Vilsone: Lietu sadalei Rīgas apgabaltiesā jābūt citādākai

Intervija ar Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja amata kandidāti tiesnesi Daigu Vilsoni

Tuvāko dienu laikā noslēgsies konkurss Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja amatam, kam pieteikušies trīs kandidāti – līdzšinējā tiesas priekšsēdētāja Sandra Strence un tiesneši Daiga Vilsone un Juris Stukāns. Portālā publicējam intervijas ar visiem trīs kandidātiem.

Kāpēc nolēmāt pieteikties šim konkursam?

Tāpēc, ka domāju – man ir pietiekama pieredze, lai kaut ko tādu darītu. Domāju, ka ir mums kur virzīties – proti, uz taisnīgu un kvalitatīvu tiesu.

Vai šobrīd tā nav tāda?

Ir. Ir, bet akcentus varētu salikt arī uz tiem jautājumiem, kas notiek ar atceltajiem spriedumiem, īpaši Civillietu kolēģijā. Proti esam pierādījuši, ka strādājam ļoti ātrā tempā, bet ātrums nevar būt pašmērķis. Jādomā arī par to, kāpēc mums ir tik daudz atcelto spriedumu. Nav tā, ka mums ir tikpat daudz kā pārējām apgabaltiesām vai Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātai – mums ir vairāk. Piemēram, pērn mums ir atcelti 130 apelācijas instances spriedumi. Ko nozīmē 130 atcelti spriedumi? Piemēram, Vidzemes, Latgales apgabaltiesās ir septiņi civillietu kolēģijas tiesneši. Gadā viņi izskata apmēram 240 – 280 lietas. Tas nozīmē, ka mēs ar 130 atceltiem spriedumiem esam nodrošinājuši darbu apelācijas instancei uz pusgadu. Apelācijas instance skata lietu trīs tiesnešu sastāvā, ir arī tiesas sēžu sekretāri, tiesnešu palīgi – ja sarēķinām kopā darba stundas, tas ir daudz. Akcents, kas būtu jāuzliek – uz spriedumu kvalitāti, procesu kvalitāti tā, lai minimizētu atcelto nolēmumu skaitu.

Kvalitāte cieš tāpēc, ka lietu ir daudz, vai ir vēl kādi iemesli?

Kā es minēju – ātrums nevar būt pašmērķis. Aiz katras lietas, aiz katra nolēmuma ir cilvēks. Tam cilvēkam ir jāsaprot, kā tiesa pie rezultāta nonāk. Viņam ir jāredz no nolēmuma, kāpēc ir izspriest tā un ne citādāk.

Vai jūs nesaskatāt arī kādas citas problēmas, kas varētu būt saistītas, iespējams, ar kādu negodprātīgu rīcību?

Pašreiz, liekot roku uz sirds, es gribētu teikt – nu, nav tādu negodprātību. Tas ir tas, ko es redzu un ko es dzirdu, ko lasu nolēmumos. Tieši tāpēc, ka pietrūkst laika pietiekami motivēt to nolēmumu, rodas šaubas, ka kaut kas varbūt nav kārtībā.

Vai jūs esat lasījusi savulaik izdoto Jāņa Brūkleņa grāmatu “Tiesāšanās kā ķēķis”?

Protams, ka lasīju. Tas attiecas uz tiesu sistēmu – protams, lasīju.

Kāds ir jūsu viedoklis par tajā publicēto, kas attiecas tajā skaitā uz šajā tiesā vēl joprojām strādājošajiem tiesnešiem?

Redziet, es esmu tiesnesis. Līdz ar to es nevaru nevienu cilvēku vainot, ja es neesmu izlasījusi dokumentus, pati redzējusi kādu situāciju vai apstākli, kas man liek saprātīgi šaubīties par kādu negodprātību vai kādām citām iezīmēm. Dzīve un mans amats man ir iemācījuši – neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus.

Viena no jūsu kolēģēm, kas turpina darbu tiesā, ir Gavares kundze. Jau pēc tam, kad grāmata bija izdota, žurnālisti bija izpētījuši, ka advokāta pa telefonu tiesnesei diktētais spriedums precīzi sakrīt ar reālo spriedumu vienā konkrētā lietā. Kā jūs to skaidrojat un vai jums patiešām nevienā brīdī nav radušās šaubas par šīs tiesneses darbu?

