Eiropas Komisija izlēmusi veikt padziļinātu makroekonomiskās nelīdzsvarotības izvērtējumu Vācijai
13.novembrī Eiropas Komisija ikgadējās makroekonomiskās nelīdzsvarotības konstatēšanas un novēršanas procedūras ietvaros publicēja t.s. Brīdināšanas mehānisma ziņojumu (angliski: Alert Mechanism Report) 2014.gadam. Pamatojoties uz vairākiem rādītājiem ar indikatīvām kritiskajām vērtībām, Brīdināšanas mehānisma ziņojums nosauc tās valstis, kurām tuvāko mēnešu laikā tiks veikts padziļināts iespējamās makroekonomiskās nelīdzsvarotības izvērtējums un ieteikti soļi tās novēršanai.
Šāda procedūra Eiropas Savienībā tiek veikta jau trešo gadu, taču šī būs pirmā reize, kad Eiropas Komisija ir izlēmusi veikt padziļinātu makroekonomiskās nelīdzsvarotības izvērtējumu Vācijai.
Pēc komisāra Rēna (Rehn) 11.novembrī “Frankfurter Allgemeine Zeitung” publicētā viedokļraksta ar nosaukumu „Kāds tirdzniecības bilances pārpalikumiem sakars ar eiro?”, šāds paziņojums divas dienas vēlāk nebija pārsteigums. Vienlaikus tas, ka Eiropas Komisija ir apņēmusies nopietni izvērtēt Vācijas tekošā konta pārpalikumu, kas iepriekšējo trīs gadu laikā vidēji ir bijis ap 6,5% apmērā no IKP (un tādējādi nedaudz virs 6% vērtības, kas noteikta kā kritiska Brīdināšanas mehānisma ziņojumā), ir piesaistījis plašu uzmanību. Piemēram, “The Wall Street Journal” ASV publicēja rakstu ar nosaukumu „ES pastiprina spiedienu saistībā ar Vācijas eksportu”.
Pazudis tulkojumā: „tirdzniecības bilances pārpalikums un eiro” pārtop par „spiedienu saistībā ar eksportu”
“The Wall Street Journal” korekti atreferēja Rēna galveno argumentu – Eiropas Komisija ir nobažījusies par nepietiekamu iekšzemes pieprasījumu Vācijā. Vienlaikus mazāk uzmanīgs lasītājs varēja gūt priekšstatu, ka Vācijas sasniegumi eksporta jomā tiek uzskatīti par daļu no problēmas. Taču oriģinālais viedokļraksts bija daudz analītiskāks un niansētāks.
Viens no pirmajiem komisāra Rēna apgalvojumiem bija, ka „neviens nevēlas kritizēt Vācijas uzņēmumus par to sasniegumiem globālajā konkurences cīņā”. Tālāk tekstā viņš izteica bažas, ka eirozonas kopējais tekošais konts tagad uzrāda pārpalikumu, kas „varētu radīt spiedienu eiro vērtībai pieaugt”, kas arī, visticamāk, ir viņa galvenais arguments, spriežot pēc raksta nosaukuma („Kāds tirdzniecības bilances pārpalikumiem sakars ar eiro?”).
Viņš tāpat atsaucās uz vienkāršo makroekonomisko vienādojumu, ka valsts tekošā konta bilance ir starpība starp uzkrājumiem un investīcijām norādot, ka „investīcijas Vācijā ir samazinājušās jau ilgāku laiku, no 21,5% no IKP 2000.gadā līdz 17,6% no IKP šodien”, kas ir mazāk nekā lielākajā daļā citu eirozonas valstu.
Oriģinālais viedokļraksts tāpat uzsvēra, ka „valsts un privāto investīciju pieaugums ne tikai rada pieprasījumu īstermiņā, bet arī palielina produktivitāti ilgtermiņā”, tomēr „daļa no Vācijas uzkrājumiem netika ieguldīti produktīvās investīcijās, bet tā vietā caur banku sektoru Vācijā un citviet tieši vai netieši tika iepumpēti aktīvu un nekustamā īpašuma burbuļos”.
Visbeidzot, lai gan Rēns pieminēja, ka viens veids kā palielināt iekšzemes pieprasījumu būtu samazināt nodokļu slogu mazo algu saņēmējiem, viņš vienlaikus uzsvēra nepieciešamību liberalizēt pakalpojumu sektoru Vācijā.
Ko (ne)darīt Vācijai?
Agrāk publicētā blogā jau rakstījām, ka Vācijas konkurētspējas samazināšana nedrīkstētu būt daļa no Vācijas tirdzniecības pārpalikuma problēmas risinājuma. Vācijas konkurētspējas samazināšanai būtu negatīva ietekme uz eirozonu kopumā, ieskaitot tās dienvidu dalībvalstis. Vienīgais visiem izdevīgais risinājums ir nevis Vācijas eksporta iegrožošana, bet gan patēriņa, investīciju un importa pieaugums Vācijā. Mūsuprāt, tieši to arī vēlas panākt Eiropas Komisija.
Lai gan Oli Rēns nebija pārāk konkrēts par soļiem, kādi Vācijai būtu jāsper, ņemot vērā investīciju kritumu un manevra iespējas valsts budžetā ir skaidrs, ka starp tiem būtu gan nodokļu stimuli privātajām investīcijām, gan publiskā sektora investīciju palielināšana. Vēl viens „zilonis istabā” varētu būt Vācijas PVN likme.
2007.gada sākumā Vācijas t.s. „Lielās koalīcijas” valdība paaugstināja PVN no 16% līdz 19%, kas bija lielākais pieaugums kopš 1949.gada. Šāds nodokļu sloga pieaugums patēriņam, iespējams, bija pārmērīga reakcija uz piecu gadu ilgu periodu (no 2001. līdz 2005.gadam), kura laikā budžeta deficīts pārsniedza 3% no IKP. Pērs Šteinbruks (Peer Steinbrück) – tā laika finanšu ministrs no Sociāldemokrātu partijas – apgalvoja, ka „tikai tāda valsts, kurai ir manevra iespējas fiskālajā jomā, var investēt izglītībā, infrastruktūrā un nākotnē. Dažkārt sabiedrības interešu vārdā ir jāpieņem nepopulāri lēmumi.”
Patlaban Vācija atkal ir „Lielās koalīcijas” valdības gaidās. Varbūt ir laiks daļēji reversēt pirms septiņiem gadiem pieņemto lēmumu un pazemināt PVN likmi, teiksim, no 19% līdz 18% vai pat 17%? Tas nozīmētu „iekšējo revalvāciju”, pretstatā „iekšējai devalvācijai”, kas bieži tikusi pieminēta kā iespējamais veids, kā Dienvideiropas valstīm atgūt konkurētspēju.
Secinājumi
Eiropas Komisija tagad ik gadu veic ES dalībvalstu makroekonomiskās stabilitātes novērtējumu. Tā ir noteikusi kritiskās vērtības tekošā konta pārpalikumam un tekošā konta deficītam, kas ir analogas iepriekš noteiktajām kritiskajām budžeta deficīta un valdības parāda un IKP attiecības vērtībām Māstrihtas līgumā un Stabilitātes un izaugsmes paktā. Makroekonomiskās nelīdzsvarotības procedūra ir daļa no plašākiem centieniem koordinēt banku sektora, budžeta un ekonomisko politiku Eiropas Savienības ietvaros.
Vācijas valdības reakcija uz Eiropas Komisijas lēmumiem būs ļoti būtiska. Vācija var attiekties pret tiem nopietni kā pret vērā ņemamu padomu vai arī uzskatīt indikatīvās tekošā konta bilances kritiskās vērtības par nebūtiskām, līdzīgi kā lielākā daļa dalībvalstu, arī Vācija, iepriekš neievēroja budžeta deficīta un valdības parāda pieļaujamās robežas. Otrajā gadījumā jārēķinās ar to, ka eirozonas institūciju autoritāte turpinās samazināties.
Atsauces
European Commission (2013), “Alert Mechanism Report 2014,” 13 November
Grennes, Thomas and Andris Strazds (2012), “Is Germany Ubercompetitive and Should it Accept Higher Inflation?,” EconoMonitor, 18 July
Rehn, Olli (2013), “Was Handelsüberschüsse mit dem Euro zu tun haben,” FAZ, 11 November
The Wall Street Journal (2013), “EU Adds to Pressure Over German Exports,” 11 November
wissen.de (2007), “Mehrwertsteuer steigt von 16 auf 19 Prozent”
Andris Strazds ir Nordea bankas Latvijā galvenais ekonomists, Tomass Greness ir ekonomikas profesors Ziemeļkarolīnas Valsts universitātē ASV
Raksts tulkots no oriģināla angļu valodā
Komentāri (23)
Sanšains 20.11.2013. 09.45
Vakar klausījos LR1 “Zināmais nezināmajā”, kur Ojārs Spārītis stāstījas par Hanzas savienības laikiem. Fragments:
“Arī toreiz Hanzā pastāvēja tāda tirgus distribūcija – līdzīga mūsdienām. Baltija eksportē plankas, dēļus, baļķus, bet “feinās” mēbeles, ekskluzīvās stila mēbeles rātskungiem un aristokrātijai – tās izgatavoja tur, jo tā bija darba dalīšana, un lielā peļņas daļa diemžēl nogūlās nevis provinces Hanzas pilsētās, bet Lībekā, Brēmenē, Lineburgā, Rostokā, Štrālzundē.
Tas bija lobēts tirgus, kurā vienmēr bija centrs un perifērija.”
http://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/zinamais-nezinamaja/riigas-osta-un-hanzas-savieniiba.a30798/ 43. minūte.
Un vēl:
“Lībekā notika Hanzas sapulces. Uz tām devās visu Hanzas pilsētu delegāti, ja šīs pilsētas spēja delegātus nosūtīt, jo, iedomājieties, lai no Hanzas pilsētas Limbažiem vai Hanzas pilsētas Straupes nosūtītu vienu delegātu uz Lībeku, viņam ir jāatraujas no sava darba vismaz uz pusotru nedēļu, kas jāpavada ceļojot vienā virzienā, dažas dienas sanāksmē, un pēc tam vēl pusotra nedēļa atpakaļceļš. Kurš var atļauties un – galvenais – kuram ir brīvi līdzekļi ceļot uz Lībeku un atpakaļ, un pavadīt šo laiku atrauti no sava biznesa? Tātad tikai lielo pilsētu ierēdņi vai kādi atbrīvoti cilvēki, kuriem bija brīvi līdzekļi, spēja šai Hanzas politikā piedalīties kā tādi deputāti, kā pārstāvji – nu, kā šodien teiktu: eiroparlamentārieši.
23. minūte.
It kā tas viss tieši neattiecas uz tēmu un it kā viss skaidrs arī bez papildu komentāriem.
Tomēr gribas mazliet pagausties.
Ja reiz šādi un līdzīgi vēstures faktus ir zināmi, ja reiz ir redzams, kā viss atkal un atkal atkārtojas – vai latviešu elite (ja tāda ir) nevarētu kaut vai pamazām censties pārmainīt savu pasaules redzējumu, domāšanu un līdz ar to savu rīcību? Beidzot izrauties no kuslās samierināšanās ar dzīvi “Hanzas provinces” statusā? Vai nekas nespēj iedvest AMBĪCIJAS sākt sevi saskatīt kā potenciālu centru – vismaz tādā nozīmē, ka SAVU interešu aizstāvēšana, savas labklājības intereses būtu liekamas visaugstāk?
3
Alise > Sanšains 20.11.2013. 21.40
nulle, ja jautājums bija man, tad manā komentārā ar “mēs” bija domāts 64,5 tūkst. km2 pie Baltijas jūras, bet nevis 2mio iedzīvotāju sastāvā, bet gan 1,3mio, jo pārējie 700k neatzīst LR pašreizējā statusā.
0
Sanšains > Sanšains 20.11.2013. 10.18
Vai ir kaut mazākā iespēja, ka, piemēram Dombrovskis, Rimševics & Co lietas redz tā, ka vissvarīgākais mums būtu veicināt zinātņ- un kapitālietilpīgas ražošanas attīstības veicināšanu, kam būtu tā AUGSTĀ PIEVIENOTĀ VĒRTĪBA un līdz ar to resursi, ko pārdalīt un radīt labklājību visai sabiedrībai? Manuprāt, nav.
Šie kungi “labākajā gadījumā” varētu būt “Lībekas delegāti”, kuri turklāt mūsdienās vairs pat nav tik ļoti atkarīgi no “savas pilsētas”, bet jau uzreiz no “Lībekas” finansējuma un tās šefu mājieniem.
Protams, citi pie mūsu nosacītās politiskās un ekonomiskās elites piederīgie ērmi nav labāki, bet varbūt vēl sliktāki. Piemēram, Šleseram ir nenoslēpjams ķēriens un tieksme aizstāvēt SAVAS intereses – bet diemžēl vēl daudz, daudz šaurākā nozīmē.
Manā, neprofesionāļa, izpratnē rakstā pieminētā “Vācijas problēma” ir tāda: Vācija ir vislielākā Eiropas ekonomika no tām, kas ir kaut cik veselīga. Un Vācijai tiek pārmests, ka tā ir pārāk nekaunīgi veselīga, jo no “neu-Lībekas” atkarīgās provinces tajā pašā laikā buksē. It kā Rēna Eiropas Komisijas vārdā izteiktie mudinājumi un centieni PRINCIPĀ ir pareizi – arī perifērijai, provincēm jāļauj attīstīties un eksportēt uz Vāciju.
Bet, manuprāt, kopumā vēl neveselīgāk ir tas, ka Vācijai to mēģina ieteikt potenciāli vēl lielāks centrs (Eurosuperbirokrātija) par Vāciju, nevis to ar savu apņēmību un konkurētspējas veicināšanu dara pašas buksējošās provinces.
0
Alise > Sanšains 20.11.2013. 13.41
Domāju, ka mēs Latvijā lēni, lēni, bet tomēr ejam virzienā uz lielāku pašpārliecību un domu par to, ka pirmām kārtām ir jārūpējas par savām interesēm. Un ka visādas starptautiskas organizācijas ir mums jāizmanto pirmām kārtām dažādu savu interešu realizēšanai – aizsardzībai, tikšanai pie noteiktiem eksporta tirgiem, inovāciju/tehnoloģiju iegūšanai izmantošanai savās interesēs u.t.t.
Starptautiskās organizācijas ir radītas to biedru interešu realizācijai, nevis pašas sevis pēc un nevis kaut kādu pašas organizācijas (tās ierēdņu, birokrātu) interešu (kas bieži vien izrādās pretējas teju visu biedru interesēm) realizācijai. Un ES pamazām ir pārvērtusies par organizāciju, kas veido un mēģina realizēt kaut kādas savas, savu ierēdņu, savu birokrātu intereses, varbūt arī atsevišķu lielāko biedru intereses, nevis visu tās biedru (valstu) intereses, kuras biedriem sakrīt (ir kopīgas). Un tas arī ir iemesls, kādēļ ES kļūst arvien nepopulārāka visu Eiropas valstu iedzīvotāju vidū.
To labi parāda arī atšķirīgā Eiropas iedzīvotāju attieksme pret NATO. NATO gan ir šaurāka loka interešu organizācija, tomēr tā kā organizācija neko lieku nepaģēr no biedriem, bet biedri šajā organizācijā realizē kopīgas intereses vienā noteiktā jomā uz saprātīgiem noteikumiem. Un tas darbojas, atšķirībā no smagnējā ES pasākuma, kur atsevišķi cilvēki mēģina realizēt savu sapni par kaut kādu vienotu Eiropas valsti un tautu un būt noteicējiem Eiropas priekšgalā.
0
ligakalnina 20.11.2013. 11.27
Tā vietā, lai, ar nepopulāru lēmumu palīdzību, palielinātu “neveiksmīgo”valstu konkurentspēju, eirobirokrāti vēlas samazināt Vācijas konkurentspēju, kuras ekonomika strādā brīnišķīgi, jo tur notika vajadzīgas reformas, piem., algas drīkst palielināt tikai, palielinotie ražīgumam, utt.
Absurds.
2
efeja60 > ligakalnina 21.11.2013. 13.59
Ja iet runa par ražīgumu un algām, tad Latvijā no rītdienas algas jāpalielina par 40% pie pašreizējā ražīguma.
0
lebronj2356 > ligakalnina 20.11.2013. 16.06
Izlasi rakstu vispirms, pēcāk komentē…Ne jau par Vācijas ražīgumu ir uztraukums, bet gan par to, ka veidojoties milzīgajai pozitīvajai bilancei Vācija pārāk maz patērē t.i. nelaiž naudu apgrozībā, kas noved pie tā, ka tirgu fiziski sāk trūkt naudas un ir pārāk maza tās apgrozība…un kas notiek pēcāk var patīt LV gadus 3-4 atpakaļ – milzīgs bezdarbs, kapitāli sagraizītas algas un milzīga emigrācija, jo pat to štruntīgi apmaksāto darbu ir par maz ! Vai Eiropai to vajag – domājams, ka nē ! Lielā mērā krīzes iemesls arī bija tas, ka ir valstis ar milzīgu pozitīvu saldo un valstis ar milzīgiem deficītiem….kas nav pareizi !
0
taxi64 21.11.2013. 08.27
“Vienīgais visiem izdevīgais risinājums ir nevis Vācijas eksporta iegrožošana, bet gan patēriņa, investīciju un importa pieaugums Vācijā.”
—
Slimā rietumu pasaules apsēstība ar ekonomiskās izaugsmes un patēriņa maksimizāciju kā galveno laimes avotu…
2
0
0
Atbildēt
+1
-1
Atbildēt
@taxi64 > taxi64 22.11.2013. 09.01
Depresīvais latvietis. Ar gudru muldēšanu gaišāku nākotni protams neuzcelsi.
0
efeja60 > taxi64 21.11.2013. 14.08
Ņemot vērā kopējo tirgu un eiro, atsevišķas eirozonas valsts ekonomikas ķidāšana kļūst mazproduktīva. Mēs ar Vāciju drīz dzīvosim kā viena valsts – viņi centrs, mēs perifērija. Latvijas nauda vairāk tecēs uz centru un ja Vācija mūs nebaros, kļūsim par depresīvo ekonomisko zonu bez iespējām uz gaišāku nākotni.
0