fbpx

Strence: A kāpēc ne? 14

Rīgas apgabaltiesas vadītāja Sandra Strence. Foto: Ivo Blūms, F64
Indra Sprance
Print Friendly, PDF & Email

Intervija ar līdzšinējo Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju Sandru Strenci, kas piedalās konkursā par tiesībām vadīt apgabaltiesu arī turpmākos piecus gadus

Tuvāko dienu laikā noslēgsies konkurss Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja amatam, kam pieteikušies trīs kandidāti – līdzšinējā tiesas priekšsēdētāja Sandra Strence un tiesneši Daiga Vilsone un Juris Stukāns. Portālā publicējam intervijas ar visiem trīs kandidātiem.

Vai būt tiesnesim un tiesas priekšsēdētājam Rīgas apgabaltiesā ir gods?

Es domāju, būt tiesnesim ir gods jau pats par sevi. Par tiesnesi vispār var būt tikai cilvēks, kuram ir tāds aicinājums. Tas ir mans lozungs: tiesnesis ir tiesnesis 24 stundas diennaktī. To neesmu izgudrojusi es, tas ir mūsu ētikas kodeksā ierakstīts – personai kļūstot par tiesnesi, arī šīs personas piederīgie labprātīgi uzņemas šo nastu, kas uzliek pienākumus. Atceros gadus, es vēl nebiju Rīgas apgabaltiesā, bija moments, kad man dēli brauca kaut kur un es kārtējo reizi, rokas lauzīdama, devu viņiem tiesneša pamācības – tikai to nedari, tikai, lūdzu, šitā nē! Vecākais dēls uz mani paskatījās ar tādu sāpi acīs un teica: «Ja tu zinātu, ka tu mums esi līdz šitai vietai [ar roku pārvelk šķērsām pāri kaklam] ar tām savām pamācībām!». Noskaitīja man tēvareizi tā, ka es domāju – man stāvus zeme jāieiet. Gan par to, ka viņiem nav nekāda bērnība bijusi, nu, pēc pilnas programmas es dabūju toreiz. Tad es tā – opā! Man pat pirmajā brīdī nebija ko teikt, bet tad es pateicu vienu briesmīgu lietu, jūs jau zināt – spontāni saka to, kas ir patiesībā. Es teicu, kā jūs nesaprotat? Ja kas, jums nebūs ne taisna tiesa, ne godīgs sods, es uztraucos tikai par to!

Vai jūs šādas pamācības turpināt dot dēlam, kurš ir maksātnespējas administrators?

Nē, mēs par profesionālo… Lai būtu absolūti precīza mana atbilde – tad, kad esmu spiesta risināt kaut kādus ar maksātnespējas procesu saistītus jautājumus (bet ne tiesu lietas – uzreiz precizēju, tādas jūs neatradīsiet) kamēr es te sēžu, mums ir bijušas kopā trīs tikšanās ar maksātnespējas administratoriem.

Jums kā tiesas priekšsēdētājai?

Man kā tiesas priekšsēdētājai piedaloties. Ir bijušas tikšanās, kur ir kolēģiju priekšnieki un Rīgas tiesu apgabala priekšsēdētāji. Principā tas formāts ir tāds. Un ministrijas pārstāvji.

Par ko jūs runājāt?

Mēs runājām par nozares sakārtošanu. Mēs ļaujam administratoriem izstāstīt viņu problēmas, ko viņi redz – vai tie ir prakses jautājumi, vai viņuprāt tiesas nepareizi tulko [likumus] vai kaut ko tamlīdzīgu. Pēc tam mēs dodam – nevis par lietām, bet par problēmām – savu redzējumu. Es parasti esmu organizators. Es pat nevaru dot padomus, jo neesmu tādā līmenī kompetenta. Un tad mēs meklējam risinājumus kopīgus. Un, lūk, par cik jūs jautājāt par manu dēlu, – kad man kaut kādas tādas tikšanās ir, ziniet, varbūt nav trīs, varbūt ir piecas, jo divas bija mazāka formāta. Lai jums sirdsapziņa būtu mierīga, es nebiju viena, mēs bijām vairāki. (Lūgta nosaukt maksātnespējas administratorus, kas piedalījušies šajās apspriedēs, tiesnese piemin Māri Sprūdu un kādu bijušo tiesnesi.)

Tad jau jūs tos jautājumus būsiet sakārtojuši?

Ziniet, es atļaušos teikt, ka trūkst politiskās gribas.

Kam tieši?

Es nezinu. Jo piedāvājumi ir, bet viņi netiek tālāk [risināti].Tāds ļoti klasisks piemērs ir no šīs vasaras, nedēļas laikā pēc Tieslietu padomes. Tas bija taisni sakarā ar “Ir” žurnāla rakstu par maksātnespējas problēmām, kur no tiesnešu viedokļa – es neteikšu, ka melojāt, bet, ka rakstījāt muļķības.

Kādas tieši?

Piemēram, pārmetāt tiesnešiem, ka cilvēks nomaina deklarēto dzīvesvietu vai juridisko adresi ar intonāciju, ka tiesnesis kā tāds apaļš idiots absolūti nereaģē un ņem tik visu pretī. Tur atbilde ir ļoti vienkārša – ko tad viņam darīt, ja viņš vakar nomainījis adresi, kāds pamats viņam neņemt pretī?

Varbūt tad jūs varat atbildēt, kādēļ uzņēmēji, kas tepat Rīgā atrodas, maina adreses no viena Rīgas apgabala uz otru pārsimts metrus tālāk un visas šīs saistīto uzņēmēju lietas nonāk pie viena tiesneša? Kā jūs to skaidrojat?

Kapēc pie viena tiesneša – nezinu.