Redziet, mēs skatām gan pirmās instances lietas, gan apelācijas instances lietas. Apelācijas instancē mēs strādājam trīs tiesneši un, tikai strādājot vienā sastāvā, es redzu konkrēti, kā tiesnesis strādā. Man nav nācies strādāt ar Gavares kundzi vienā sastāvā. Tad, ja ir kaut kādi lēmumi, kas man liek aizdomāties, ka kaut kas nav pareizi no interpretācijas viedokļa, tad es eju pie [Civillietu] kolēģijas priekšsēdētājas un saku: mums par to ir jārunā sapulcē, nav pareizi domāt tādā virzienā! Bet to, kā tiek izspriesta lieta, redz tikai konkrētais sastāvs.

Jūs pieminējāt kolēģijas priekšsēdētāju – Buivides kundze līdzās Gavarei bija priekšsēdētājas Strences vietniece. Kā jūs vērtējat, kā būtu bijis pareizāk tiesai rīkoties pret tiesnesi Buividi, pār kuru krīt aizdomu ēna kriminālprocesā?

Pirmkārt, tiesa kā tāda jau nevar pieņemt nekādus lēmumus, to var izdarīt vai nu tiesas priekšsēdētājs vai…

Jūs taču pretendējat uz tiesas priekšsēdētāja amatu.

Šis modelis attiecībā uz atstādināšanu bija visnotaļ nepieciešams, lai šaubas kliedētu. Jautājums ir par to, ko dara tiesnesis «stāvvietā», jo tas ir pietiekami ilgs laika posms. Ja nevar aktīvi skatīt lietas, tātad ir pienākumi tiesnesim gan iepazīties ar judikatūru, gan pētīt doktrīnas, gan visu pārējo. Viens no ideāliem modeļiem būtu, ja varētu tiesnesi aizrotēt, piemēram, uz Tieslietu ministriju, kur tiesnesis ar savu pieredzi var palīdzēt ļoti daudz – proti, ministrijā ir darba grupas, ir daudz jautājumu, var dalīties ar pieredzi, kas uzkrāta. Līdz ar to aktīvi netiek skatītas lietas, lai uz to mirkli sabiedrībā nebūtu šaubas vai aizdomas, ka kaut ko varētu izspriest tiesnesis, kuru pēc tam varbūt sauks pie atbildības.

Kādēļ pieteicāties konkursam otrajā reizē, nevis pirmajā? Kas jums lika pārdomāt?

Man ļoti patīk skatīt lietas un tai ikdienas rutīnā es pat neaizdomājos, ka vajadzēja ko tādu darīt. Līdz ar to pirmais konkurss pagāja, pat neaizdomājoties par to. Tad, kad bija otrais konkurss izsludināts, kolēģi teica – vajag to darīt!

Vai Strences kundze arī?

Nu, protams, tādu uzrunu no Strences kundzes es nesaņēmu.

Kā jūs vērtējat Strences darbu šo piecu gadu laikā?

Ļoti aktīva, ļoti enerģiska tiesas priekšsēdētāja.

Intervijas sākumā jūs pieminējāt lielo atcelto civillietu skaitu. Vai tiesas priekšsēdētājas ziņā bija panākt kvalitatīvāku civillietu tiesas kolēģijas tiesnešu darbu?

Noteikti – jā. Ar akcentiem, ka ātrums nedrīkst būt pašmērķis, ka sabiedrība no mums gaida taisnīgu spriedumu saprātīgā termiņā. Taisnīgu pēc būtības, tādu, kuru saprot gan viena puse, gan otra, kāpēc ir tieši tā un ne citādāk. Ja prasītājs vai atbildētājs parādītu savam draugam vai kaimiņam – lūk, tiesa izsprieda pilnīgi nepareizi, tad tam kaimiņam vai draugam no šī nolēmuma vajadzētu saprast, nē – tiesa ir izspriedusi pareizi, tevi ir pārņēmušas emocijas! Tas ir tas, uz ko mums būtu jāiet.

Tie ir skaisti vārdi, bet ko konkrēti vajadzēja darīt citādāk?

Tas viss ir ierakstīts koncepcijā (Rīgas apgabaltiesas darbības attīstības koncepcija, ko tiesnese iesniedza konkursa komisijai – red.).

Nosauciet trīs lietas.

Pirmais – ir jāmaina organizācijas kultūra. Ar to mēģinot saprast, ka mēs spriežam taisnīgu tiesu, mūsu nolēmumi ir kvalitatīvi, mūsu process ir kvalitatīvs, mēs maksimāli izmantojam tiesnešu kompetences tieši tiesas spriešanā.

Kā tad jūs panāksiet to, lai Rīgas apgabaltiesas tiesneši tiešām spriestu taisnīgu tiesu? Kas ir tās praktiskās lietas?

