Dabīgajiem dzintariem, kas Anitai Saulītei patīk visvairāk, jaunajā ekspozīcijā būšot veltīta atsevišķa siena. Lai arī Dabas muzeja kolekcijā vēl trūkst, piemēram, Rumānijas rumenīta, Ziemeļkanādas, Marokas, Dienvidāfrikas dzintaru, tā ir pietiekami nopietna arī Eiropas mērogā.
Izstāde Dabas muzejā ir viena no janvāra programmas naglām
Anita Saulīte, ilggadīgākā Latvijas Dabas muzeja darbiniece, ceļu uz māju Krišjāņa Barona ielā mēro jau 43 gadus. Vada ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļu. «Viss, ko ņemam no mūsu zemītes - ieži, fosilijas, minerāli. Esam muzeja svarīgākā, smagākā nodaļa. Iedomājieties - jābrauc laukā vākt materiālus, ar rokām jāceļ akmeņi! Arī ģeoloģiskos procesus cilvēkiem izstāstīt nav viegli.»
Saulīte ir no zemes cēlusi ārā devona zivis - vairāk nekā 350 miljonu gadu senas fosilijas, muzeja kolekcijas lepnumu. «Kad sāku strādāt muzejā, Lodes māla karjerā pirmoreiz atklāja veselu bruņuzivs skeletu.»
Muzejiskās vērtības naudas izteiksmē bieži neesot novērtējamas. Ģipšakmeņi, dolomīti, kaļķakmeņi - Saulīte nosauc tautsaimniecībai nozīmīgākos Latvijas derīgos izrakteņus. «Taču mūsu sirdsakmens, lai arī tas nepieder pie klasiskajiem dārgakmeņiem, ir dzintars.»