Bet jūs sacījāt – muļķības.

Nē, es pateicu jums, kurā sadaļā ir muļķības, pie tam diemžēl arī ministrijas vadošās amatpersonas norādīja jums tajā pašā rakstā kā pārmetumu – nu, vot, tiesneši tādi. Bet konkrēti par to jautājumu – tur bija par Cēsu tiesu.

Cēsu tiesa vispār nebija pieminēta.

Nē, paceliet augšā. Cēsu tiesnese, manuprāt, Blūma minēta, viņai tur pat fotogrāfija bija.

Es par Cēsu tiesu neesmu rakstījusi.

Man liekas, ka par Cēsu tiesu, par tiesnesi Blūmu. Labi, nav svarīgi. Ziniet, man pat tas žurnāls ir, bet nu nesāksim meklēt, Dievs ar viņu. Kas no tā mainās – jūs uzrakstījāt, mēs bijām ļoti sašutuši. Atgriežoties pie tā mana stāsta, ja jūs man tā kā mazliet uzbraucāt par manu dēlu.

Nē.

Nu, pagaidi. Jūs esat pieaugusi meitene un es esmu jau stipri padzīvojusi meitene. Nu, lūk, – uz tādām tikšanās reizēm, kas varbūt nav milzīgā formātā, bet bišķiņ mazākā formātā, es noteikti pieaicinu privātā kārtā savu dēlu. Tāpēc, ka es viņam ticu, jo viņš ir mans dēls. Viņš arī zina, ka viņam nav man jāmelo. Viņam ir jāstāsta man taisnība.

Vai viņš ir tāds eksperts maksātnespējas jautājumos, kas palīdzētu atrisināt tās problēmas, ko mēs redzam maksātnespējas lietu virzībā cauri tiesām?

Viņš ir mans personiskais eksperts.

Ar to pietiek?

Nē, es jums vēlreiz saku. Es arī neesmu nevienā darba grupā.

Bet jūs kā tiesas priekšsēdētāja…

(pārtrauc) Es organizēju to tikšanos. Reizēm man ir tā, ka gribas divu d… augstumā uzlekt, bet, atvainojiet – tā ir vienas puses prezentācija, ja. Teiksim, nāk maksātnespējas administratori un saka – šitāda aplamība, tiesneši auni, neredz to, to, to. Es nezinu, varbūt tā arī ir. Es nenoliedzu, es nevaru visu pārzināt.

Vai jūs neesat manījusi nelikumības šo pašu administratoru darbībās, strādāšanu atsevišķu klientu interesēs?

Jūs zināt, ka jums patreiz paliek metāliska balss? Un man uzreiz ir jums jautājums, kā es to varu pamanīt, vai tas ir mans uzdevums?

Kāds ir jūsu uzdevums kā tiesnesei un tiesas priekšsēdētājai – tikties ar administratoriem un risināt viņu problēmas?

Es nerisinu viņu problēmas. Es meklēju risinājumus problēmu jautājumiem maksātnespējas likumos.

Kādus risinājumus jūs atradāt?

Piemēram, bija un ir problēmas ar to, ka maksātnespējas lēmumi ar ļoti labu domu nav pārsūdzami – lai nekavētu procesa virzību. Šovasar diskusijā es pateicu – kāpēc nevar pārsūdzēt negatīvos lēmumus? (Līdz šim atšķīrās tiesu izpratne par to, vai ir tiesības apstrīdēt atsevišķus administratoru lēmumus. Šogad likumā nepārprotami noteikts, ka tos var apstrīdēt un apgabaltiesām šajos jautājumos ir pēdējais vārds – red.)

Es esmu procesuālists – civilprocesuālists. Ar to lepojos, tā ir mana specializācija. Bet, ja es dzirdu sūdzības – ja iet uz vienu tiesu, tur atsaka, ja iet uz otru tiesu, tur pieņem, tādēļ sāk deklarēties tur, kur pieņem – tad man liekas, ka tas nav pareizi. Kāpēc nevar pārsūdzēt šos negatīvos lēmumus? Tad arī nav ko pārmest, ka konkrētā rajonā tiesnesis ir stulbs, neorientējas un tamlīdzīgi. Būs šī pārsūdzība un, ja uztaisīs vienotu tiesu praksi, tas aizies, cilvēki sapratīs. Es varbūt jums patiktu, ja teiktu, ka administratori bija kategoriski pret, bet administratori nebija pret, bija mazliet klusums, pēc tam visi [teica], jā, pareizi!

Viena no problēmām, kas iezīmējas, pētot maksātnespējas procesus tiesās – diezgan necaurspīdīgs lietu sadales process. Ja skatāmies, kā jūs organizējat lietu sadali Rīgas apgabaltiesā, tad uz blakussūdzībām, izsoles aktu apstiprināšanu jūs esat attiecinājusi izņēmumus – tos dala nevis dators elektroniski pēc nejaušības principa, bet gan civillietu kolēģijas priekšsēdētāja.

Jā, pēc saraksta.

Te iezīmējas problēma – aizdomas, ka lietas nonāk pie konkrētiem tiesnešiem. Šajā gadījumā redzams, ka lietas dala viens cilvēks pēc sev vien zināmiem kritērijiem.

Nav tikai sev zināmiem, visai kolēģijai zināmiem kritērijiem.

Bet kā tiek nodrošināts nejaušības princips lietu sadalē?

Nejaušības princips tiek nodrošināts tā, ka tiek dots pēc kārtas.

Kā mēs to varam pārbaudīt?

