Ekonomiskās prognozes 2014.gadam

Gada laikā esam nosoļojuši 1/20 no attāluma, kas mūs šķir līdz Vācijas dzīves līmenim

Politiķi un astrologi reti atskaitās par iepriekšējo prognožu īstenošanu. Pirmie savas prognozes un solījumus koriģē atbilstoši vēlēšanu ciklam un cilvēku gaidām, bet otrie savos pareģojumos ir ļoti nekonkrēti vai arī “noraksta” visu uz tālu zvaigžņu starojumu, it kā gala rezultātu nenoteiktu pašu cilvēku rīcība vai bezdarbība.

Neesmu ne politiķis, ne astrologs, tāpēc, vērtējot gaidāmos notikumus ekonomikā 2014.gadā, aplūkošu paša izteiktās prognozes tieši pirms gada (tās tekstā iezīmētas slīprakstā). Un vēlreiz atgādināšu – nākotne nav ierakstīta zvaigznēs, bet mēs to veidojam paši.

“Varam sagaidīt, ka šogad Latvijas ekonomikas izaugsme palēnināsies, tomēr joprojām būs viena no straujākajām Eiropā.”

2013.gada pirmajos trīs ceturkšņos esam sasnieguši 4,2% iekšzemes kopprodukta (IKP), kāpumu, kas patiešām ir mazāks par pēckrīzes atsitiena ietekmē 2012.gadā sasniegtajiem 5,2%, tomēr ir augstākais rādītājs Eiropā.

Arī Latvijas iedzīvotāju vidējais ienākumu līmenis ir audzis – no 64% līdz 67% no vidējā Eiropas rādītāja. Tas nozīmē, ka gada laikā esam nosoļojuši 1/20 no attāluma, kas mūs šķir līdz Vācijas dzīves līmenim. No ekonomikas teorijas viedokļa tas ir liels panākums.

Sagaidu, ka 2014.gadā ekonomikas izaugsmes temps saglabāsies līdzīgs.

“Gaidāms, ka atalgojuma līmenis 2013.gadā sasniegs pirmskrīzes līmeni (500 latus jeb 711 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas). Kā ierasts, Rīgā algas būs par 15% augstākas.”

Pirmskrīzes atalgojuma līmeni – 500 latus pirms nodokļu nomaksas – esam pārsnieguši jau 2013.gada trešajā ceturksnī, bet Rīgā šis rādītājs sasniedzis 575 latus. Raksturīgi, ka atalgojuma un nodarbinātības pieauguma ziņā labākie rezultāti sasniegti privātajā sektorā, tātad ekonomikas atgūšanās pēc krīzes ir reāla un nav saistīta ar kosmētiskiem īstermiņa uzlabojumiem.

Jāatceras, ka ilgtspējīgu atalgojuma kāpumu nosaka produktivitātes pieaugums katra atsevišķā darbinieka, uzņēmuma, nozares līmenī un ekonomikā kopumā.

Ražojošajā sfērā darba produktivitātes kāpumu nodrošina labāku iekārtu un modernāku tehnoloģiju izmantošana, kā arī kvalificētāks darbaspēks. Kāpumam ražošanā seko uzlabojumi arī pakalpojumu sfērā.

Kas notiks 2014.gadā? Vēl viens atalgojuma nekontrolēta pieauguma bums, kas pārsniegtu produktivitātes kāpumu, nav gaidāms un nav pat vēlams (dzīves līmeņa pieaugumu tas nedod; ar produktivitāti nepamatoto algas kāpumu pēcāk noēd inflācija). Algu pieaugums kopumā būs sabalansēts ar darba ražīgumu un nedaudz pārsniegs 5%.

“Joprojām būs vērojama nozīmīga darba tirgus segmentācija, ņemot vērā kvalifikācijas līmeni. Ļoti pieprasīti un tāpēc daudz labāk atalgoti būs sava aroda meistari, kamēr ierindas darbiniekiem un palīgstrādniekiem klāsies ne tik labi.”

Lai arī presē bija lasāms, ka ir vērojama speciālistu ar augstāko izglītību pārprodukcija, savukārt tehnisko darbinieku trūkst, nodarbinātības statistika liecina par kaut ko citu. Faktiskā bezdarba līmenis starp cilvēkiem ar augstāko izglītību 2013.gadā bija 6%, ar vidējo profesionālo izglītību – 12%, ar vidējo vispārējo izglītību – 16%, ar pamatizglītību – 25%.

Jaunībā nav grūti iegūt darbu arī bez labas izglītības, problēma ir to saglabāt visa mūža garumā.

Sagaidu, ka 2014.gadā bezdarba līmenis pakāpeniski samazināsies visās iedzīvotāju grupās, bet izglītība joprojām būs galvenā un labākā apdrošināšanas polise pret bezdarbu. Vēl vērtīgāka būs pārdomāta izglītības izvēle, kas ļautu atklāt savus talantus un labākās īpašības.