Tās ir minētas koncepcijā, pirmais, – lai nodrošinātu ātrāku darbu, mums ir iespējams izsludināt gan sekretāru, gan palīgu ārējos konkursus. Mēs varam tādā veidā piesaistīt viskvalitatīvākos kadrus. Mums ir jāizsludina konkurss kā uz [priekšsēdētāja] vietnieka amatu, tā uz kolēģiju priekšsēdētāja amatiem, lai to amatu pildītu persona – pirmkārt, viskompetentākā, otrkārt, strādātgribošākā un tā, kam ir rūpe taisni par tiesu, tiesas reputāciju, to, cik mūsu nolēmumi ir kvalitatīvi, cik mūsu procesi ir kvalitatīvi. Ja mums ir uz šo brīdi maksimāli labākie kadri – sekretāri, palīgi – tiesnesis var darīt savu darbu un paļauties uz to, ka viņam nebūs jāapmāca ik pēc laika jauns sekretārs vai jauns palīgs. Īstermiņā tas ir grūtāk – piekrītu, jā, ir jātaisa jauns konkurss, ir atlases kārtas, testi jāizstrādā, bet ilgtermiņā tas ir vērsts uz kvalitatīvu darbu.

Ja mums ir kolēģijas priekšsēdētājs, tad viņam ir jābūt tam, kas šo [tiesu] praksi apkopo, kas ar to strādā un nav nozīmes mums sapulcē saukt numurus – atcelts tāds spriedums, tāds spriedums, to visu var izdarīt rakstveidā. Sapulcei var izziņot dienas kārtību, par ko mēs runāsim, lai tiesneši nāk uz sapulci un jau zina, par ko tur būs.

Tagad būs pāreja uz tīrajām trīs instancēm, kā to sauc. Tas nozīmē, ka Augstākās tiesas palātu ir plānots likvidēt, līdz ar to apelācijas instance būs piecas apgabaltiesas. Jau tagad ir jādomā par to, lai visur būtu vienota prakse. Jādomā par to, lai pirmās instances tiesneši spriež vispusīgi, pilnīgi un objektīvi. Viņiem ir jāapzinās, ka tas ir pirmais nolēmums šajā lietā. Ja tas ir kvalitatīvs un tajā ir motīvi, ne vienmēr būs mērķis pārsūdzēt. Jo kvalitatīvāk, jo mazāka pārsūdzība.

Šis jūsu priekšlikums par konkursa organizēšanu kolēģiju priekšsēdētāju un tiesas priekšsēdētāja vietnieka amatiem šķiet diezgan būtiskas pārmaiņas, salīdzinot ar līdzšinējo praksi – tas viss ir bijis tiesas priekšsēdētāja kompetencē. Kā jūs vērtējat Strences kundzes izvēli par vietnieku amatiem?

Jāsaka godīgi – man tur nav ko vērtēt, tas ir fakts, kas ir noticis, un tas ir jāpieņem, jo tur jau nav ierindas tiesneša iespējas ko ietekmēt. Tāds ir bijis lēmums.

Viena Strences vietniece – tiesnese patlaban tiek turēta aizdomās par krimināli sodāmiem pārkāpumiem, otra savulaik parādījusies “ķēķa” grāmatā, un, vētot maksātnespējas lietu virzību, es redzu dīvainības šīs tiesnese darbā. Tas rada jautājumu, kā jūs paši to tiesā vērtējat?

Tiesnešiem ir lietas, kas viņiem ir jāizspriež. Šajā jautājumā tiesnešu viedoklis nav ne vaicāts, ne uzklausīts. Varbūt kādu ir – man tas nav zināms. Ja jūs vaicāsit, kā tas izskatās no malas, attiecībā uz Buivides kundzi es gribētu teikt – ja es pareizi atceros, viņas uzvārds nebija “ķēķa” grāmatā. Pareizi?

Nebija.

Attiecībā uz šo krimināllietu – man atkal jāsaka – es esmu tiesnesis. Es nevaru ne nosodīt, ne pārmest kaut ko, kamēr neesmu redzējusi lietas materiālus. Nu, tā ir mana profesionālā būtība. Var būt viedokļi sabiedrībā, bet man kā profesionālim nav tādu tiesību, ne arī pamats – jo Satversme nosaka, kādu var atzīt par vainīgu tikai ar tiesas spriedumu. Līdz ar to arī attiecībā uz kolēģi man nav tiesību domāt citādi.