Nāciet un pārbaudiet. Tās ir ātri skatāmās lietas. Vienu brīdi [to sadale] bija datorā, bet dators dala pēc viena algoritma gan ātri skatāmās lietas, kur ir 15 dienu laiks, gan parastās. Uz parastām lietām [elektroniskā lietu izloze] nav problēma, bet jūs iedomājieties, kas tā ir par katastrofu, ja tiesnesis šodien saņem piecas ātri skatāmās lietas! Pa kuru laiku? Viņam jau nav tukšs kalendārs.

Mēs dodam pēc kārtas – tas ir par blaķenēm (blakus sūdzībām – red.). Par izsolēm ir cita problēma – izsolēs mums ir milzīgs saraksts ar izsolēm, kuras nevar dot konkrētajiem tiesnešiem sakarā ar ietekmes [interešu konflikta] novēršanas likumu.

Tas ir vienkārši – cilvēks atstatās un izlozē starp pārējiem. Kas tur grūts?

Un, ja, piemēram, desmit tiesneši nevar skatīt “Swedbanku”?

Izlozē starp pārējiem.

Tad man jums jātaisa maziņš eksāmeniņš, cik dienu paredzēts tiesnesim, lai ierosinātu lietu? Es jums pateikšu – septiņas!

Un šajā laikā jūs nevarat nodrošināt nejaušu lietu sadali?

Tātad jūs esat tiesnese, saņemat šo lietu, jūsu palīgs ir atnācis no kancelejas ar čupiņu, ko jums ir sadalījis dators. Jūs to čupiņu noliekat. Tīri teorētiski – un es tur neko kā priekšsēdētāja jums nevarēšu pateikt – jūs septītajā dienā paņemsiet lietu, apskatīsieties – o, “Swedbanka”! Rakstīsiet lēmumu, ka atstataties un atdosiet man, es dalīšu atkal pie nākamā, kur man varbūt atkal būs [interešu konflikts ar] “Swedbanku” un tā līdz bezgalībai? Neņemiet ļaunā – pēc mēneša jūs būsiet te un prasīsiet, kas te ir par bardaku, ka ir jau pagājis mēnesis, bet lieta vēl nav nonākusi pie tiesneša, ka to var skatīt.

Jūs nespējat atrast nekādu risinājumu, kas nodrošina elektronisku sadali?

Tas ir optimāls risinājums. Mums ir nejaušība, bet ne jau nejaušība lietu sadalē jums garantēs taisnīgu spriedumu. Taisnīgu spriedumu garantēs tiesnesis. Un, ja jūs atnāksiet ar konkrētu problēmu, mēs pacelsim augšā visas grāmatas, kāpēc konkrētā lieta ir aizgājusi konkrētam tiesnesim.

Šo lietu sadali civilllietās daudzus gadus ir nodrošinājusi Buivides kundze…

(pārtrauc) Buivides kundze nav daudzus gadus nodrošinājusi lietu sadali, jo viņa vispār tikai no 2010.gada ir kolēģijas priekšsēdētāja. Tagad ir trešais, un viņa jau gadu kā nav.

Tātad divus gadus dalījusi civillietas Rīgas apgabaltiesā. Patlaban zinām, ka viņa ir aizdomās turamā kriminālprocesā.

Jā, mēs to zinām.

Vai tas nerada šaubas, kā viņa ir darījusi arī savu darbu attiecībā uz civillietu sadali?

Nē, nerada absolūti nekādas šaubas. Tāpēc, ka tas viss ir bijis pēc metodikas un atbilstoši rīkojumam. Cita varianta nemaz nevar būt.

Pēc kādiem principiem jūs izvēlaties kolēģiju vadītājus un savu vietnieci?

Konkrētajā gadījumā man bija lieli plāni kolēģijas darba sakārtošanā, jo 2008. un 2009.gadā lietu izskatīšanas vidējais termiņš civillietu kolēģijā bija divarpus gadi. Tur prasījās diezgan skaidrs redzējums, spēja paprasīt rezultātu, autoritāte kolektīvā. Un arī cilvēks, kurš pats nevainojams likuma priekšā, ar teicamu darba kvalitāti, kurš ir cienījams kolektīvā. Toreiz es neformāli aptaujāju [kolēģus], tad arī nebija [prasības] pēc konkursa, tā bija mana kompetence. Es aptaujāju un dažs labs bažījās, jo viņa ir diezgan paskarba tiesnese, kas sauc lietas īstajos vārdos, un izkristalizējās Buivides kundze.

Jūs sacījāt – teicama darba kvalitāte, bet, cik man zināms, Buivides kundzei pirms tam bija arī viena disciplinārlieta.

Man arī ir bijusi viena disciplinārlieta. Būsim korekti. Ja cilvēks netiek atkārtoti sodīts, disciplinārsods skaitās dzēsts pēc gada. Viņai disciplinārlieta bija vairāk nekā pirms desmit gadiem.

Bet šobrīd mēs redzam viņas vārdu kriminālprocesā, kas tomēr liek pārvērtēt, vai tik teicama darba kvalitāte bijusi.

Nē, aizdomās turamā statuss kriminālprocesuāli neko neizsaka. Personu tur aizdomās.

Ko šis fakts izsaka par tiesu?

Visa šī lieta tiesu sistēmai ir drausmīgs kauna traips. Domāju, ka esmu ļoti adekvāti reaģējusi [atstādinot no tiesneša pienākumu pildīšanas], lai cik tas bija sāpīgi tiesnesei Buividei. Domāju, ka viņai bija ļoti sāpīgi.

Bet vai atzīstat savu kļūdu, ieceļot viņu par Civillietu kolēģijas vadītāju?

Nē, paklausieties, es taču neesmu bērnudārzā – par to, ka es gāju blakusgultiņā Pēterītim, fui tagad? Kāda mana kļūda? Viņa izdarījusi kolēģijas darba organizācijā vienkārši nenovērtējamu labumu, kas atsevišķiem, kuri varbūt neizceļas ar savu čaklumu, nepatīk.

