Eiro, Zolitūdes vai Bērziņa gads?

 

Latus mainīs mūžīgi! Tas varētu būt gada teiciens. Jo jāšaubās, vai latus varēsim samainīt pret eiro nākamos vismaz 20 vai 100 miljardus, vai pat 10 simtpiecdesmitajā pakāpē gadus, kas atbilstoši dažādām teorijām esot Visumam atlikušais mūžs. Uz šādu rēķinu fona nekas nešķiet mūžīgs. Kā nesen pārliecinājāmies, nav mūžīgs pat premjerministrs Dombrovskis.

Latvijas Banka mainīs latus pret eiro tikmēr, kamēr būs eiro un Latvijas Banka. Bet Latvijas Banka būs tikmēr, kamēr būs Latvijas valsts. Pievienošanās eirozonai ierindojama starp Latvijai patiešām vēsturiskiem notikumiem. Tas bija galvenais temats gan premjerministra Valda Dombrovska, gan Valsts prezidenta Andra Bērziņa svētku uzrunās pirms gada.

Dombrovska uzruna bija viņam tipiski pragmatiska. Valdība turpināšot atbildīgu fiskālo politiku, šis būšot stabilas izaugsmes un augošu iespēju gads, bet galvenās problēmas būs nabadzība un demogrāfiskā situācija. Taču Latvijas pievienošanos eiro premjerministrs skaidri ielika valsts ģeopolitiskās izvēles kontekstā – „valsts nākotne ir saistāma ar Eiropu” un „eiro ir daļa no mūsu eiropeiskās nākotnes”. Dombrovskis citēja Igaunijas prezidentu Ilvesu, ka viņa valsts, pievienodamās eiro, „austrumu kaimiņam signalizē: mēs esam projām uz neatgriešanos un esam laimīgi par to”.

Prezidenta Bērziņa uzrunas pozitīvisms bija lokālāks un ar nosacījumiem ierobežots. Novēlējis „nepazaudēt savu ceļu” un „stingri stāvēt uz šīs zemes”, viņš pabrīdināja, ka „esam aizmirsuši cilvēku” un pat „riskējam pazaudēt savu valsti”. (Bažas par valsts iespējamo zaudēšanu no valsts augstākās amatpersonas esam dzirdējuši vairākkārt.) Arī galvenais arguments par labu eiro balstījās uz noliegumu: „Nav jēgas lietot eiro, ja nevaram lemt par eiro zonas attīstību… Mēs nedrīkstam pazaudēt iespēju būt starp stiprākajām valstīm Eiropā.”

Bērziņš līdz šim vienmēr bija bijis stingrs valdības budžeta politikas un eiro ieviešanas atbalstītājs – pat tad, kad tas traucēja viņa „zaļo zemnieku” partijas populismam. Tāpēc jo paradoksālāka var šķist prezidenta gatavība palīdzēt gāzt valdību, kura bija īstenojusi viņa atbalstīto fiskālo politiku, lai acīmredzami mēģinātu dabūt atkal pie teikšanas tos, kuru bezatbildīgā saimniekošana bija iedzinusi valsti krīzē. Un traģisks paradokss paradoksā – iegansts valdības gāšanai bija Zolitūdes “Maximas” katastrofa, kuras cēloņi, kā pats prezidents skarbi norādījis, esot sistēmiski – tātad sakņojas tieši tās politikas tikumos, kuras atgriešanos viņš nu veicina.

Zolitūdes korekcija

Zolitūdes traģēdiju nevarēja ne plānot, ne paredzēt. Atskatā var secināt, ka cilvēku drošībai vitāli svarīga lemšana acīmredzot bija pārtapusi par savējiem savstarpēji izdevīgu sarunāšanu, un agri vai vēlu tam neizbēgami būtu sliktas sekas. Tomēr 54 cilvēku dzīvība ir neiedomājami augsta cena par līdzcilvēku alkatību, paviršību un bezatbildību. Turklāt nevar paredzēt, kas vēl varētu sabrukt, un diemžēl neviens nevar galvot, ka tas nevar notikt.

2013. paliks vēsturē pirmām kārtām kā gads, kad Latvijā notika mierlaiku lielākā katastrofa. Uz šādas traģēdijas fona gausties par citām nebūšanām šķiet sīki, bet plātīties ar sasniegumiem nav īsti piedienīgi.