Protams, bet abstrahējoties varbūt no konkrētiem gadījumiem – gan šī grāmata, gan vēlāk atsevišķas epizodes, gan vairāki faktori vedina domāt, ka tas ķēkis kā tāds ir pastāvējis, bet šo gadu laikā no tiesnešu puses nav bijis nekas, lai pašattīrītos. Kā jūs, kas kandidē uz Latvijā lielākās tiesas priekšsēdētāja amatu, to vērtējat? Sajūta ir, ka jūs neredzat nekādas problēmas, kamēr vien tiesnesis nav notiesāts, vai tā ir?

Nē, tā gan nav. Mana aktīvā darbība – viena no tēmām, ko mēs [tiesnešu] mācību centrā pasniedzam – ir tiesnešu loma un ētika. Patiesībā šo projektu kopā ar mācību centru mēs izstrādājām vēl pirms grāmatas iznākšanas ar mērķi, lai runātu par to, nevis klusētu.

Kur jūs redzat, ka tā runāšana notiek?

Šeit ir tas jautājums – mēs runājam un mācām Latvijas tiesnešu mācību centrā. Mums ir ētikas komisija, kas jau ir ļoti liels solis. Bet vide ir noslēgta un šī vide nekomunicē ar medijiem. Nav jau tā, ka vispār nekomunicē, bet jūs piekritīsiet – nav atvērta medijiem, tur jau arī ir tā problēma, jo viss, ko mēs nezinām, rada dažādas spekulācijas, ka varbūt kaut kas nav kārtībā.

Par to, ka kaut kas nav kārtībā civillietu kolēģijā – tas, ko es varu teikt no sava skatu punkta, jā, lietu sadalei ir jābūt citādākai. Par to esmu arī ar kolēģijas priekšsēdētāju runājusi, arī ar Strences kundzi. Patiesībā ne tikai runāju, bet arī rakstiski rakstīju.

Kad, kam un ko jūs esat rakstījusi?

Strences kundzei, – ka lietu sadales kārtībai vajadzētu būt citādākai. Pirmkārt, mums ir sadalītas apelāciju lietas tādā veidā, ka mums ir pastāvīgie sastāvi – tie sastāvi, kas skata gan pirmās instances lietas, gan apelācijas instances lietas. Par lietām, kam ir termiņi, pastāvīgajos sastāvos šīs lietas nenonāk. Tikai tagad – no septembra – šīs lietas tiek dalītas arī pastāvīgajiem sastāviem.

Kas to sekmēja?

Nevaicājiet, lūdzu, man to, bet tā ir. Otrkārt, blakussūdzības mums tiek sadalītas manuāli. Es neredzu loģisku izskaidrojumu, kāpēc tā. Blakussūdzību lietās mums ir daudz jautājumu, kas ir slēdzošie jautājumi – proti, prasības nodrošinājumi. Un arī daudzi jautājumi, kas nav tālāk pārsūdzami.

Visas maksātnespējas, izsoļu lietas.

Jebkura blakussūdzība beidzas apelācijas instancē, izņemot divus gadījumus – ja ir atteikts pieņemt prasību un personai nav prasījuma tiesību vispār, tad ir pārsūdzības iespēja vēl [Augstākās tiesas] senātā. Lūk. Loģiska izskaidrojuma tam [ka šīs lietas sadala manuāli] es no sava skatu punkta neredzu – ja to var izdarīt ar datoru un automatizēti. Varētu mēģināt iebilst, ka tur varētu būt lietas, kas ir banku lietas – tā kā arī tiesnešiem ir kredītsaistības un tiesneši ir galvinieki, tad ir daudz jāraksta atstatīšanās lēmumi. Man gribētos teikt, ka tas nu nekādā veidā nav motīvs, kāpēc būtu jābūt tā.

Vai šī lietu sadales kārtība nav arī uzturējusi sabiedrībā to pārliecību, ka lietas nonāk pie konkrētiem tiesnešiem?

Noteikti, ka tas uztur to pārliecību.

Varbūt, ka tā arī ir?

Tad ir jautājums – jābūt konkrētai lietai, kas ir jāredz. Tur ir jābūt saprātīgi pamatotām šaubām, ka kaut kas nav izspriests pareizi. Es varu runāt tikai par jautājumiem, kas skar prasības nodrošinājumus, ko tiešām es tā kā pētu, tad tur var rasties jautājumi, – kāpēc jūs spriežat tā un ne citādāk.

Vai jums ir atbildes?

Mana dziļa pārliecība – ātrums.

Vai neesat manījusi kādas sakarības maksātnespējas lietu sadales procesā?

Uz maksātnespējas lietām nē.

Uz kādām esat?

