Vai aicinājums turpināt “dzīvot melos”?

Sabiedrība jau ilgi gaidījusi uz iespēju civilizēti izvērtēt savu pagātni

Tieši tā var uztvert Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja Valda Zatlera teikto, kad viņš aizvadītajā nedēļā medijiem un sabiedrībai skaidroja, kāpēc SAB pārziņā esošo Latvijas PSR VDK kartotēku jeb tautas valodā „čekas maisus” ar likumu „jānorok” vēl uz 30 gadiem.

Īsumā – nevarot būt pilnīgas pārliecības, ka čekas maisos ir visas kartītes. Aģentu skaits bijis tuvu 25 tūkstošiem, bet maisos ir kartītes tikai par četrarpus tūkstošiem personu. Turklāt tajās atrodamā informācija neļaujot nepārprotami konstatēt faktu par sadarbību ar VDK.

Zatlers pauda šaubas, vai sabiedrība 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir gatava sākt izskaidrošanos, un izteica bažas, ka maisu atvēršana radītu jaunu šķelšanos sabiedrībā – vispirms jau pašu latviešu vidū. Piedevām runa esot arī par valsts drošību (no pēdējā tad izriet, ka kādreizējie aģenti ieņēmuši un joprojām ieņem nozīmīgas pozīcijas valsts vadībā).

Jāatzīmē būtisks aspekts: neviena no amatpersonām savos skaidrojumos līdz šim nav uzskatījusi par vajadzīgu kaut vai pieminēt to Latvijas sabiedrības daļu, kas padomju režīma laikā cietusi no VDK aģentu un darbinieku rīcības un joprojām nav saņēmusi morālu kompensāciju par pārdzīvoto, aplūkot likumprojekta ideju ar tās acīm.

Vēsturnieka Ritvara Jansona rīcībā ir korektāka informācija: līdzās 4300 VDK aģentu kartītēm pastāvot arī elektroniskā datu bāze, kurā ir informācija par 35 656 VDK ziņotājiem, un 8000 šo ziņotāju ziņojumu atreferējumi, saglabājušās arī nedaudzas operatīvās lietas. Viņaprāt, šis materiāls, kurš satur VDK dokumentus arī par 80.gadu otrās puses Atmodas organizācijām, kompleksi jāpēta vēsturniekiem, bet valstij tam jāatvēl vajadzīgie finanšu resursi. Daļa informācijas, lai arī nepilnīga, noteikti ir jāpublisko, pievienojot zinātniskus komentārus. Jansons Latvijas Radio aicināja nelikt vienos svaru kausos informatorus ar pavēļu devējiem, kuru augšgalā vietējā līmenī atradās Latvijas PSR KP Centrālkomitejas locekļi.

Šķiet, likumdevēji, nākot klajā ar šādu iniciatīvu, nav uzskatījuši par vajadzīgu iepriekš konsultēties ar šajā jomā kompetentiem vēsturniekiem. Tāpat vērā nav ņemta sabiedrības vēlme un tiesības uz nosacītu vēsturiskā taisnīguma piepildīšanos.

Noraidot Valda Zatlera šaubas varam apgalvot, ka sabiedrība jau ilgi gaidījusi uz iespēju civilizēti izvērtēt savu pagātni. Šo vajadzību pēc skaidrības nedrīkst infantili „norakt”, nācijas kolektīvajā zemapziņā uzturot spēkā savulaik „čekas” iedibinātās bailes un noteikumus.

Tikai sociālistiskajā reālismā sakņotās bezkonflikta teorijas pārņemtiem cilvēkiem var šķist, ka, noslēgusi nekrietnu darījumu par patiesības noklusēšanu, sabiedrība kļūs vienotāka.

Politiķi pašlaik piedāvā sabiedrībai turpināt dzīvot dubultu dzīvi, vienai cilvēku daļai nedodot norēķinu iespēju ar pagātni – iespēju atzīt savas kļūdas un atvieglot sirdsapziņu lustrācijas procesā, otrai daļai – piedot. Tas ir arī jautājums par uzticamību valsts varai, par savstarpējās uzticamības līmeni starp sabiedrības locekļiem. Tā ir arī nepārprotama mācība jaunajai paaudzei, ka nodevība principā nav nekas slikts un ka tā ir noslēpjama.

Liedzot iespēju pilsoņiem lustrēties humānā un diskrētā procedūrā, viņiem tiek atņemta iespēja atbrīvoties no padomju kauna krusta. To personu vārdi, kuri brīvprātīgi lustrējas valsts nodrošinātā procedūrā, netiek publicēti, tādēļ versijas par sabiedrības šķelšanu ir, mazākais, nekorektas.

Persona savu lustrāciju var un drīkst, ja vēlas, paturēt slepenībā, neinformēt ne savu ģimeni, ne draugus. Tā ir individuāla rēķinu noslēgšana ar pagātni, savu valsti un sirdsapziņu, nevis publisks process.

