Propaganda un saprāts: Krievijas gadījums

Kā Krievija īstenoja prāta atņemšanu nācijai

63% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka viņu valsts patlaban ir “varena lielvalsts”, vēsta Krievijas nevalstiskās pētnieciskās organizācijas “Levada-Center” publicētie jaunākās (7.-10. martā) veiktās socioloģiskās aptaujas rezultāti.

Atbildē uz jautājumu: “Kādu Krieviju jūs tagad gribētu?” ir divas versijas. Pirmā – “varenu lielvalsti, kuru citas valstis ciena un no kuras baidās”, otrā – “valsti ar augstu dzīves līmeni, lai arī tā nepieder pasaules pašām stiprākajām valstīm”. Pirmajai atbildei piekrīt 48% respondentu, otrajai – 47%, bet 5% aptaujāto nav viedokļa. Aptauju dati liecina, ka atbalsts Krievijai kā “varenai lielvalstij” ir visaugstākais pēdējās desmitgades laikā. Domājams, ka patlaban, kad valda masu eiforija par Krimas pievienošanu, šie rādītāji ir vēl lielāki.

“Levada-Center” iedzīvotāju aptaujas veic jau kopš 1988.gada, tā sekojot noskaņojuma un publiskās domas stāvoklim un tā maiņām. Pētnieciskā centra direktors sociologs Ļevs Gudkovs pašreiz ir viens no mediju visvairāk intervētajiem ekspertiem, kuram ir zināšanas, pieredze un plašs datu materiāls, lai vērtētu situāciju Krievijā. Viņš atzīst, ka Ukrainas notikumi bija satraukuši Krievijas iedzīvotājus.

Kopumā cilvēki jau saprata, ka Ukrainas ceļš uz Eiropas Savienību ir dabisks, jo tās līdzšinējā situācija apliecinājusi, ka cita izvēle šīs valsts sekmīgai attīstībai jau vairs nav palikusi. Tomēr Krievijas iedzīvotāju masu apziņai raksturīga divdabība. Uztraukums par Ukrainu tajā arī pamodināja līdz šim snaudošās masu fobijas un impēriskos kompleksus.

Ļ.Gudkovs uzsver, ka februāra divdesmitajos datumos Krievijas medijos sākās īpaša propagandas kampaņa. Tāda vēl nekad agrāk nebija piedzīvota intensitātes, totāluma un agresivitātes ziņā (!). Šī kampaņa izteikti mainīja sabiedrības noskaņojumu, jo Krievijā sapratni par Ukrainas notikumiem galvenokārt nosaka informācijas avoti.

Propaganda bija absolūti efektīva un sekmīgi diskreditēja tos Ukrainas politiskos spēkus, kas tiecas piešķirt valsts attīstībai rietumniecisko virzienu. Tās uzdevums bija neļaut saprast Ukrainas nacionālās kustības ideālos motīvus un valsts politiskās sistēmas atjaunotnes pilsonisko pamatojumu.

Propagandas rezultātā lielākā daļa Krievijas sabiedrības patlaban akceptē tās sludināto klišeju – Ukrainā noticis valsts apvērsums un varu sagrābuši nacisti, un valstī valda haoss. Tādējādi, kā liecina “Levada-Center” aptaujas, vairākums atbalsta armijas ievešanu Ukrainā un Krimas pievienošanu Krievijai.

Propagandu efektīvu dara tas, ka lielai daļai Krievijas iedzīvotāju ir pieejami tikai 2-3 informācijas avoti. Televīzijas Pirmais kanāls, “Rossiya”, NTV aptver 90% valsts iedzīvotāju, savukārt internetu jaunākās informācijas ieguvei lieto vien 20%. Ukrainas diskreditācijas propagandas uzdevums bija nepieļaut atskārsmi, ka tur notiekošais lielā mērā ir sabiedrības sacelšanās pret korumpētu režīmu (tā arī liecina Ukrainā veiktās socioloģiskās aptaujas).

Kāpēc tas bija vajadzīgs? Masu apziņā bija jānovērš Krievijas patreizējās varas un Viktora Janukoviča režīma analoģijas veidošanās. Bažas, ka tā varētu notikt, bija pamatotas. Aptaujas liecināja, ka uzticēšanās varai Krievijā pakāpeniski slīdēja uz leju. Turklāt arī V.Putins bija sācis zaudēt savu “teflona prezidenta” veidolu. Allaž visi sasniegumi tika piedēvēti prezidentam un kļūdas – zemāka līmeņa varas institūcijām.

