Teiksim droši un pārliecināti – eira!

Kāpēc mums jālieto vārds “eira” patlaban skanošā eiro vietā

„Vai varat, lūdzu, samainīt eiro?” Sapratāt, ko jums lūdza?

Nelokāmi citvalodu vārdi, ja tie ikdienā bieži un precīzi jālieto (piem., naudas nosaukumi līdz ar naudu pašu), ir fleksīvās valodās (kāda ir arī latviešu, lietuviešu, slāvu u. c.) ļoti neērti. Jo nelokāmie, būdami gramatiski neizteiksmīgi, ir neskaidri un pārprotami skaitļa vai locījuma ziņā. Tie arī kontekstā spēj mulsināt (galotnes to novērš), tā ka jāsvārstās starp divām nozīmēm (“trūkst eiro” – vienas eiras vai vairāku eiru?) un pat starp trim (“maini eiro” – vienu eiru, vairākas eiras, jeb vai maini eiras no citas valūtas?).

Bet naudas lietās jo sevišķi ir nepieciešama īsa un pilnīgi skaidra izteiksme. Tāpēc mums euro/eiro vietā ļoti vēlams lokāms vārds.

Astoņpadsmit Eiropas valstis, tostarp Latvija, jau atsacījušās no savas nacionālās valūtas un pārgājušas uz kopīgu naudas vienību, kuras nosaukums atvasināts no vārda „Eiropa”. Tam būs gan ekonomiskas, gan politiskas, gan sociālpsiholoģiskas sekas. Kaut mazliet mainīsies arī valodas „klimats”, jo ikdienas naudas nosaukums pēc lietojuma biežuma ir pirmā desmitnieka vārds. Tāpēc nav lieki padomāt, kā jauno naudu saukt (vai kā to nesaukt), lai šis „klimats” kļūtu tikai citāds, nevis pasliktinātos. Ne vien no praktiskās lietderības, bet arī no latviešu valodas konkurētspējas un prestiža viedokļa nav vienalga, cik veikli varēsim saprasties naudas lietās. Ja, šķiroties no lata, mēs neizvēlīgi ieviestu tādu naudas nosaukumu, kas svarīgā dzīves sfērā mazinātu valodas izveicīgumu, būtu nožēlojami.

Vai mums kas liedz teikt un rakstīt “eira”?

Eiropas Centrālā Banka (ECB) 2012. gada 13. novembra atzinumā par vienotās valūtas nosaukuma rakstību (CON/2012/87) norāda, ka Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 4. punkts nosaka, ka „Savienība izveido ekonomisko un monetāro savienību, kuras valūta ir euro”. Visās šī līguma un līguma par Eiropas Savienības darbību valodās, kurās izmanto latīņu alfabētu, t.sk. latviešu valodā, vienoto valūtu vienskaitļa nominatīvā konsekventi sauc par „euro”.

ECB arī atzīst, ka nepieciešamība novērst Latvijas tiesību aktu un Eiropas Savienības tiesību aktu neatbilstību attiecībā uz vienotās valūtas nosaukumu neierobežo Latvijā ikdienā lietoto, Latvijas kultūras un valodas mantojumam atbilstošo vienotās valūtas nosaukuma variantu izmantojumu. “Euro” nosaukuma rakstība neietekmē pastāvošo latviešu valodas rakstību.

Latvijas Republikas Ministru kabineta 2005. gada 26. jūlija noteikumi Nr.564 “Noteikumi par Eiropas Savienības vienotās valūtas vienības nosaukuma atveidi latviešu valodā”, ar ko tika ievazāts kroplais ‘eiro’, ir atcelti 2013. gada 4.martā.

Tad nu spēkā palicis vairs tikai nekad neatceltais Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas 2002. gada 19. novembrī pieņemtais ieteikums arī oficiālos tekstos latviešu valodā ES vienotās valūtas nosaukumu lietot lokāmā formā (sk. komisijas 17. lēmumu LZA TK mājaslapā internetā). No vairākiem sabiedrībā apspriestajiem variantiem tā par labāko atzina sieviešu dzimtes vārdu eira.

Kad nu visas politiskās batālijas par Eiropas Savienības vienotās valūtas ieviešanu ir beigušās, jautājums par mūsu jaunās naudas vienības nosaukumu Latvijā ir pilnīgi mūsu pašu ziņā. Neizmantot šo iespēju savas valodas veselības un pašu ērtības labā būtu nožēlojami.

Kāpēc lokāma forma ir labāka par nelokāmu?

Latviešu valoda pieder pie tām valodām, kurās sakaru starp vārdiem lielākoties norāda patstāvīgo vārdu locījums, nevis palīgvārdi un vārdkārta (atšķirībā, piemēram, no angļu valodas). Šādu valodu efektivitāte saziņā un domu izteikšanā lielā mērā ir atkarīga no vārdu locīšanas iespējām. Tāpēc nelokāmi vārdi šajās valodās ir izņēmums.

Arī latviešu valodā nelokāmu vārdu ir maz, un tie visi ir aizgūti. Daudzos lietošanas gadījumos nelokāmie vārdi sagādā grūtības, spiež dažādi lāpīties, mainīt domu, lai tā būtu nepārprotami izsakāma, utt. Piemērs: runā un rakstos parādās tādas konstrukcijas kā, piemēram, „iekš kino”. Plašāk lietotie nelokāmie vārdi (tie parasti ir lietvārdi) parasti apzīmē kaut ko abstraktu, vai arī tādas konkrētas lietas, par kurām nav jārunā daudzskaitlī. Skaitāmu lietu apzīmēšanai šos vārdus mēdz iesaistīt lokāmos salikteņos, piemēram, „kinoteātris”, „radiouztvērējs” u. tml. Vārdu „auto” pārsvarā lieto nominatīvā, ģenitīvā un akuzatīvā, kur uz gramatiskajām attieksmēm parasti norāda vārdkārta („Auto atrodas stāvvietā”; „Pārdod auto”), vai konstrukcijās ar prievārdiem („Es braucu ar auto”).

Ne jau patvaļīgas iegribas, bet gan gramatiskas lietderības dēļ mums ir alejas, nevis alē (fr. allée), atašeji, nevis atašē (fr. ‘attaché’), biroji, nevis biro (fr. ‘bureau’), filejas, nevis filē (fr. ‘filet’), klišejas, nevis klišē (fr. ‘cliché’), kupejas, nevis kupē (fr. ‘coupé’), šosejas, nevis šosē (fr. ‘chaussé’), tranšejas, nevis tranšē (fr. ‘tranchée’), trofejas, nevis trofē (fr. ‘trophée’), turnejas, nevis turnē (fr. ‘tournée’), želeja, nevis želē (fr. ‘gelée’).

Un, ja runājam tieši par izskaņu -o, der atcerēties, ka mums ir baroks, nevis baroko (it. ‘barocco’), freskas, nevis fresko (it., angļu ‘fresco’), impresāriji, nevis impresario (it., angļu ‘impresario’), konti, nevis konto (it. ‘conto’, vācu ‘konto’), libreti, nevis libreto (it., angļu ‘libretto’), scenāriji, nevis scenario (it., angļu ‘scenario’), soprāni, nevis soprano (it., angl. ‘soprano’), terceti, nevis terceto (it., angl. ‘terzetto’), torsi, nevis torso (it., angl. ‘torso’).

Starp citu, “neredzamā” nauda ECU jeb „ecu” (no „European Currency Unit” jeb „Eiropas valūtas vienība”), kurā Eiropas Savienības valstis savā starpā norēķinājās līdz 1998.gadam un kuru izmantoja arī nacionālo valūtu kursu regulēšanā, latviski nosaukta par ekijiem, nevis, piemēram, par ekī (pēc franciskās izrunas) vai ekjū (pēc angliskās izrunas). Par ekijiem un ne par ekī latviski sauc arī franču XIII-XVIII gs. monētas. Lielbritānijas sīknaudas vienību ‘penny’ mēs saucam par peniju, seno sudraba vai zelta monētu ‘ducato’ – par dukātu.

1.tabulā redzams, cik elastīgi lieto jaunās naudas nosaukumu lietuviešu un slāvu valodās, bet 2.tabulā – kā vārdu „euro” loka somugri.

1. tabula Lietuviešu valoda un slāvu valodas

2. tabula Somugru valodas

* Piemērs: muuntaminen kansallisesta rahayksiköstä euroiksi – nacionālo valūtu pārrēķināšana eirās.

Par nelokāmību vispār

Nelokāmie lietvārdi latviešu valodā lielākoties beidzas tā, kā lokāmie lietvārdi ne vienskaitļa, ne daudzskaitļa nominatīvā nemēdz beigties: ar īsajiem patskaņiem -u un -o un ar garajiem patskaņiem -ā, -ē, -ī, -ū un -ō (rakstos to tāpat apzīmē ar -o). Piemēri: emu, ampluā, foajē, frī, kino (kinō), ragū. Tikai nedaudziem nelokāmiem lietvārdiem ir tādas pašas galotnes kā lokāmiem lietvārdiem vienskaitļa vai daudzskaitļa nominatīvā: alfa (tādās vārdkopās kā, piemēram, alfa daļiņas šo vārdu neloka), alibi, kanoe, mis u.tml.

Plašāk lietotie nelokāmie vārdi parasti apzīmē kaut ko abstraktu, neskaitāmu. Tiem ir vairākas nozīmes, un katras nozīmes izteikšanai ir arī garāks, lokāms vārds. Piemēram, vārda kino vietā pēc vajadzības var lietot vārdus kinomāksla, kinematogrāfija, kinoteātris, kinofilmas izrāde, vārda radio vietā – radiouztvērējs, radiofonija, radiofons, radiotehnika, radiostacija, radiostudija utt. Vārdu auto pārsvarā lieto nominatīvā, ģenitīvā un akuzatīvā, kur uz gramatiskajām attieksmēm parasti norāda vārdkārta (Auto atrodas stāvvietā; Pārdod auto), vai konstrukcijās ar prievārdiem (Es braucu ar auto). Ne kino, ne foto, ne radio, ne auto paši par sevi nav termini.

Latviešu valoda nav analītiska. Teikumus veidodami, mēs uz vārdu sakaru lielākoties norādām ar locījumiem, nevis ar palīgvārdiem un vārdkārtu, kā tas ir, piemēram, angļu valodā. Mums nav arī lokāmu artikulu kā analītiski sintētiskajā vācu valodā. Tāpēc nelokāmi lietvārdi mums ir grūtāk lietojami, nereti liek laipot un lāpīties, pat mainīt domu, lai tā būtu nepārprotami izsakāma. Īpaši grūti ir ar diviem locījumiem – datīvu un lokatīvu. Kādreiz plaši lietotie prievārdi priekš un iekš, kas izteica apmēram to pašu, ko datīva un lokatīva galotne, kļuvuši arhaiski, no tiem apzināti un neapzināti publiskā saziņā vairāmies, līdz ar to vēl vairāk norobežodamies no analītiskuma.

Nelokāmā forma nereti liek kaut kā izgrozīties. Taču apmierinošu līdzekļu mūsu valodas resursos nav. Nākas iztikt ar surogātiem. Šobrīd jau visas lielākās Latvijas bankas savu interneta mājas lapu un drukāto tekstu valodā ieviesušas aprakstošu lokatīva izteikšanas paņēmienu – ar “puspriedēkli” valūtā.

Piemēri:

Otrajā ceturksnī aktīvus eiro valūtā un aizdevumu pieaugumu ievērojami ietekmēja USD vērtības samazināšanās pret eiro (Hansabanka); Kredītu būs iespējams saņemt latos un eiro valūtā (Hipotēku banka); komisijas izdevumi par pārvedumiem Eiro valūtā (Lateko banka); Kredītu iespējams saņemt latos, ASV dolāros vai eiro valūtā (Krājbanka); Pamatkonts var būt latos, ASV dolāros vai Eiro valūtā (Unibanka); Šis fonds ir ideāls sabalansēta portfeļa pamats katram investoram, kurš orientējas uz ieņēmumiem Eiro valūtā; pēdējo nedēļu laikā turpinājies straujš eiro valūtā denominēto Vācijas valdības vērtspapīru cenu kāpums (Pareksa banka); Rietumu banka izsniedz visu veidu maksājumu kartes eiro valūtā (Rietumu banka).

Tā rakstīt ir neloģiski: vai mēs sāksim runāt arī par latu valūtu, dolāru valūtu, rubļu valūtu?

3. tabulā redzams, kā palielinās elastīgas un skaidras izteikšanās iespējas, ja naudas vienības nosaukumu loka.

3. tabula Nelokāmā un lokāmā forma

Ja tomēr eiro…

Pēdējā gadu desmita laikā mūsu valodā radies daudz salikteņu, kas sākas ar eiro-. Senākie šādi darinājumi apzīmēja ar Eiropu saistītas lietas un parādības: eirodolāri (Eiropas valstu bankās noguldīti ASV dolāri), eiroobligācijas (vērtspapīri, ko banku konsorciji izvieto vienlaicīgi vairāku valstu kapitālu tirgos), eirokomunisms (XX. gs. 70. gadu virziens Francijas, Itālijas un dažu citu valstu komunistiskajās partijās, kas nepiekrita padomju kompartijas doktrīnām un neatzina tās vadošo lomu), eirokauss (Eiropas kauss futbolā), eiroremonts (dzīvokļa remonts “Eiropas līmenī”). Jaunākie “eirosalikteņi” visbiežāk attiecas uz Eiropas Savienību: eirointegrācija (integrācija Eiropas Savienībā), eirokrāts, eirokredīts, eironormas, eironormatīvi, eirooptimists, eiropesimists, eiroreģions utt. Uz Eiropas Savienību attiecas arī saliktenis eironauda.

Šajā sakarā vajadzētu atcerēties, ka ir dolāra zona, rubļa zona, sterliņu mārciņas zona, lata zona. Un ir eiras zona jeb eiro zona. Nevis “eirozona”, kā pēdējā laikā bieži lasām.

Mums ir lata romāni un varētu būt eiras romāni, bet diezin vai būs eiro romāni.

Pamēģiniet vienu dienu, kaut klusībā, pie sevis, dēvēt Latvijas jauno naudu par eiru. Jūs sajutīsiet, cik tas ir ērti. Latvisks Latvijas naudas nosaukums to padarīs mums tuvāku, savējāku.

Juris Baldunčiks, Aldis Baums, Juris Borzovs, Eduards Cauna, Ausma Cimdiņa, Jānis Cīrulis, Māra Grudule, Ilze Irēna Ilziņa, Raita Karnīte, Ligita Kauķe, Ilze Kārkliņa, Iveta Keiša, Aldis Lauzis, Valdis Muktupāvels, Kārlis Počs, Juris Gunārs Pommers, Maija Sinka, Inguna Skadiņa, Ārija Sproģe, Andrejs Vasiļjevs, Viesturs Vēzis, Inta Virbule