No tiem, kuri iestājas par „čekas maisu iesaldēšanu”, nereti atskan sabiedrību biedējoša retorika – notikšot „raganu medības”, bijušo aģentu un čekistu „atspārdīšana”, maisu atvēršana esot novēlota utt., un tā joprojām. Tomēr nav dzirdēts par vardarbīgiem gadījumiem citās postpadomju bloka valstīs, kurās tikuši vētīti komunistu politiskās policijas arhīvi vai notikusi lustrācija.

Bulgārijas parlamentā darbojusies „Dosjē komisija”, kas strādājusi ar arhīvu materiālu, vēlāk individuālā kārtā darot šos materiālus pieejamus savas valsts pilsoņiem. VDK arhīvu apzināšanas procesi notikuši Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Ukrainā un citur. Tādēļ nav izprotama Latvijas tautas priekšstāvju vēlēšanās šo sabiedrībai tik nepieciešamo pagātnes izvērtēšanas darbu turpināt novilcināt vai nerosināt vispār. Šādā veidā valstī tiek sekmēta un uzturēta baiļu terora un aizdomīguma atmosfēra, demokrātisko iekārtu padarot vien par ārišķīgu formu, kurā ieliets ar pagātnes rēgiem un vēsturisko netaisnību piesātināts saturs. Šā jautājuma skatīšana ārpus kādreizējā Varšavas pakta valstu pieredzes konteksta rada priekšstatu, ka Latvija ir kļuvusi par Krievijas maigās varas ietekmes galveno platformu rietumos.

Okupācijas fakts Latvijas vēsturē šodien daudziem ir vairs tikai abstrakcija. Pienācis laiks atzīt, ka režīms, kurā spiestā kārtā piecas desmitgades dzīvoja vairākas latviešu paaudzes, bija noziedzīgs. Tas, ka tā pastāvēšanas periods krietni pārsniedza 12 nacionālsociālisma gadus Vācijā, nevar kalpot par attaisnojumu nodarījumiem pret laikabiedriem. Tiesa, cilvēki par informatoriem un aģentiem kļuva dažādu iemeslu dēļ un dažādās situācijās, arī piespiedu kārtā. Tāpēc nevar izpalikt jautājums par katra individuālo atbildību un nodarījuma vieglumu vai smagumu.

Kalpošana VDK nebija tikai „darbs drošības iestādēs”, kā to apgalvo SC deputāts Agešins, demagoģiski klāstot, ka „čekas maisu” atvēršanas gadījumā ļaudis vairs nevēlēsies strādāt neatkarīgās Latvijas drošības iestādēs. VDK nav uzskatāma par civilizētas un demokrātiskas valsts standarta drošības struktūru, tāpēc šādi salīdzinājumi ir absurdi.

Sabiedrībā ir nobriedusi nepieciešamība morāles kategorijas un vērtības uzskatīt par līdzvērtīgām tehniskiem un juridiskiem risinājumiem, tā gaida, ka likumus un rīkojumus beidzot tulkos nevis burtiski, bet atbilstoši likuma būtībai un garam. Un sabiedrība ir gatava nozīmīgam pavērsienam – attīrīšanās procesam.

Tāpēc varas pārstāvjiem bez aizbildinājumiem jāpilda šis sabiedrības pasūtinājums – jāorganizē un jēdzīgi jāvada lustrācijas process Latvijā, balstoties uz šajā ziņā veiksmīgāko Austrumeiropas valstu pieredzi.

Eseju „Nedzīvot melos”, uz kuru atsaucamies virsrakstā, krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins uzrakstīja 1974.gadā, vēršoties pie PSRS inteliģences pēc „Gulaga arhipelāga” nomelnošanas kampaņas. Tajā viņš aicina pretestību varai izrādīt individuālā līmenī, pat netiešā veidā, sākt ar mazumiņu, tomēr cietā pārliecībā – neiesaistīties melos. „Lai meli ir visu pārklājuši, lai meli valda pār visu, bet ne ar manu palīdzību un starpniecību. Kad ļaudis atsakās no meliem, tie vienkārši pārstāj eksistēt.” (Eseja krievu valodā izlasāma internetā.)

Ironiskas sakritības dēļ tieši šajās dienās atklāta Latvijas Nacionālā arhīva speciālistu sagatavotā virtuālā izstāde „1983.gada politiskās prāvas Latvijā“. Tajā var iepazīties gan ar apsūdzēto lietām, gan ar laikmeta konteksta izklāstu, tālaika preses publikācijām, tiesas sastāvu, utt. Var izlasīt arī vairāku pilsoņu – „ziņotāju” iesniegumus VDK. Gunārs Astra bija viens no šajās prāvās apsūdzētajiem, un kopš viņa teiktā nu jau slavenā “Pēdējā vārda” pagājuši 30 gadi. (Internetā joprojām aplūkojama arhīvistu sagatavotā izstāde par Gunāru Astru)

Grūti samērot to atbildības un likteņa smagumu, kādu uzņēmās Gunārs Astra, Lidija Doroņina-Lasmane, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Boriss Grezins, Jānis Barkāns, Ints Cālītis, Gunārs Freimanis un Ģederts Melngailis ar iespējamiem patērniecības līmeņa un statusa apdraudējumiem bijušajiem VDK sadarbības aģentiem mūsdienu Latvijā.

