēmām pārsakņoties jaunās demokrātiskās Vācijas elitē.

Manuprāt, nozīmīgākas bija netiešās, intelektuālās sekas – un ne tikai Vācijai, bet visai pasaulei. Denacifikācija pirmo reizi ieviesa un daļēji īstenoja trīs līdz tam laikam nebijušas (vismaz ne tik skaidri formulētas) varas uztveres un vērtēšanas kategorijas: 1) pastāv universālas humānas pamatvērtības, un visu cilvēku pienākums ir tās respektēt; 2) ja kāds šīs pamatvērtības nerespektē, tad viņš par to – vismaz principā – var tikt saukts pie atbildības. Atsaukšanās uz priekšniecības pavēli vai sabiedrības vairākuma nostāju nav attaisnojums. Ikvienam cilvēkam arī nelabvēlīgos, naidīgos apstākļos ir jāsaglabā zināms humanitātes minimums; 3) pie atbildības var tikt saukti arī netaisnības režīma vadoņi.

RK: Vai 90. gadu sākumā Latvijā nevajadzēja veikt konsekventu “desovjetizāciju”?

EL: Zināma desovjetizācija tomēr notika. Tie, kas bija varas pašās virsotnēs pirms 1988.-1990. gada, atjaunotajā Latvijā pie varas vairs netika. Ar vienu īslaicīgu izņēmumu – Gorbunovu. Viņu vietā nāca gan cilvēki, kas vispār nebija iesaistīti okupācijas varas sistēmā, gan tie, kas bija iesaistīti, taču zemākās pakāpēs – virkne vidēja ranga komunistu funkcionāri, daudzi sīkkomunisti. Ar laiku bijušo komunistu īpatsvars samazinājās.

Lustrācijas jomā tika ieviests arī formāls aizliegums čekistiem, “stukačiem” un tiem, kas Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā vērsās pret Latvijas valsti, ieņemt valsts pārvaldes amatus. Bija arī atsevišķas tiesas prāvas pret okupantu režīma reprezentantiem, pazīstamākās – Rubika un Novika prāvas. Atzīmējams arī fakts, ka 90. gadu pirmajā pusē uz Krieviju izbrauca apmēram 50 000 bijušās PSRS pilsoņi, kuri nevēlējās dzīvot atjaunotajā Latvijā (aktīvās militārpersonas neskaitot).

RK: Tomēr šī desovjetizācija bija nekonsekventa, “caurumota”.

EL: Šai ziņā to kaut kādā mērā var salīdzināt ar denacifikāciju Vācijā. Tomēr jāņem vērā, ka denacifikāciju pēc kara īstenoja uzvarētāji okupētā zemē. Tas bija vieglāk, nekā īstenot tai salīdzināmo desovjetizāciju Latvijā, kur tā bija jāveic pašiem. Tāpat kā denacifikācijas gadījumā daudzi vidējie un sīkie nacisti un viņu līdzskrējēji “pārsakņojās” demokrātiskajā Vācijā, tāpat daudzi vidējie un sīkie komunisti un viņu līdzskrējēji pārsakņojās atjaunotajā Latvijā.

RK: Arī tagad vēl ir atsevišķas augstas valsts amatpersonas un politiskie līderi, kuri okupācijas periodā bija vidēja ranga funkcionāri un tātad tos var uzskatīt par kolaboracionistiem. Viens atrodas augstākajā valsts amatā, cits ir bagātākās pašvaldības mērs, vēl cits Saeimas frakcijas vadītājs…

EL: Te ir runa par to, ko publiciste Sanita Upleja sauc par šādu cilvēku “biogrāfijas iztrūkstošo daļu”, par kuru kaunīgi nerunā, un kura sabiedrībā – pagaidām! – vēl netiek problematizēta. Bet arī Vācijā valsts prezidents, kurš šo amatu ieņēma vēl 90. gadu sākumā, savā laikā ir bijis diezgan augsts nacistu diplomāts. 40 gadus pēc kara viņš gan vēl varēja kļūt par valsts prezidentu, taču šis fakts sabiedrībā jau tika pamanīts un problematizēts. Apziņas sensibilizācijas process plašā sabiedrībā attiecībā uz šādām morālām hipotēkām prasa diezgan ilgu laiku.