“Ja nebūs nekādu pārsteigumu, Latvija izpildīs Māstrihtas kritērijus, saņems uzaicinājumu pievienoties eirozonai un vēl pietuvosies dalībai Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD) jeb pasaules “zelta miljarda” iedzīvotāju klubiņam.”

2013.gada pavasarī Latvija ar uzviju izpildīja Māstrihtas kritērijus, bet jūlijā saņēma oficiālu uzaicinājumu iestāties eirozonā. Ieviešot eiro, nenoteiktība par lata kursu tiek novērsta un par pagātni kļūst cilvēku tracināšana ar “ekonomisko analīzi” par “nenovēršamo” lata devalvāciju vai baumām par mūsu naudas nākotni.

Maijā Parīzē sākās oficiālas sarunas par Latvijas pievienošanos OECD, bet pozitīva šī notikuma ietekme jūtama jau pašlaik. Piemēram, novembrī OECD publiskoja salīdzinošu analīzi par darba tirgus likumu bāzi OECD 34 dalībvalstīs un Latvijā. Vienlaicīgi ar vērtīgu ekonomisko analīzi esam saņēmuši arī rekomendācijas par pasākumiem situācijas uzlabošanai. Latvijā novērota liela atšķirība starp likumā paredzēto darbinieku aizsardzību un to, kāda situācija ir praksē, un šī problēma ir jārisina. Savukārt decembrī OECD publiskoja tradicionālo dažādu valstu skolēnu zināšanu salīdzinājumu, kas atkal apstiprināja mūsu atpalicību no kaimiņiem igauņiem. Ceru, ka šie pētījumi dos impulsu nepieciešamajām un ekonomikas attīstībai tik nozīmīgajām reformām mūsu valstī.

Pēcvārds

2014.gads būs īpašs, turklāt ne tikai ekonomikā līdz ar eiro ieviešanu. Gaidāmi būtiski notikumi valsts politiskajā dzīvē – Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanas. Un tāpēc ļoti svarīgi atcerēties vienkāršu atziņu – jo labāk strādāsim, jo labāk dzīvosim. Turklāt valsts attīstības rādītāji (iekšzemes kopprodukta izaugsme, dzīves līmenis, inflācija, bezdarbs utt.) ir nevis atsevišķi valdības vai Saeimas, bet visas sabiedrības sniegums.

Diemžēl jau tagad var nojaust, ka priekšvēlēšanu gaisotnē atkal varēsim klausīties dažāda ranga populistu dziesmās, ka labākas dzīves priekšnoteikums ir krustiņš vēlēšanu biļetenā pretī “pareizās personas” vārdam (un nevis jaunas profesijas apgūšana, sportot sākšana vai kāda laba darba paveikšana), bet mediju uzmanības olimpā būs viduvējības ar banālām frāzēm.

Starp citu – kā tad sokas “totālās krīzes un eiro zonas nenovēršamā sabrukuma” apoloģētiem? Pēdējais šo “ekspertu” apokaliptisko prognožu bastions – Latvijas uzņēmumu it kā milzīgie izdevumi eiro ieviešanas dēļ, kas it kā nenovēršami un būtiski cels cenas.

Veicu elementārus aprēķinus, kas liecina, ka patiesībā šī ietekme ir pavisam niecīga. Piemēram, abas lielākās mazumtirdzniecības ķēdes – “Rimi” un “Maxima” – savus eiro ieviešanas izdevumus lēš aptuveni 200 un 150 tūkstošu latu apmērā. Šī summa ir līdzvērtīga šo tirdzniecības ķēžu veikalu apgrozījumam 1-2 stundu garumā. Savukārt pārtikas tirgotāju eiro ieviešanas izdevumi būs ap 700 tūkstošiem latu, tātad 0,04% no gada apgrozījuma. Līdz ar to apgalvojumi par lieliem eiro ieviešanas izdevumiem un gaidāmo preču sadārdzināšanos eiro ieviešanas dēļ ir nepamatoti.

Gadu iepriekš kāds gatavojās neizbēgamajam pasaules galam (pēc maiju kalendāra), un tagad par to vairs pat neatceras. Domāju, ka līdzīgi notiks ar eiro ieviešanu – nekādu būtisku problēmu nebūs, tāpat kā to nebija, pirms trim gadiem ieviešot vienoto Eiropas valūtu Igaunijā. Un pēc gada par pašreizējiem satraukumiem mēs tikai pasmiesimies.

Noslēgumā atkārtošos – nākotne nav ierakstīta zvaigznēs, to veidojam mēs paši. Un tikai no mūsu pašu darbībām ir atkarīgs, kā nosvērsies svaru kausi.

Autors ir Latvijas Bankas ekonomists