Turklāt valsts 95.gadā nodega Rīgas pils jumts, bet ugunsgrēka seku labošana izvērtās par vēl vienu vienaldzības un neizdarības paraugu. Arī „Liepājas metalurga” progress gada laikā no „īstermiņa problēmām” līdz maksātnespējai, pirms kuras Valsts kasei nācās samaksāt aizdevējiem savulaik valsts galvotos 68 miljonus nodokļu maksātāju naudas, bija vēl viens smags atgādinājums par politbiznesa „sistēmas” jēgu un mērķi – apčakarēt visus par labu dažiem.

Šogad pirmoreiz dabūjām gaismā apskatīt vēl vienu šā „nacionālās buržuāzijas biznesa” kaktu – maksātnespējas administratoru daļas un dažu tiesnešu sistēmiski sashēmoto brālību. Bet konfliktā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā administratīvais spēks ir priekšnieka Jaroslava Streļčenoka pusē, un koruptīvās sistēmas ļaudīm ir iemesls svinēt par cīņas ar korupciju simbolu kļuvušās Jutas Strīķes atlaišanu no darba pašā pirmssvētku burzmā.

Tiesa, Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas būvdarbu pabeigšana ļauj priecāties, ka var kvalitatīvi izdarīt arī lielus un paliekošus darbus, pat ja tas prasa ceturtdaļgadsimtu ilgu spēju uzturēt un ar ikdienas darbu veicināt tautai svarīgu, ja arī ne vienmēr sabiedrības atbalstītu ideju. Bet Dziesmusvētki, kā vienmēr, apliecināja, ka latviešu tauta vēl nepošas iznīkt pat bez atgādinājumiem par „valstsnāciju” un „latvisku dzīvesziņu” Satversmes preambulā.

Latviju neesam tomēr pazaudējuši, kaut arī pašvaldību vēlēšanās Rīgā pie varas palika Ušakova un Amerika „20 procentu” varas vertikāle. Taču Ušakova partijas līgumpartneri Krievijā neļāva aizmirst par savu impērijas atjaunošanas nodomu nopietnību – gan ar vērienīgo Baltijas valstu okupācijas treniņu „Zapad 2013″, gan ar Ukrainas piespiešanu novērsties no Eiropas Savienības par labu Krievijas ganīto „brālīgo valstu” savienībai. Diezin vai var piekrist prezidentam Bērziņam, ka vēršanās tiklab pret pašmāju „oligarhiem”, kā arī pret kaimiņvalsts „maigās” vai nebūt ne tik maigās varas izpausmēm Latvijā ir „ienaidnieku meklēšana”.

Pašu taisītas dāvanas

Prezidents Bērziņš Jaungada apsveikumā pirms gada nodeklamēja Kārļa Skalbes pantiņu: „Jaunā gadā atkal prasa, vai būs laime, kāda, kur? Zīlnieks ziemas zvaigznēs lasa, prātnieks prāto, burvis bur.” Bet nupat Ziemsvētku apsveikumā novēlēja mums „sajust to bērnišķīgi brīnumaino ticību nākotnes sapņu piepildījumam, kādu ikviens no mums reiz ir piedzīvojis”.

Taču politiķa darbs nav lasīt zvaigznēs vai kūtī klausīties, ko zirgi runā. Cerēdami uz vēlētāju bērnišķīgu ticību brīnumiem, pirms nākamgad gaidāmajām Saeimas vēlēšanās no migām sākuši izlīst plīšu padeldējuši laimes lāči nojātos baltos zirdziņos. Un arī prezidents valdību pašlaik taisa tā, it kā gatavotos kādā Jaungada tirdziņā nolūkotu premjerministru nolikt, glīti dāvanu papīrā ievīstītu, tautai par prieku zem eglītes.

Ticība brīnumiem ir pat mūžīgāka nekā lats vai eiro. Taču viss gada laikā mūsu valstī un ar valsti notikušais ir cilvēku pašu darītā vai nepadarītā rezultāts. Kā Bērziņš pats pagājušajā gadu mijā uzrunā tautai teica: „Ikviens no mums veido Latvijas likteni. Kādi būsim mēs, tāda būs mūsu valsts.”