RK: Vai vidējo un sīko komunistu pārsakņošanās atjaunotās Latvijas varas un ekonomiskajā elitē ir ietekmējusi Latvijas politikas virzību?

EL: Šie cilvēki vairumā visai gludi iekļāvās jaunajā elitē, politiskajās partijās, valsts pārvaldē bez tā, ka viņi būtu acīmredzami mēģinājuši to ietekmēt, balstoties uz komunistu partijas idejām vai darbojoties kā okupācijas varas atklāti vai slēpti aģenti. Daudzi pat visai krasi norobežojās no komunistiskajām idejām un okupantiem, lai viņiem to nevarētu pārmest. Tādēļ visā visumā šo bijušo sīkkomunistu pārsakņošanās jaunajā elitē reālo valsts politiku – valsts atgriešanos demokrātijā un tirgus saimniecībā, virzību uz Eiropas Savienību un NATO – neietekmēja vai tikai minimāli ietekmēja vecā okupācijas režīma garā.

Tomēr svarīgs izņēmums bija tieši tas jautājums, par ko mēs šeit runājam – likumdošana, kas šo pārsakņošanos vairāk ierobežotu vai pat aizliegtu, tātad jautājums, kas konkrēti skartu viņus pašus. Šie cilvēki veidoja vienotu fronti pret šādiem ierobežojumiem. Šīs cīņas rezultāts ir tas, ka formālā “desovjetizācija”, neraugoties uz šo pretestību, mums tomēr ir notikusi, taču tā ir bijusi visai “caurumota”.

RK: Šī gludā pārsakņošanās atjaunotās Latvijas elitē lielā sabiedrības daļā radīja arī rūgtumu un neuzticību.

EL: Šiem cilvēkiem bija cilvēkvadības, retorikas un citas iemaņas (kas savukārt nebija daudziem godīgiem okupācijas režīma pretiniekiem), kas bija vajadzīgas arī jaunajā demokrātiskajā sistēmā, un tādēļ viņiem bija priekšrocības salīdzinājumā ar tiem cilvēkiem, kuri okupācijas režīmā bija stāvējuši tālu no varas, un nebija “sasmērējušies”. Šīs priekšrocības vēl pastiprināja apstāklis, ka viņi veidoja savā veidā dabisku “draugu un paziņu” tīklojumu, un viņi bija citiem priekšā arī informācijas ziņā – tas bija ļoti “noderīgi” it sevišķi 90. gadu “pri(h)vatizācijā”.

Un tieši tas plašā sabiedrības daļā radīja rūgtuma un neuzticības sajūtu pret jaunās sistēmas eliti: sabiedrība redzēja, ka daudziem sīkkomunistiem klājās labi gan toreiz, gan tagad, kamēr lielākā daļa cilvēku atradās sociāli neizdevīgākā situācijā gan pie okupantiem, gan tagad jau brīvajā Latvijā.

Sevišķu rūgtumu un netaisnības sajūtu tas radīja daudzajos godprātīgajos cilvēkos, kuri apzināti bija dzīvojuši no okupācijas režīma distancētu dzīvi, nebija iesaistījušies kolaborācijā, un nebija apguvuši tās iemaņas, kas tiem tagad palīdzētu tikt uz augšu arī jaunajā, demokrātiskajā iekārtā. Visrūgtākā atziņa ir tā, ka šo netaisnību pret šiem cilvēkiem nav iespējams labot…

RK: Vai dzīvi padomju iekārtā gandrīz pusgadsimta garumā var vērtēt kolaboracionisma kategorijās? Daudzi cilvēki domā: vispirms bija viena vara, tad otra. Daudzi piedzima un nomira “pie padomju varas”. Un bija taču jādzīvo un jāiekārtojas tajā sistēmā, kādā nu bija lemts dzīvot savu vienīgo dzīvi….