Turpinot par vietniekiem – viena no tām ir Gavares kundze. Viņas vārdu mazliet izmainītā veidolā mēs atradām grāmatā “Tiesāšanās kā ķēķis”.

Neesmu lasījusi.

Kāpēc ne?

Es nelasu tādas lietas – neinteresē. Vispār es esmu pozitīvs cilvēks, mani neinteresē negatīvas lietas.

Tad es jums pastāstīšu. Lūk, šajā grāmatā bija pieminēta kāda kundze ar līdzīgu uzvārdu un kāds advokāts, kurš diktēja šai tiesnesei spriedumu, kādam tam vajadzētu būt. Kas interesanti – pēc pāris gadiem žurnālisti izpētīja, ka tieši tāds spriedums tieši tādām pašām summām ir atrodams, kas liek domāt…

(pārtrauc) …ka spriedums nav pareizs?

Nē, ka šie notikumi – advokāts diktējis to, kādam jābūt spriedumam -, patiešām ir notikuši.

Bet man ir jautājums, vai spriedums nav bijis pareizs?

Bet kundze, vai jūs neinteresē tas, ka viens advokāts zvana un diktē tiesnesei, kam ir jābūt spriedumā?

Tas varēja notikt, es gribētu teikt, gadus 15 atpakaļ. Tad valdīja pavisam citas attiecības starp advokātiem, tiesnešiem, prokuroriem. Tā nebija nekāda katastrofa, ja kāds tiesnesis bija pazvanījis advokātam, jo ļoti daudzi advokāti strādāja Saeimā pie likumu pieņemšanas – viņi vislabāk varēja izskaidrot. Tad nebija ne internetā pieejamas stenogrammas, ne komisiju sēžu protokoli. Piedodiet man, noskaidrot likumdevēja domu, tas ir viens no interpretācijas veidiem tiesību normām.

Tad tas ir attaisnojami?

Nē, tagad tā nav pieņemts, tas nav attaisnojams.

Vai tobrīd tiesnesis sprieda taisnīgu tiesu?

Izspriestās lietas taisnīgums nav atkarīgs no tā, ar ko tiesnese vai tiesnesis ir runājis pa telefonu.

Advokāts diktējis spriedumu, kurš gala beigās arī tāds bija.

Tas ir tikai jūsu pieņēmums.

Turpinot par Gavares kundzi, kādus pienākumus viņa pilda?

Viņa ir priekšsēdētāja vietnieka pienākumu izpildītāja – tieslietu ministrs Segliņš (Tautas partija, Tieslietu ministriju vada no 2009.gada 12.martam līdz 2010.gada 17.martam – red.) viņu iecēla. Toreiz laikam gāju atvaļinājumā. Viņa līdz nesenai pagātnei uz pilnu slodzi strādāja par tiesnesi un šeit realizēja priekšsēdētāja vietnieka funkcijas tad, kad es izeju no [tiesas] mājas ārā.

Tad viņa vada tiesu?

Faktiski nevada, viņa teorētiski vada. Faktiski viņa veic administratīvos pienākumus dokumentu noformēšanā, lai vienmēr ir kas paraksta izejošos dokumentus.

Tad jūs viņu neizvēlējāties, bet Segliņš izvēlējās?

Nē, tā nevarētu teikt. Es viņu izvēlējos.

Pēc kādiem kritērijiem?

Milzīgas darbaspējas, kolektīvs ļoti ciena viņu kā ļoti zinošu tiesnesi. Kā saka, pa koridoru nevar normāli paiet, lai kāds nepienāktu klāt, nepakonsultētos par kādu strīdīgu jautājumu. Viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kas tajā skaitā arī personisko iemeslu dēļ dzīvo tiesai. Pareizāk sakot, tiesa ir viņas dzīve.

Nesen – 17.oktobrī Satversmes tiesa pieņēma lēmumu medijos plaši apspriestā uzņēmuma “Ceturtā planēta” maksātnespējas lietā, [kur “Danske Bank” zaudēja 2,8 miljonus latu]. Izskatot lietu, tiesa ir nolēmusi vērsties tiesībsargājošajās iestādēs, norādot uz konkrētu tiesnesi un maksātnespējas administratoru, lūdzot pārbaudīt šo cilvēku rīcības tiesiskumu. Rīgas apgabaltiesā tieši Gavares kundze ir pieņēmusi bankai nelabvēlīgu lēmumu, kad banka centās sūdzēties par pirmās instances spriedumu.

Runāsim korekti – viņa ir nevis pieņēmusi bankai nelabvēlīgo lēmumu, bet droši vien izskatījusi blakus sūdzību. Un atzinusi, ka ar tiem materiāliem, kas ir lietā, rajona tiesa ir pareizi spriedusi.

Satversmes tiesa ir paudusi bažas par šo lēmumu tiesiskumu.

Satversmes tiesai droši vien ir citi materiāli nekā lietā. Jūs solījāt, ka nerunāsim par lietu būtībām. Es nevaru izpausties par lietām, kas nav manā lietvedībā.

Bet šis ir skaļš process, kas interesē sabiedrību – vai arī Rīgas apgabaltiesa…

Es jūs uzreiz pārtraukšu – domāju, ka sabiedrības interesēs ir, lai prokuratūra veic pārbaudi, tad sabiedrību interesēs šis atzinums, nevis spekulācijas.

Gribētu minēt vēl vienu lietu, kas ir tieši saistīta ar šo “Ceturtās planētas” lietu – tiesnese Buivide izbeidza vēl vienu bankas sūdzību šajā lietā, jau no saistītā uzņēmuma puses.

