Latvijai jātic katru dienu

Patriotisms nevar būt kampaņveidīgs, tam pievēršoties vien pāris reizes gadā

Pirms 95 gadiem Latvija īstenoja savas tiesības kā nācija izveidot neatkarīgu valsti. Ar asinīm un zobenu, pateicoties drosmīgiem karavīriem, sapnis par brīvu Latviju kļuva par īstenību. Bet vai mēs esam padomājuši, ko tā laika varoņi teiktu par mūsdienu Latviju, vai tie upuri, ko viņi nesa, viņiem šobrīd šķistu tā vērti?

Pirms gandrīz 100 gadiem tā bija apbrīnojama uzdrīkstēšanās un drosme cīnīties par savu valsti. Brīvības iegūšana nebija nejaušība, bet gan apzināta latviešu tautas gribas izpausme. Tā nebija rokās iekritusi dāvana, bet gan ar asinīm un upuriem izcīnīta uzvara. Latviešu intelektuāļi, kuri brīvas Latvijas ideju iesēja cilvēku prātos, un karavīri, kuri to izcīnīja, ielika Latvijas valsts pamatus, uz kuriem celt spēcīgu demokrātisku valsti.

Esmu lepns par tiem brīžiem, kad Latvijā turpina dzīvot tā laika vēsturiskais gars ar vēlēšanos dzīvot brīvā valstī. Tomēr, kad domāju, vai brīvības cīnītāji mūs kritizētu, man jāsaka – noteikti. Diemžēl tas patriotisms, ko viņi izauklēja savās sirdīs, nav vienmēr klātesošs mūsu ikdienā. Bieži aizmirstam, ka patriotisms nevar būt kampaņveidīgs, tam pievēršoties vien pāris reizes gadā.

Patriotismam ir jābūt vietai mūsu sirdīs arī tajos brīžos, kad mūsu valsts un tās cilvēki pārdzīvo grūtus laikus.

Mūsu varoņi būtu gandarīti, ka katru gadu pieaug to cilvēku skaits, kuri ar lepnumu pie sava apģērba piesprauž sarkanbaltsarkano lentīti. Arī man ir neizsakāms prieks par tām mājām, kuru logi novembra tumšajās dienās ir izgaismoti ar svecītes liesmu, lai godinātu kritušos karavīrus, kā arī šodien armijā, jaunsardzē un zemessardzē dienošos. Kamēr svecīte deg – tikmēr tās liesma mūs vieno; gan dzīvos, gan aizsaulē aizgājušos.

Tomēr viņi būtu vīlušies, ja dienu pēc svētkiem “patriotisma kostīmi” krīt un valsts vērtības tiek sabradātas, aizmirstot karavīra principu kopīgi cīnīties un iet uz vienotu mērķi nepārtraukti. Vairāk nekā citiem, Latvijai vajag cilvēkus ar patiesu attieksmi un īstu, ne „dīvāna patriotismu”.

Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka patriotisms nav vajadzīgs, vien dibinot valsti vai aizstāvot savu neatkarību. Stipras Latvijas pamats ir uzticība valstij katru dienu, un patriotisma izpausmes ir ārkārtīgi daudzveidīgas, sākot ar sava pagalma sakopšanu. Patriotisms ir vajadzīgs, lai stiprinātu valsts konkurētspēju, veicinātu valsts atpazīstamību, kā arī palielinātu Latvijas lomu pasaulē.

Tiem, kuri uzskata, ka Latvija globalizācijas laikmetā ir pazudusi vai lemta iznīcībai, es domāju, mūsu brīvības cīnītāji man piekritīs, ka līdz šim Latvija nekad nav atradusies tik labās pozīcijās, kādās tā ir šobrīd. Gan individuāli savā attīstībā, gan kā NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kas ar mūsu valsti notiks tālāk.

Diemžēl nereti sabiedrībā tiek kultivēts viedoklis, kas līdzšinējos Latvijas sasniegumus vēlas noniecināt, iezīmējot drūmas krāsas par turpmāko Latvijas izaugsmi. Parādās spekulācijas, kas apzināti konfrontē Latvijas piederību Eiropai. Ir tādi, kuriem labpatīk teikt, ka Latvija ir caurkritusi valsts un tā vispār uz kartes ir parādījusies kļūdas pēc.

Tomēr ir dzelžaini argumenti, kuri apgāž ikvienu no šīm nepatiesībām. Latviju vēsturiski ar pārējām Eiropas nācijām vieno ģeogrāfija, kultūra, tradīcijas, politiskā kultūra un arī izvēle par labu demokrātijai. Šīs ir saites, kas nav pārraujamas. Līdz ar to Latvijai turpmāk ir viens svarīgs uzdevums – tālāka un dziļāka iesakņošanās Eiropas civilizācijā un tās ekonomikā. Turklāt nav jābaidās, ka tādā veidā tiek pazaudēta latviskā identitāte, jo Eiropas un Latvijas identitātes ir savstarpēji nenodalāmas.

Mūsu vēsturiskie brīvības varoņi izdarīja neiespējamo ne tuvu tādos apstākļos, kādos Latvija ir tagad. Sargāt Latviju ar augstu paceltu galvu ir mūsu pienākums pret Latviju un viņiem. Mums ir jāatbrīvojas no postpadomju domāšanas, cinisma un nevīžīgās attieksmes citam pret citu, jo valsts – tie esam mēs paši! Un tikai tad mēs varēsim būt droši, ka mūsu varoņi ar mums lepotos, atzīstot, ka viņu nestie upuri, sevi ir pilnībā attaisnojuši.

Autors ir aizsardzības ministrs, Vienotība