EL: Šāda argumentācija aizmiglo īstenību. Jebkura sabiedrības iekārta ir cilvēku veidota, nevis dabas dota. Un to veido nevis viens vienīgs vadonis – Hitlers, Staļins, Brežņevs vai kāds cits, bet gan liels skaits cilvēku, kuri iesaistās varas sistēmā. Varas sistēmas piederīgie un šai sistēmai nepiederīgie – tā ir pirmā lielā robežsķirtne starp divām sabiedrības grupām. Pie tam padomju totalitārā iekārta šo sākotnējo robežšķirtni bija novilkusi gana precīzi: vienā pusē bija PSKP biedri (apmēram 7% iedzīvotāju), kuri ieņēma gandrīz visas politiski un sociāli augstākās pozīcijas sabiedrībā, otrā pusē – tautas lielais vairums (93%).

RK: Noteiktas aprindas izplata viedokli, ka toreiz “mēs visi” kolaborējām ar režīmu. Bet tu tātad uzskati, ka ir iespējams nodalīt tos, kurus varētu uzskatīt par kolaboracionistiem, no tautas lielā vairuma, kuri tādi nebija?

EL: Jā, noteikti. Absolūti lielākai daļai latviešu šai ziņā bija noteikta iekšēja “aizture”. Daudzi deva priekšroku savā profesionālajā un sociālajā izaugsmē palikt zemākā “pakāpē”, nekā vismaz formāli pietuvoties okupācijas režīmam. Daudziem no viņiem, kā jau teicu, šodien ir zināms sarūgtinājums par šo dzīves netaisnību, kuru vairs nav iespējams izlabot. Mūsu pienākums šodien būtu izrādīt cieņu pret šiem cilvēkiem.

Vairums šo distanci uzturēja savā ziņā “instinktīvi”, sirds dziļumos apzinoties režīma prettiesiskumu, tā ļaundabīgumu, lai arī nerēķinājās ar tā galu vēl savas dzīves laikā. Bija pat varas jomas, kur latvieši praktiski “nelīda iekšā”. Piemēram, padomju armijā brīvprātīgi kalpojošo latviešu procents bija daudzas reizes zemāks kā latviešu īpatsvars PSRS iedzīvotāju kopskaitā.

Lielākā daļa latviešu pat pusgadsimtu kopš okupācijas sākuma nebija zaudējuši distanci pret režīmu. Viņu “morālais kompass” savā veidā turpināja darboties. Tas ir apbrīnojami, un tas ir jānovērtē. Šis bija tas “veselīgais” politiskais potenciāls, kas, līdzko apstākļi to pieļāva, pirms ceturtdaļgadsimta pārauga varenā tautas kustībā par neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas atjaunošanu.

RK: Cilvēki toreiz atradās morālas dilemmas priekšā.

EL: Totalitāra režīma ļaundabīgums izpaužas arī tādējādi, ka cilvēki tiek nostādīti morālas dilemmas priekšā: kļūt par netaisnības sistēmas sastāvdaļu vai atteikties no dabiskās tieksmes pēc “labas dzīves”? Šī izvēle bija īpaši grūta jauniem, aktīviem, inteliģentiem, talantīgiem cilvēkiem, jo tieši tādus cilvēkus režīms aktīvi mēģināja sev piesaistīt – gan lai uzlabotu savu efektivitāti, gan lai vājinātu pretestību. Viena no iespējām bija “labo dzīvi” definēt kā iekšēju vērtību pasauli, kas nav atkarīga no ārējās pasaules. Tādēļ “iekšējā emigrācija” bija plaši izplatīta parādība. Mums būtu pienācīgi jānovērtē arī viena no demokrātiskas sabiedrības priekšrocībām – tur cilvēkam šī dilemma principā tiek aiztaupīta.