Lietu izbeidz tad, ja sūdzētajām nav tiesības sūdzēties. Es jums vēlreiz saku, ka nevaru izteikties par lietām, kas nav manā lietvedībā un arī par lietām, kas ir manā lietvedībā.

Vai šo abu tiesnešu lēmumi šajā lietā, kas ar Satversmes tiesas lēmumu rada šaubas par tiesiskumu, tomēr nemet ēnu arī uz abām kundzēm, kas viena ar jūsu lēmumu iecelta par civillietu kolēģijas priekšsēdētāju, otra ir vietniece?

Ja katra publikācija metīs ēnu uz tiesnesi, tad mūsu valstī drīz nebūs tiesnešu bez ēnām. Es jūs ļoti aicinātu ļaut notikumiem iet savu gaitu un paturēt kontrolē, lai nav tā, ka tā problēma pēc tam nomirst. Vienalga, vai viņa ir izdevīga žurnālistam vai varbūt tā ziņa vairs neatbilst pētnieciskā žurnālista viedoklim. Tas nekas – būt godīgam. Žurnālista profesija ir tāds sava veida sanitārs. Arī uz jums gulstas atbildība, varbūt pat vēl lielāka nekā uz mani – par to, kāds veidojas sabiedrības viedoklis.

Nenovirzīsimies no tēmas. Runājot par Rīgas apgabaltiesas darba kvalitāti – ja paskatāmies pagājušo gadu, kasācijas instancē ir atcelti 134 civillietu kolēģijas tiesas lēmumi, par kādu kvalitāti te var būt runa?

Ja jūs skatījāties statistisku, tad spriedumu noturības ziņā mēs esam pirmajā vietā.

Un tomēr 134 lietas, aiz tām visām ir cilvēki.

Es saprotu, bet mēs esam pirmajā vietā noturības ziņā starp visām valsts apgabaltiesām.

Jūs esat apmierināti ar šo?

Nē, mēs neesam apmierināti, mums ir jāstrādā tālāk, bet es noteikti nekaisīšu pelnus uz galvas. Pie tam tādā veidā ir ļoti nekorekti skatīties. Es piekrītu, ka aiz lietām stāv cilvēki, tāpēc es ļoti centos šos termiņus saīsināt, lai vismaz divi gadi nav jāgaida. Viens no faktoriem, kas rada problēmas – sakarā ar to, ka attīstās tiesības, mainās tiesu prakse. Bet tas nav slikti, tā attīstās.

Ja skatītos lielākā griezumā, kvalitātes rādītāji Rīgas apgabaltiesā ir uzlabojušies. Tā ka man galīgi nav par ko kaunēties. Kolēģi patiešām cīnās. Es varu pateikt, kamēr kaut viens spriedums tiek atcelts, tas ir mūsu brāķis, bet tas nav tiesu sistēmas brāķis. Tas ir mūsu instances brāķis, pie tam ne viemēr tas ir konkrētā tiesneša brāķis, tam var būt objektīvs pamats – normatīvu maiņa.

Ko jūs esat mācījušies no šiem brāķiem pagājušā gadā?

To, ka jāstrādā uzmanīgāk, čaklāk un rūpīgāk.

Kā tas praktiski izpaužas?

Šeit nav bērnudārzs, katram tiesnesim pašam ir jāzina, kā viņam jāstrādā uzmanīgāk, rūpīgāk.

Jūs tomēr esat tiesas priekšsēdētāja.

Es neesmu bērnaukle, es esmu tiesnese, kas izpilda arī priekšsēdētāja pienākumus.

Cik lietas jūs gadā izskatāt?

Ļoti daudz. Pēc statistikas man ir valstī visaugstākais izskatītais krimināllietu skaits. Es dodu atļaujas notāriem, kas ir mērāmas simtos. Es izskatu sūdzības par notāriem. Katra sūdzība, ko esmu izskatījusi uzraudzības kārtībā un nodevusi kā to darījuši mani priekšgājēji – ir viena lieta mazāk kolēģiem un zinu, ka viņi to respektē un ievērtē.

Vai lietas izstiesāšanai jūs saņemat elektroniskā lietu sadales veidā?

Es rakstveida procesus saņemu pēc tās kārtības, kāda ir.

Buivide piešķir?

Nē, Buivide nepiešķir.

Viņa ir Civillietu kolēģijas priekšsēdētāja.

Jūs mani visu laiku mēģināt provocēt. Es jūs lūdzu kaut vai elementāri cienīt to, ka es kolēģi Buividi pagājušā gada septembrī atstādināju no amata.

Vai tad tā nebija jārīkojas?

Man tas nebija viegli. Vēlreiz saku – aizdomās turamā statusā jebkurš no mums var nokļūt jebkurā brīdī. No rīta bijāt, vakarā neesat. Varbūt tāpēc, ka kāds ar pirkstu norāda – jūs bijāt slikta. Arī tādā situācijā jūs varat nonākt. Nevis jūs, bet jebkurš cilvēks. Ne par velti ir izmeklēšanas noslēpums, tajā skaitā, lai šos jautājumus pasargātu. Tāpēc es jūs lūdzu, parādiet sevi kā profesionāli, nevajag, ja tā varētu teikt, visu laiku man spert pa potīti.

Atgriezīsimies pie jautājuma.

Ja jūs gribat zināt, man to bija ļoti grūti izdarīt. Tāpēc, ka neviens cits, kam bija instrumenti to izdarīt, to nedarīja.

Proti?

Proti, runājam tālāk.

Vai jūs saņemat lietas elektroniskās izlozes veidā?

Es elektroniski nesaņemu tikai viena iemesla pēc – es nevaru savu darbu plānot uz priekšu. Priekšsēdētāja specifika ir tāda, ka es nevaru plānot savu darbu. Parasto lietu izskatīšanas specifika ir tāda, ka tiesnesim, kas skata lietu zālē, ir jāspēj plānot savu darbu.