Es saku, neesmu sakarības vispār manījusi. Ja jūs vaicājat sakarības, ko varētu mēģināt [sasaistīt] ar saprātīgām šaubām, tad ir ļoti intensīvi jāpēta.

Kā jūs kā tiesnese skatāties uz to, ko mēs pēdējo gadu laikā redzam tiesās saistībā ar maksātnespējas procesiem – vai ir vienota tiesu prakse šajos jautājumos vai arī jūs cīnāties kā tādos džungļos?

Nevajadzētu būt kā džungļos, noteikti. Man personiski ir pieredze ar maksātnespējas lietām astoņus gadus Kurzemes apgabaltiesā, esmu skatījusi. Tas ir pietiekami liels rutīnas darbs un, atnākot šeit, es mēģināju distancēties no tā visa un esmu ļoti priecīga, ka man tas arī izdevās. Tajā laikā gan šo maksātnespējas lietu nebija tik daudz. Un bija arī cits likums. Pašreiz lietas skata pilsētas un rajona tiesas. Ļoti pareizi, jo laikā, kad likums par piekritību no apgabaltiesas uz rajona tiesu mainījās, to lietu bija tik daudz, ka apgabaltiesas nebūtu to varējušas izdarīt kapacitātes ziņā. To vajadzēja sadalīt. Mācību centrā mācības notiek, par to nav strīdi. Prakses apkopojumi – man grūti pateikt, vai ir. Bet tas, ka kaut kas nav kārtībā ar tiesību normu piemērošanu un interpretāciju, tas ir vairāk nekā skaidrs. Mums ir pietiekami piemēru – “Palink” lieta, kas ir skaļa, kļūst sabiedrībai zināma, mums ir Satversmes tiesas lēmums, tā ka problēmas identificējas.

Tas ir jums kas jauns, vai tomēr uzskatāt sevi par lietpratēju maksātnespējas lietās?

Es gribētu domāt, ka esmu lietpratēja vēl joprojām, kaut arī tieši maksātnespējas lietas neskatu.

Kādas tieši lekcijas jūs pērn pasniedzāt maksātnespējas administratoriem? (Pērnā gada deklarācija liecina, ka tiesnese ir saņēmusi 135 latu honorāru no administratoru asociācijas – red.)

Par prasības nodrošinājuma institūtu.

Ko tieši jūs viņiem mācījāt?

Tad jāklausās ilgi un dikti, tā ir veselas dienas nodarbība. Mēs ieviesām civilprocesā normas, kas nosaka, ka prasības nodrošinājumu nedrīkst piemērot automātiski, jo tāda situācija nevar būt – arī tiesu prakse ir pierādījusi, ka prasības nodrošinājumus mēģina izmantot ļaunprātīgi.

Tāpat ļaunprātīgi izmanto.

Priekš tā ir tiesa, lai redzētu un katru gadījumu izspriestu.

Noslēdzot – ja jūs būtu tiesas priekšsēdētāja, kā jūs panāktu, ka šajā tiesā tiesneši spriež taisnīgu tiesu, ka nevar lietas nonākt pie konkrētiem tiesnešiem, ka šeit nepastāv kaut kāds korporatīvisms?

Pirmkārt, izdarām visu, lai dators dalītu visas lietas, cik nu maksimāli iespējams. Ja dators to nedara, tad izskaidrojam, kāpēc tās lietas tiek sadalītas manuāli. Strādājam ar nolēmumu kvalitāti – pirmkārt, jāstrādā katram pašam, arī koleģiāli sastāvā, sekojot cits cita nolēmumiem. Kolēģiju priekšsēdētājiem ir viena no pamatfunkcijām sekot līdzi, kur tiek atcelti visvairāk nolēmumi, kāpēc atcelti, pēc tam arī risināt. Plus, ja mēs šo [tiesu] praksi apkopojam ātrāk un kvalitatīvāk, mēs varam dalīties ar kolēģiem, varam atbalstīt arī kādu jautājumu izpētē, kas praksē ir sagādājis problēmas. Lai pamata uzstādījums ir tāds – mēs gribam spriest kvalitatīvi un profesionāli. Tā, lai tiesnesis nāk ar taisnu muguru un saka – bija tā, tāpēc ka tas, tas, tas. Lai ir argumenti, lai ir pamatojums tāds, ka mūs arī saprot. Tas ir viens. Otrs – ir jāstrādā ar masu medijiem, jāskaidro, kāpēc šajā gadījumā bija tā un ne citādāk. Nu, ir cilvēkiem jāsaprot – kāpēc tā un ne citādāk.