RK: Tomēr aktīvu pretestību izrādīja tikai nedaudzi.

EL: No cilvēka nevar prasīt varonību. Varonība ir apbrīnas vērta un tā ir jāciena, taču to nevar prasīt.

Taču, ja ņem vērā toreizējo gandrīz pilnīgi bezcerīgo situāciju, tad aktīvas pretestības bija pat pārsteidzoši daudz – mežabrāļi līdz pat 1956. gadam, pilsoņu tiesību cīnītāji (kurus toreiz sauca par “disidentiem”), pasīvās pretestības izpausmes, kurās vienā vai otrā veidā piedalījās daudzi cilvēki.

Starp citu, nodrošināt šīs pretestības sistemātisku izpēti un piemiņas uzturēšanu būtu viens no konsekventas pagātnes izvērtēšanas politikas uzdevumiem. Piemēram, Lietuvā jau kopš 1992. gada darbojas ievērojams valsts finansēts Genocīda un Pretestības pētniecības centrs (Lietuvos gyventojų genocido ir rezistencijos tyrimo centras), kam uzticēts šis uzdevums. Kopš 2011. gada tas pārvalda arī čekas arhīvus.

RK: Un kā būtu vērtējama dalība Komunistiskajā partijā?

EL: Iestāšanās Komunistiskajā partijā bija apzināts solis. Cilvēks tika oficiāli uzņemts okupācijas varas priviliģēto kārtā. Ar to viņš vismaz potenciāli iesaistījās okupācijas varas sistēmā, vismaz simboliski pārgāja tautas pretinieka pusē. Ja viņam bija sirdsapziņa, tad tā tika apklusināta vai ar dažādiem argumentiem pielabināta (“es jau neko sliktu nedarīšu” u. tml.).

RK: Kā vērtēt tos, kuri okupācijas režīmā tomēr kāpa pa karjeras kāpnēm, kamēr citi izvēlējās to nedarīt, lai uzturētu distanci pret režīmu?

EL: Kolaboracionisms ir nosodāms kā tāds. Taču primārā problēma bija okupācija, kamēr kolaboracionisms bija sekundārs – ja nebūtu bijusi okupācija, nebūtu arī kolaboracionisma.

Es atturētos visus sīkkomunistus automātiski kvalificēt par kolaboracionistiem. Šeit vietā būtu diferencētāka pieeja.

Kāpšana pa sociālās karjeras kāpnēm praktiski visās jomās un profesijās padomju totalitārajā iekārtā bija saistīta ar līdzdalību komunistiskajā partijā. Piemēram, ja zinātnieks, inženieris vai ārsts gribēja “kāpt” pa karjeras kāpnēm, tam parasti vajadzēja kļūt par Komunistiskās partijas biedru. Šo cilvēku individuālais pienesums varas stiprināšanā nebija pārāk liels. Tie bija vienkārši karjeristi. Un, ja viņu līdzdalība partijā drīzāk bija viņu profesionālās darbības nepatīkams, bet nepieciešams “blakuspienākums”, un šī līdzdalība bija pasīva, tad diez vai var viņiem to ļoti pārmest. Šķiet, latviešu komunistu lielākā daļa drīzāk ir pieskaitāma šai karjeristu kategorijai.

Bet bija arī citas latviešu komunistu grupas, kurām pienāktos īpaši vērtējumi. Vispirms tas sakāms par 50. gadu nacionālkomunistiem. Tāpat arī par tiem cilvēkiem, kuri iestājās partijā 1986.-1989. gadā, cerību gaisotnē, ar nodomu graut šo okupantu varas balstu no iekšienes. Savukārt pilnīgi cits vērtējums pienāktos aktīvo pēckara sovjetizatoru – pārkrievoto Krievijas latviešu komunistu grupas darbībai, kuri noturējās pie varas līdz pat pēdējam brīdim (Voss, Pugo, Rubenis u. c.).