Kas jūs mudināja vēlreiz pieteikties konkursam – kāpēc jums būtu jāuztic Latvijā lielākās tiesas vadība?

A, kapēc nē? Es jums prasu, kāpēc nē? Tajā skaitā, ievērojot darba rezultātus, kāpēc nē? Lūk, tā ir varonība, ka kolēģi ir strādājuši, sevi netaupot. Ka viņi ir visu šo krīzes gadu smagumu iznesuši, kad bija ārprātīgais lietu pieplūdums, mēs esam noturējušies uz ūdens. Viņi ir man noticējuši ar to darba reorganizāciju, vispār cepuri nost kolēģiem, cepuri nost! Tie paši darbinieki, piedodiet, par šitām kapeikām strādā vai tas ir vēls vakars, vai agrs rīts – viņi ir te. Paskatieties sestdienās, svētdienās – katrs otrais logs ir gaišs, cilvēki strādā. Nevis muļķi laiž, bet strādā. Kapēc nē? Es no ministriem esmu saņēmusi tikai uzslavas un labus vārdus.

Kas ir tās trīs lietas, ko jūs gribētu izdarīt, ja gadījumā jūs izvirzīs komisija un ministrs apstiprinās?

Kāpēc tikai trīs lietas? Es gribu daudz vairāk.

Sauciet desmit.

Mums ir aktuāls telpu jautājums, to nepietiek. Mums tiesnešu trūkst, ir jāpalielina tiesnešu štats, jāpanāk darbinieku atalgojuma palielinājums. Ne jau piecu latu apmērā, bet noteikti ievērojamākā apmērā. Mums ir jauni izaicinājumi saistībā ar parējām uz tīrajām instancēm (Augstākās tiesas Civillietu un Krimināllietu tiesu palātas likvidāciju) – mums ir prognozējams liels lietu pieplūdums, ja radikālāk neizlems par pārejas periodu, būs garas rindas tur [Augstākajā tiesā] un tad atkal nāks [lietas] atpakaļ un te būs rindas. Tas mums ar pilnu klapi jau jāsāk menedžēt, domāt.

Man sanāca četras lietas, ko jūs uzskaitījāt, kā es saprotu – prioritāras.

Tās visas ir pirmā pozīcija.

Sakiet, kāpēc jūs vispār nepieminat sabiedrības uzticību tiesu varai – tam, kā un ko spriež Rīgas apgabaltiesas tiesneši. Vai tas jums nav svarīgi?

Kāpēc nav svarīgi? Tā nav nekāda – neņemiet ļaunā – mana prerogatīva, tas ir mans ikdienas darbs. Es arī ar jums runāju, kāpēc? Tikai ar šādu mērķi.

Mēs runājam par nākamo piecgadi.

Bet jūs teicāt – galvenie uzdevumi. Tas nav nekāds galvenais uzdevums, tā ir mana ikdiena, es katru dienu komunicēju ar presi.

Vai šobrīd, jūsuprāt, sabiedrībai ir pārliecība, ka šajā tiesā spriež taisnu tiesu, tiek pieņemti kvalitatīvi lēmumi?

Redziet, līdzšinējās socioloģiskās aptaujas liecina, ka jā – īpaši tajā sabiedrības daļā, kas ir pati saskārusies ar tiesu. Tā sabiedrības daļa, kura priekšstatu par tiesu veido, nenokļūstot personiskā saskarsmē, bet no stāstiem, baumām un kaut kāda viedokļa, kas es nesaprotu no kurienes rodas, varbūt ir mediju negatīvais nopelns – viņiem tā neliekas. Es to arī esmu dzirdējusi no kolēģiem, ka mēs arvien biežāk atvadu vārdos, kad iet prom, dzirdam paldies. Vienu brīdi tas tiešām nebija, bet [tagad] cilvēki iet ārā [no tiesas] un saka – paldies.

Vai jūsu atkārtota apstiprināšana Rīgas apgabaltiesas vadībā stiprinātu sabiedrības uzticību tiesu varai?

Es neesmu skatījusies šādā kontekstā. Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājam tomēr ir citi pamatuzdevumi, no kuriem tikai viens ir piedalīties sabiedriskās domas veidošanā, tajā skaitā darboties ar sabiedrību. Es šo funkciju esmu veikusi un veikšu tālāk – skaidrošu un atklāti runāšu par tām kļūdām, kas tiesai gadās. To esmu darījusi arī līdz šim. Savas iespējamās kļūdas neslēpšu, es arī neslēpju, bet noteikti paturēšu prātā, ka vienkārši no plikiem paziņojumiem, ka tiesu sistēma ir slikta un uzvārdu bārstīšanas vēl neviena sistēma nav uzlabojusies.

Ir jāstrādā, tas ir ikdienas darbs, es pie tā strādāju, tāpēc es arī nevairos no darba grupām, kurās esmu kompetenta. Es esmu darīšanu cilvēks, es neesmu runātājs un pucētājs, bet, godīgi sakot, no jūsu kolēģiem, žurnālistiem arī redzu sapratni par darbu.

Kā jūs vērtējat savas izredzes iepretim pārējiem kandidātiem?

Patlaban ir konkurss atlases stadijā. Pirmkārt, tas būtu nekorekti, otrkārt es zinu, ka tas ir no Rietumu PR viedokļa absolūti nepareizi, bet es esmu ļoti latviska pēc savas mentalitātes. Es esmu darba cilvēks, neesmu spalviņu pucētāja, es neprotu izcelt sevi. Es vispār uzskatu, ka pēdējie pieci gadi Rīgas apgabaltiesā un pirms tam teju pieci gadi Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāja amatā ir kolektīva darbs. Visi sasniegumi ir kolektīva darbs, bet ja ir kādas kļūdas – gan jau kādas ir, es gan aizrādījumus neesmu saņēmusi, bet gan jau ir – tad kļūdas ir manas individuālās. Es tās laboju. Bet sasniegumi ir kolektīvi un tāda ir priekšsēdētāja statusa specifika Latvijas tiesā. Viņš nav vadītājs klasiskā izpratnē jeb kā esmu dzirdējusi tēzi – priekšsēdētāja tiesa un priekšsēdētāja tiesneši – tā nav.

Kā jūs skaidrojat, ka šim konkursam pieteicās sākotnēji tikai divi kandidāti, otrajā kārtā arī Vilsone?

Man nav nekāda izskaidrojuma. Vilsones kundze man neko ne prasīja, ne teica. Par Vilsones kundzes iespējamo kandidēšanu es uzzināju no medijiem ar tekstu – viņu ir aicinājis ministrs. Viņa to ar savu uzvedību arī apliecināja, ka viņa ir aicināta un ir piekritusi. Viss.

Kā jūs vērtējat, ka ir tik maz pretendentu uz šo amatu?

Tas jau nav tikai uz šo amatu, paskatieties vispār priekšsēdētāja konkursus, cik tad tur ir pieteicēju.

Kāpēc neviens negrib?

Tāpēc ka, piedodiet man, tas nosacīti ir suņa darbs. Kas tur tāds ir? Tie 100 lati, kas man pie algas klāt pienākas? Par ko man pirmajai atnākt, pēdējai aiziet, atvaļinājumā iet tad, kad vairs neviens neiet? Nē, var jau arī savādāk – nolikt sevi pirmajā vietā, bet es neesmu tas cilvēks. Es vēlreiz saku – Latvijas tiesās pie tā, kādas mums ir slodzes, visās tiesās tas ir kolektīvais darbs, viens otram palīdz.

Jūs man te – Buivide tāda, Buivide šitāda, Gavare – tāda, Gavare – šitāda. Paskatieties, kas notiek, kad tiesnesis nonācis slimnīcā uz operāciju. Mēs nevienu lietu nenoņēmām. Vai, kad Gavare sēdēja zālē ar pārsietām rokām pēc operācijas un skatīja lietas, a jūs man sakāt – ķēķis! Jūs paskatieties, kas te par cilvēkiem strādā! (Raud)

Darbinieki nāk, darbiniekus mājā ar mietu jādzen. Atnācis [tiesneša palīgs] viss pleķos, pielieku roku, saku – tu taču dedzi! Viņš: «Jā, man bišķīt ir temperatūra, bet man šodien tiesnesei spriedums, te vēl kaut kas ir jāsakoriģē.» Šausmas! Prātiņ nāc mājās. 450 lati uz papīra, tiesību maģistrs, divu bērnu māte.

Nevajag raudāt.

Fantastiski cilvēki, kas te ir. Es saku, ka man tādā ziņā ir veicies.

Tāpēc vien mēs nevaram izslēgt, ka te ir bijušas kādas negatīvas lietas.

Vai jūs domājat, ka es ar klapītēm staigāju? Es nevaru atļauties, piedodiet man, tagad izkārt Buivides bildi ārā formālās karātavās un likt visiem viņu apčurāt. Viņa ir aizdomās turamais, ko jūs darīsiet rīt vai parīt, kad būs – es prezumēju – tiesas spriedums, kas atzīs viņu par nevainīgu, ko jūs darīsiet? Kurš viņu izcels no kakām ārā? Jūs saprotiet, ka viņa ir beigusi savu karjeru šeit neatkarīgi no sprieduma. Ja būs spriedums negatīvs, tur viss skaidrs, bet ko mēs – Latvijas sabiedrība darīsim, ja viņu attaisnos?

Kādu amatu jūs viņai patlaban piedāvājāt?

Es nekādu amatu viņai neesmu piedāvājusi. Es KNAB vēlreiz pieprasīju apstiprinājumu par viņas procesuālo stāvokli, paldies Dievam, man šoreiz neprasīja, kāpēc man to vajag. Man atnāca apstiprinājums, ka viņa ir aizdomās turamās personas statusā un es nosūtīju augusta pēdējās dienās paziņojumu ministrijai un Tiesu administrācijai, lai viņi risina to jautājumu.

Es sapratu, ka viņai ir piedāvāts tiesneša palīga amats.

Kā jūs kā tiesas piekšsēdētāja skaidrojat, ka jūsu vietniecei Gavares kundzei un tiesnesei Zelmenei ir faktiski identiski spriedumi maksātnespējīgā SIA “Baltezera terases” maksātnespējas lietā?

Ne tikai tur.

Šie spriedumi sakrīt vārds vārdā.

Ne tikai tur – kur ir līdzīgas lietas, tur ir [vienādi] visi.

Jūs tiešām sakopējat spriedumus, tik nomainiet datumus? Es runāju par burtisku kopēšanu.

Bet, ja tas ir labs, kāpēc man mākslīgi jāapmaina vārdi vietām? Starp citu, jūs pieskārāties problēmai, ar kuru es jau «iepriecināju» kolēģus. Kad rudenī bija starptautiskais forums tiesu prezidentiem un virsprokuroriem, Parīzes apelācijas tiesas prezidents izvirzīja tādu tēzi, pēc kuras zālē iestājās klusums. Kad mēs runājām par informācijas tehnoloģijām tiesās, plusiem un mīnusiem, viņš pie mīnusiem teica, vai esam padomājuši par to, ka pie cilvēka pamattiecībām uz taisnīgu tiesu pieder arī individuāls spriedums?

