Juris Žagars Bekingemas hercoga lomā.
Dailes teātra izrāde Milēdija - trīs neatgūstamas skatītāja dzīves stundas
Sākšu ar atzīšanos. Par spīti ieliktajai «atzīmei», Dailes teātra Lielās zāles jaunais kases grāvējs Milēdija nav «3». Jo «3» - tā ir viduvējība, pieklājīgs laiskums bez ambīcijām. To par Dž.Dž.Džilindžera jauno iestudējumu teikt nebūtu godīgi. Milēdija ir gan vairāk, gan mazāk. Neatgriezeniski zaudētas trīs stundas no dzīves, kuru laikā varētu izdarīt tik daudz derīga vai vismaz patīkama. Pretī liekams... Nu, vismaz Juris Žagars Bekingemas hercoga izskatā.
Pirms atgriezties pie Žagara apdziedāšanas (šķiet, ka šajā sezonā nav nekā tāda, ko aktieris nespētu nospēlēt, pat Milēdijā), īsi vārdi par izrādi un lugu. Britu dramaturga Ērika Emanuela Šmita darba pamatā ir Aleksandra Dimā Trīs musketieru sižets, tikai - caur sievietes prizmu skatīts. Programmiņā iedrukāta dramaturga astoņgadīgā alter ego atzīšanās mīlestībā pievilcīgajai varonei, kā arī gluži pareizais secinājums, ka romānā mīlestībai jābūt, bet ar eņģelisko veļas šuvēju - upuri Konstanci Bonasjē - identificēties 20. vai, vēl trakāk, 21.gadsimta cilvēkam ir neiespējami.