Turpretim viennozīmīgi par kolaboracionistiem būtu jāuzskata tie komunisti, funkcionāri, kuri ieņēma pozīcijas varas aparāta centrā. Šo cilvēku identificēšanu atvieglo padomju varas nomenklatūras sistēma. Tas ir varas “atslēgas pozīciju” saraksts, kuras drīkstēja ieņemt tikai pārbaudīti un uzticami “kadri”. Tieši šie cilvēki veidoja okupācijas varas sistēmas mugurkaulu.

Tātad starp tiem 7% Latvijas iedzīvotāju, kuri kā priviliģēti komunisti stāvēja okupācijas varas pusē (starp latviešiem – 5%, starp krieviem – 9%), attiecībā uz vainojamību kolaboracionismā atrodams visai plašs “toņu” spektrs – no samērā viegli pelēka līdz nakts melnam.

RK: Nesen Saeima “čekas maisus” aizslepenoja vēl uz 30 gadiem. Vai tos vajadzētu atvērt?

EL: “Čekas maisi” ir tikai neliela daļa no visa pagātnes izvērtēšanas kompleksa. Skaidrs, ka tur nav uzskaitīti visi čekas slepenie ziņotāji, un varbūt arī ne visi, kas tur ir uzskaitīti, tādi patiešām bija. Taču jebkurā gadījumā tos nobēdzināt ir bērnišķīgi. Necienīgi. Piekrītu vēsturniekam Ritvaram Jansonam, ka to saturu vajag publicēt kopā ar kompetentu zinātnisku komentāru.

RK: Ko vajadzētu darīt, lai sabiedrība ar šo nesenās pagātnes nastu tiktu galā?

EL: Vēsture neinteresē visus, bet tā skar visus. Okupācijas režīma joprojām iedarbīgā mantojuma izzināšana un izvērtēšana ļaus labāk saprast mūsu šodienas problēmas un veidot nākotni.

Līdzīgi kā vairumā Vidus- un Austrumeiropas valstīs, arī Latvijai nepieciešama sava mērķtiecīga un konsekventa vēstures izpētes, apgūšanas un atmiņu politika. Mēs nevaram palikt pēdējais mankurtu bastions Eiropā. Ir jāizveido Okupācijas pētniecības institūts, kas nodarbotos ar abu Latvijā ienākušo – vācu un padomju – netaisnības režīmu izpēti un dokumentāciju. Tā uzdevumos ir jāiekļauj arī izglītības un piemiņas saglabāšanas programmas. Pētniecības programmā papildus jāiesaista arī jau pastāvošās zinātniskās institūcijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

Būtu jāpublicē ne tikai “čekas maisos” atrodamie vārdi, bet vēl jo svarīgāk – visu okupācijas varas struktūru darbinieku – nomenklatūras – vārdi. Tas jo īpaši attiecas uz Latvijas komunistiskās partijas vadību, profesionālajiem partijas funkcionāriem, čekas darbiniekiem.

Un galvenais: ir jāiniciē izglītības pasākumi, kas pētnieku darba rezultātus darītu zināmus plašai sabiedrībai ar mērķi saprast savu neseno vēsturi visā tās daudzšķautņainībā, lai varētu to izvērtēt no nobriedušas demokrātiskas sabiedrības pozīcijām. Un izdarīt adekvātus secinājumus.

Pilns intervijas teksts lasāms žurnāla „Tīrraksts” 1. numurā.

CITI RAKSTI PAR ŠO TĒMU:

Levits, E. Par nacionālo identitāti un demokrātisku atmiņu politiku. Jurista Vārds, 2012, nr. 1, 3. janvāris.

http://www.ir.lv/2013/12/19/iesaldeta-vesture

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/rudite-kalpina-liana-langa-vai-aicinajums-turpinat-dzivot-melos.d?id=43905224