Audēja Aina Grīnvalde priecājas, ja kāds viņu iztaujā par Lielvārdes jostas zīmēm, jo tās, viņasprāt, katram jostas valkātājam dod spēku un pārliecību par sevi.
Neviens viņai neprasa to darīt. Pirms teju 30 gadiem, kad Aina Grīnvalde aizgāja pensijā, viņa lika lietā savu inženieres prātu aušanas mākslas apguvei ar nolūku gūt papildu iztikas avotu. Taču tagad viņa Lielvārdes jostas auž tāpēc, ka bez darba nosēdēt nevar, un šīs jostas raksti viņai ir vismīļākie. Ūsiņa, Māras, Ausekļa, Pērkona, Dieva, Zalkša zīmes viņa zina no galvas.
«Lielvārdes jostai nevar mainīt rakstus. Ir bijuši cilvēki, kuri grib ieaust savus vai bērnu vārdus, bet es atsaku,» Aina Grīnvalde ir kategoriska. Viņa audusi gan tautastērpus, gan seģenes, gan jostas, stingri pieturoties pie arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem paraugiem, kuri atzīti par etnogrāfiski pareiziem. Tieši tādēļ viņas jostas ir fotografētas un liktas grāmatās par tautastērpiem. «Es jūtu, kā man šīs zīmes palīdz. Tās stiprina, vairo enerģiju, dod pārliecību par savām spējām. Liela kļūda bija padomju laikos aust Lielvārdes jostu, izlaižot ugunszīmes. Tieši laikā, kad daudzas latvju zīmes bija aizliegtas, mums zuda pašapziņa. Bet bija audējas, kas nebija muļķes un ugunskrusta vietā auda žuburoto ugunskrustu, ko daudzi nemaz neatpazina,» stāsta Aina Grīnvalde.