Situācija sāka mainīties 2011.gadā, bija vērojams, ka sabiedrībā aizvien vairāk rodas pārliecība, ka varas sistēma ir ne tikai korumpēta, bet arī, ka tās darbības pamatmērķis ir sevis saglabāšana un iedzīvošanās bagātībā. Tāpat veidojās pārliecība, ka Putins ir korumpētās sistēmas daļa, lai arī publiskajā telpā tam nav pieejami pierādījumu. Šis neuzticēšanās valstij un prezidentam līdzīgi mazām urdziņām caurauž sabiedrību un varēja/var pāraugt arī dominējošā viedoklī. Sapratne par Ukrainas Maidanu to būtu sekmējusi.

Krievijā veiktās aptaujas vēsta, ka iedzīvotāji pret saviem politiķiem un politisko sistēmu noskaņoti diezgan negatīvi. Arī V.Putina atbalstītāju loks pakāpeniski saruka. Viszemākā autoritāte prezidentam ir Maskavā, kur vidēji uz katru pilsētas iedzīvotāju ir 15-17 informācijas avotu un tādējādi arī lielākas alternatīvo viedokļu iespējas. Dati liecina, ka kopumā Krievijā samazinājās cilvēku skaits, kuri kvēli pauda atbalstu V.Putinam, un pieauga vienaldzīgo proporcija. Turklāt 47-55% aptaujāto Krievijas iedzīvotāju apgalvoja, ka nevēlās V.Putina kandidatūru nākamajās prezidenta vēlēšanās.

Krievijas triumfs Soču olimpiskajās spēles apturēja V.Putina reitinga slīdēšanu lejup un paaugstināja to par 3-4%. Pretukrainas propagandas kampaņa ir devusi vēl 8%. Pēdējās aptaujas liecina, ka V.Putina politiku atbalsta 72-74% Krievijas iedzīvotāju.

Šādā situācijā varas propagandas uzdevums ar šausmu stāstiem par Ukrainu un televīzijas izklaides programmām ir atturēt cilvēkus no iedziļināšanās politikā un uzturēt pilsonisko pasivitāti un apātiju. Un tas visnotaļ ir iespējams, jo mūsdienu Krievijā cilvēki, kuri godā demokrātiskās vērtības, savā dzīvē un domāšanā nav atkarīgi no valsts, veido vien 16-18% no visiem valsts iedzīvotājiem.

Nenoliedzami, ka Ukrainas diskreditācijas kampaņa nebūtu tik sekmīga, ja ne Krievijas kā varenas impērijas un sovetiskā “vecākā brāļa” tēla ilglaicīgā kultivēšanas populārās kultūras produktos, kas piepilda Krievijas varas finansētos un/vai kontrolētos televīzijas kanālus un ir arī skatāmi Latvijā. Padomju Savienības uzvara Otrajā pasaules karā ir viena no galvenajām seriālu tēmām, tā glorificējot ne tikai īstus un izdomātus kara varoņus, bet arī varu, valsts iedzīvotāju uzticību un kalpošanu varai, par spīti uz staļiniskajam teroram. Tāpat seriālos ir vērojama pret bijušās Padomju Savienības nekrievu nacionālo republiku tautām vērsts izsmiekls un arogance.

Nereti pat ļoti jauku un populāru seriālu, kas slavina ģimeniskas vērtības, kā, piemēram, “Svati” sērijās ir epizodes, kas ukraiņus piedāvā kā primitīvu, kultūrā zemāku tautu. Savukārt detektīvseriālā “Likvidatsiya” ukraiņu pretošanās kustības dalībnieki konstruēti kā visneģēlīgāko kriminālnoziedznieku sabiedrotie. Arī tā krājas impēriskās ambīcijas.

Krievijas varas īstenotās propagandas kampaņu efekts, kā norāda Ļ.Gudkovs, ar laiku mazināsies, noplaks arī Krimas pievienošanas eiforija un arī lielākā vai mazākā mērā cilvēku prātos atjaunosies racionālā dimensija. To liks darīt Krimas aneksijas negatīvās sekas, kā arī jautājumi: kāpēc Krievija ir nonākusi politiskajā izolācijā un ekonomiskais līmenis pazeminās. Atbilžu meklēšana liks saprast arī to, kas noticis Ukrainā.

Jāpiebilst, ka tikpat labi iespējamas nākamās propagandas kampaņas, kas masu apziņai piedāvās aizvien jaunus un aizvien baisākus ārējos un iekšējos ienaidniekus, lai tā nācijai atņemtu prātu.

Autore ir LU Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēja