Priekškars ar aktrisi Veroniku Plotņikovu. Karsti.
Rīgas Krievu teātra izrāde Vasarnieki ir karikatūra par mūsdienu vidusšķiru
Milzīgajā attēlā, kas kalpo par skatuves priekškaru, pāri klubkrēslam izlaidusies aktrise Veronika Plotņikova. «Karsti.» Lūpas pavērtas, mati spuraini, ķermenis izliekts. No Maksima Gorkija Vasarnieku sižeta atvasinātais sauklis bāliem burtiem iezīmējas pāri viņas spīguļojošajam tērpam kā nosaukums uz glamūra žurnāla vāka. Ierosinoši. Un ironiski. 20.gadsimta sākuma problemātiku negaidiet - režisors Elmārs Seņkovs pierāda, ka gudra interpretācija spēj izslīpēt kristālu arī no apsūbējuša akmentiņa.
Atmetot liekulīgu pietāti pret klasiķiem, jāteic, ka Vasarnieki nav no Gorkija labākajiem darbiem. Luga sarakstīta 1904.gadā, autoram nākotnes priekšnojautās risinot aizejošā laika problēmu. Vasarnieku varoņi nav līdzcilvēkus izsūcoši nelieši, nav arī revolucionāri. Viņi ir apmaldījušies, sevi izsmēluši «liekie». Sižets - kompānija vasarnīcā, kas jūtas nepiederīga savam laikam un zemei - atgādina izcilā krievu dramaturga Antona Čehova lugu motīvus, un tas nav nejauši. Gorkija darbs esot parafrāze par 1904.gadā mirušā dramaturga biogrāfijas detaļām. Vasarnieki ir arī mēģinājums imitēt Čehovu. Ne gluži veiksmīgs, jo Čehova smalkos pieskārienus dvēselēm Gorkijs aizstāj ar raupjiem spalvas vēzieniem - tēli sevi atklāj izsmeļošos sentimentālos dialogos, kas neatstāj vietu iekšējai, slēptai dzīvei. Īsi sakot - Vasarnieki ir pļāpīga luga.