Augstākminētās izstādes dokumenti neapšaubāmi parāda, ka daudzi latvieši padomju laikā kļuva par noziedzīgas varas gribas izpildītājiem. „Viens no traģiskākajiem aspektiem, kuru parāda 1983.gada politisko prāvu dokumenti, ir fakts, ka vairums no VDK izmeklētājiem, kas 1983.gadā veica šo lietu izmeklēšanu, bija latvieši,” raksta izstādes veidotāji. „Visi tiesneši, kas 1983.gadā iztiesāja šīs lietas, bija latvieši un arī vairums no tiesas piesēdētājiem (kuru loma un ietekme lietās gan bija tikai formāla) bija latvieši. Visbeidzot prokurors V. Batarags, kurš uzturēja apsūdzības gandrīz visās 1983.gada politiskajās prāvās (izņemot B.Grezina tiesāšanā) un dažkārt izcēlās ar visai odioziem izteicieniem pat no padomju jurisprudences viedokļa, arī bija latvietis. Tā laika Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs A.Voss, kurš regulāri tika informēts par šo prāvu norisi, un tā laika Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs B.Pugo, kurš piedalījās šo prāvu organizēšanā vai izpildīja PSRS centrālo varas institūciju norādījumus par šādu prāvu īstenošanu, arī bija latvieši, lai gan pat latviešu valodu viņi zināja vāji. Šie fakti parāda, cik ļoti tuvu garīgai iznīcībai PSRS okupācijas laikā bija novesta liela daļa no latviešu tautas, ja tās pārstāvji piedalījās (ļoti ticams, ka vismaz daļa no tiesnešiem bija spiesti uzņemties šo procesu iztiesāšanu pret savu gribu) represijās pret citiem latviešiem tikai tādēļ, ka tie pauduši Komunistiskās partijas un VDK vadītājiem nevēlamus uzskatus. Viņu piedalīšanās šajās prāvās ļāva padomju propagandai atspēkot argumentus par okupācijas varas represijām, norādot, ka dažādus ″pretpadomju elementus″ nosoda paši latvieši. Plašākā kontekstā tas ilustrē mazo traģēdiju Padomju Savienībā, kad skaitliski nelielas tautas tika pakāpeniski iznīcinātas un/vai asimilētas ar pašu šo tautu pārstāvju palīdzību.” Vai arī šie tiesneši, ja vēl dzīvi, nebūtu pelnījuši lustrāciju?

Šā gada vasarā Tatjanas Ždanokas rīkotajā konferencē, veltītā Latvijas okupācijas fakta noliegumam, Jakovs Pliners mūsu valstī nenotikušo lustrācijas procesu minēja kā apstiprinājumu padomju okupācijas fakta neesamībai. Postpadomju valstīs, mainoties sociālpolitiskai iekārtai, tas ticis uzskatīts par obligāti nepieciešamu.

Mēs sērojam par deportācijās nomocītajiem un komunistu veikto zvērību upuriem, godinām Latvijas padomjlaiku brīvības cīnītājus – disidentus, bet kavējamies publiski atzīt pat savu konformismu, piemēram, piederību kompartijai.

Tiek uzsvērts, ka latviešu inteliģence savu vadošo lomu sabiedrībā ir zaudējusi. Varbūt tas ir likumsakarīgi. Vai kāds no radošās elites ir publiski paudis savu nožēlu par kolaborāciju ar padomju režīmu? Kamēr vieni šādi „nopirka” iespēju ceļot uz ārvalstīm, veidot karjeru un iepirkties specveikalos, citi – no politzonām vai Sibīrijas pārbraukušie, viņu pēcteči – dzīvoja tiem ierādītos mitekļos bez labierīcībām vai komunālo dzīvokļu istabās, pārsvarā atsakoties no tiešas komunistu diktatūras balstīšanas. Vai šiem ļaudīm Latvija ir atdevusi pienācīgu godu vēsturiskā taisnīguma paradigmā?

Sabiedrība augstu novērtētu gan savulaik ar kompartiju saistīto latviešu secinājumus, gan iespēju bijušajiem VDK informatoriem lustrēties valsts noteiktā kārtībā. Georga Andrejeva solim 90.gados sekotāju diemžēl nebija. Taču būtiski atgādināt, ka izpalika arī viņa kādreizējās rīcības sabiedrisks nosodījums, jo vairums cilvēku izprata un novērtēja viņa spēju uzņemties atbildību.

Mums ir nepieciešami atklāti, publiski pieejami atmiņu stāsti par kontaktiem ar VDK, lai pārrautu postpadomju sindroma raisīto baiļu sastingumu, klusējot par jaunāko laiku vēstures faktiem. No sabiedrības, kas morāli attīrījusies, vislielākā ieguvēja būs pati valsts, tās pilsoņi un nākamās paaudzes. Cita starpā – arī ziņotāju bērni un mazbērni.

Autores ir literātes un publicistes