Nu, lūk.

Nu, nesakiet man nu, lūk. Pirmkārt, es jums to saku – nu, lūk. Tāda problēma ir. Šī problēma tagad ar informācijas tehnoloģijām īpaši ir redzama.

Bet vispār šāda prakse ir akceptējama? Ir divi dažādi tiesu sastāvi, kas izskata blakussūdzību, spriedums viens.

Gan jau mēs kādu komatiņu atradīsim savādāku.

Jā, datumi nomainīti.

Un vismaz tiesnešu uzvārds ir cits?

Jūsuprāt, tas ir normāli? Vai šis tiesas sastāvs tiešām ir pats izskatījis lietu, spriedis, nevis kāda trešā persona atnesusi spriedumu? Kurš tad ir autors?

Oi, nu gan pateicāt, tūlīt sākšu raudāt, patiešām! Jums tāds elementārs variants neienāca prātā, ka varbūt tas ir bijis atvaļinājums un abiem sastāviem ir viens un tas pats palīgs bijis, kas rakstījis to lēmumu? Palīgs uzrakstījis aprakstošo daļu un teicis, ka bāzē ir ļoti labi motīvi, kas atbilst lietas faktiskajiem apstākļiem un piedāvājis arī šos motīvus. Tiesnesis varbūt ir pārlasījis un konstatējis – viņam nav ne ko pielikt, ne atņemt un viss. Un, atvainojiet mani, – tas nav tikai Rīgas apgabaltiesā, jums vienkārši, paldies Dievam, nav pieejama [spriedumu] datu bāze, tādēļ jūs nevarat izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Tas ir visas valsts mērogā.

 

Komentāri (14)

Andris 06.12.2013. 09.58

Intervijas laikā tiesnese žurnālistei izsaka pretenzijas par nekompetenci/meliem, taču, kad noskaidrojas, – apvainojums nedibināts, – kā pašsaprotamu izmet: „Labi, nav svarīgi.”
Nedod, Dievs, būt prasītājam vai atbildētājam procesā, kur Latvijas valsts vārdā taisnīgu tiesu spriež saskaņā ar principu „Labi, nav svarīgi”!

Rīgas apgabaltiesa…

+21
-1
Atbildēt

3

    Elīna Barkovska > Andris 06.12.2013. 10.47

    ciniits: 2013 gadā Latvijas neatkarīgā valstī Rīgas Apgabaltiesa var notiesāt cilvēkus, bez ne viena pierādījuma, tikai tāpēc, ka kāds palūdza…
    Spēj kam tādam noticēt? Es nespēju, kamēr ar savām acīm to neieraudzīju!!! ĀRPRĀC, kas tur valda!!!

    +7
    0
    Atbildēt

    0

    Andris > Andris 06.12.2013. 11.37

    > Bronks
    Tā kā ikvienam „ir tiesības zināt savas tiesības”, Jūs nevarētu piespēlēt lietas numuru? – varbūt ir (ja ir) iespējams palūkoties, jo pagaidām – „kaķis maisā”.

    +7
    0
    Atbildēt

    0

    Elīna Barkovska > Andris 06.12.2013. 11.45

    Es pacentišos! Cik zināms pie viņiem lieta nogulēja 10 gadi!!! Un pirmais spriedums bija pilnībā attaisnojoš!! ECT noteikti pret Latvijas valsti būs prasība un kārtējais valsts zaudējums! Bet mani visvairāk šausmina tā nesodamība un vissatļautība kas tur valda, kaut aiz loga ir 2013 gads un mēs esot Eiropas savienības valsts!!!

    +8
    0
    Atbildēt

    0

ligakalnina 06.12.2013. 08.22

Dēls – MNA, māte – tienese, pie kam arī administrastore, ideāli.
Ārkārtīgi gluma dāma, melo, izvairās no atbildēm, nesaka visu taisnību uz katra soļa, vismaz, tāds iespaids pēc tās intervijas.
Cerams, visi tiesneši nav tādi, šai te neizskatās pēc “taisnās tiesas” spriedējas.

Vissmieklīgākais visā intervijā tā gadiem ilga “nespēja” nodrošināt nejaušībaas principu lietu sadalē, un lietu nonākšanu pie zināmiem tiesnešiem, tas vien liecina, ka korupcija tur iet pilnā sparā, un par to vien šī dāma sen bija jāatlaiž no tā viņas amata.
Dzirdēju, ka ir valstis, kur, ja uz tiesnesi krīt aizdomas, bet, tieši pierādījumi nav, tādus tiesnešus nozīmē mazsvarīgu lietu izmeklēšanā, kur korupcijas iespējas minimālas, vai Latvijā nevarētu ieviest šo praksi?
Grūti tai Vilsonei ies, ja viņa gribēs ko mainīt, izskatās, viss tur ir sapuvis, un neviens no ierastā “biznesa” atteikties negribēs.

+22
-2
Atbildēt

1

    ievuliitis > ligakalnina 06.12.2013. 10.29

    Tā viniem ģimenes tradīcija. Es savukart zinu, kas bija tiesneses tēvs. Aivara Kļavja romānā” Ceļojošā cirka gūstekņi”, (tur aprakstīti daudzi patiesi notikumi), tur viņš ir viens no pēckara varas otrā līmeņa funkcionāriem.

    +20
    -1
    Atbildēt

    0

Elīna Barkovska 06.12.2013. 09.39

Ciniska, vulgāra vecene, atvainojos! Tāds pirmais iespaids! Es no intervijas jūtu, ka tie kam ir pie viņas pieeja, daudz ko var sakārtot. Vietnieču izvēle jau visu parāda, pasaki kas ir tavs draugs…

+21
-2
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu