Izglītības sistēmas arhitektūra

Kā atbildes uz būtiskajiem izglītības ieguves jautājumiem izmaina skolas ikdienu, Šanhajas pieredze

Cik fizkultūras stundām skolā jābūt? Cik veselības mācības stundām? Vai visiem jābūt obligātam matemātikas eksāmenam? Vai vajag e-klasi? Vai nepieciešamas darba burtnīcas? Vai skolās nepieciešami planšetdatori? No kuras klases jāmācās svešvalodas? Vai jāsaīsina vasaras brīvdienas? Cik vidusskolas valstī ir nepieciešamas? Cik skolēniem jābūt klasē? No cik gadiem jāsāk mācīties skolā?

Šie un līdzīgi jautājumi sarunās un publikācijās masu medijos ir dzirdami visbiežāk. Turklāt bieži vien viedokļi dažādiem cilvēkiem, atbildot uz jautājumiem, ir pretēji.

Salīdzinoši daudz retāk dzird jautājumus: ko mēs vēlamies, lai mūsu bērni zina un prot, pabeidzot skolu? Kāpēc? Kāda attieksme viņiem būs nepieciešama, lai būtu veiksmīgi savā dzīvē un atbildīgi attieksmē pret sabiedrību un vidi?

Tikai tad, kad esam atbildējuši uz šiem, saukšu tos par būtiskajiem jautājumiem, būtu jāķeras klāt pie risinājumu meklēšanas un atbildēm uz raksta sākumā minētajiem jautājumiem. Atbildes uz tiem ir atkarīgas no būtiskajiem jautājumiem.

Viesojoties Šanhajā, kur saskaņā ar starptautiskiem salīdzinošiem pētījumiem ir viena no vislabākajām izglītības sistēmām pasaulē, bija interesanti vērot, kā vienošanās par atbildēm uz būtiskajiem jautājumiem ir principiāli izmainījusi ikdienu skolās.

Lielās proletariāta kultūras revolūcijas laikā no 1966. līdz 1977. gadam Mao Dzeduna vadībā tika mēģināts likvidēt jebkādas buržuāziskās kultūras izpausmes, tai skaitā operā, teātrī, literatūrā. Tika darīts viss, lai tās tiktu aizvietotas ar proletariāta ideoloģijā balstītām izpausmēm. Viena no Kultūras revolūcijas iezīmēm bija tradicionālo skolu aizvēršana. Tās tika aizstātas ar skolām, kuras vadīja politiskas zemnieku, strādnieku un kareivju komandas. Intelektuāļi un labi izglītoti cilvēki tika nosūtīti uz rūpnīcām un attāliem ciematiem „pārizglītošanai”. Mērķis bija panākt, lai visi strādā valsts labā, un iegūtās vērtības pēc tam tiek vienlīdzīgi pārdalītas tās iedzīvotājiem. Rezultātā tika panākta totāla valsts stagnācija. Pēc Mao Dzeduna nāves 1976. gadā Ķīnai nācās uz Kultūras revolūcijas atstātajām drupām pilnībā pārbūvēt valsts izglītības sistēmu.

1978. gadā Ķīna sāka pāreju uz „sociālistisku tirgus ekonomiku”, Šanhaja pārņēma inovatora lomu gandrīz visās jomās, tai skaitā izglītības sistēmas pārveidē. Šanhajai tika ļauts eksperimentēt, pirms pieredze tiek pārņemta visā Ķīnā. Tagad tā ir lielākā Ķīnas pilsēta. Tur dzīvo 20,7 miljoni iedzīvotāju. Šanhaja ir Ķīnas biznesa centrs, kā arī internacionālākā un atvērtākā pilsēta.

Šanhajā pamatizglītību iegūst 99,9% attiecīgā vecuma bērnu, vidējo izglītību – 97%, augstāko izglītību – 80% jauniešu. Šanhajas izglītības sistēma saskaņā ar starptautisko salīdzinošo pētījumu datiem ir starp vislabākajām pasaulē.

Zhang Minxuan, Šanhajas Normālās universitātes prezidents un viens no reformu iniciatoriem Šanhajā, uzsvēra, ka viņu sasniegumu pamatā vispirms ir vienošanās par principiem, kuros viņi vēlas balstīt izglītības sistēmu:

• katrs bērns ir spējīgs mācīties,

• bērniem jārada vienādas iespējas mācīties,

• augstas gaidas no izglītības sistēmas,

• smags darbs un uzcītība var mainīt dzīvi,

• atvērtība jaunajam,

• ņemt vērā jaunākos pētījumus no visas pasaules un raudzīties, kas var noderēt vietējā kontekstā.

Domājot par to, kā šos principus iedzīvināt, tika panākta vienošanās par ieviešanas sistēmu un tās principi tika neatlaidīgi īstenoti ilgākā laika periodā.

Lūk, dažas stratēģijas, kas tika izmantotas, lai panāktu izaugsmi.

Iestājeksāmenu reforma augstskolās. Iestājeksāmenos vairs netiek izmantoti izvēļu jautājumi ar atbilžu variantiem. Tā vietā uzdevumos tiek prasīts integrēt dažādu nozaru zināšanas un atspoguļot to pielietojumu praksē. Eksāmenu laikā pretendenti saņem uzdevumus ar informāciju, kas nav iepriekš bijusi mācību saturā, un pārbauda viņu spējas izmantot esošās zināšanas jaunā situācijā.

Mācību satura reforma. Reformas mērķis bija aizstāt „orientāciju uz eksāmeniem” ar orientāciju uz kvalitatīvu izglītību. Mācību satura reforma sākās 1988. gadā, ļaujot skolēniem izvēlēties mācību kursus, kas viņiem vairāk interesē. Attiecīgi tika pielāgoti mācību materiāli.

1998. gadā sākās reformu otrais vilnis, kad dabas zinātnes tika integrētas ar humanitārajām zinātnēm, nacionālais mācību saturs ar skolā balstītu saturu un zināšanu apgūšana ar aktīvu pētniecību. Skolas tika rosinātas veidot savu mācību saturu, atbilstoši saviem apstākļiem. Muzeji un citas „jaunatnes izglītošanas bāzes”, kļuva par svarīgām vietām jaunā mācību satura apgūšanā.

Attiecīgi tika organizēta mācīšanas pieeju maiņa. Piemēram, lozungs „Darbu klasē atgriezt skolēniem”, rosināja skolotājus aizstāt lekcijas ar skolēnu aktīvu iesaistīšanu mācību procesā. Lozungu izmantošana Ķīnas kultūrā ir ļoti raksturīga. Katrs sauklis tiek ļoti rūpīgi pārdomāts un tad neatlaidīgi iedzīvināts.

Vājo skolu stiprināšana. Vājo skolu stiprināšanas projekts tika īstenots vairākos posmos.

Pirmkārt, kopš 1980. gada notika skolu renovācija, lai nodrošinātu, ka skolās ir normāla fiziskā vide. Ņemot vērā demogrāfisko kritumu kopš 1990. gada, 1999. gadā 1569 skolas, jeb trīs ceturtdaļas Šanhajas skolu tika reorganizētas vai slēgtas.

Otrkārt, pēc skolu renovācijas un reorganizācijas fāzes valsts nauda tika novirzīta lauku skolām. 2004. un 2008.gadā vairāk nekā 500 miljoni dolāru tika pārskaitīti lauku skolām, lai tur izbūvētu laboratorijas, iepirktu mācību materiālus, palielinātu skolotājiem algas.

Treškārt, daļa skolotāju no lauku skolām tika pārvietoti uz pilsētas skolām un otrādi „apmaiņas programmās” uz zināmu laika periodu, tādējādi abpusēji bagātinot pieredzi.

Ceturtkārt, tika veidoti sadraudzības pāri starp lauku un pilsētas skolām. Sadraudzības skolu vadība un skolotāji kopā gatavo mācību saturu, gatavo stundu plānus, mācās kopā.

Piektkārt, vājās skolas pārņem komanda no par labām atzītām skolām. Tai skaitā tiek nomainīts direktors. Pieņēmums ir, ka labo skolu darbības kultūru, vadības stilu un mācīšanas metodes ir iespējams pārnest uz citām skolām. Šī ir iespēja ne tikai uzlabot vājās skolās, bet tā ir arī izaugsmes iespēja stipro skolu skolotājiem. Vietējā pašvaldība sedz šādas pārņemšanas izdevumus. Līgums tiek slēgts uz diviem gadiem.

Šis ir tikai neliels ieskats vienā no pasaules izglītības sistēmu modeļiem. Piemērs, kas ir balstīts vietējā pagātnē, kultūrā un arī tagadnes politiskajā situācijā. Kaut kas no Šanhajas pieredzes noteikti var noderēt arī Latvijā. Bet tikai pēc tam, kad būsim paši sev atbildējuši, ko vēlamies saviem bērniem iemācīt Latvijas skolās, kādu pieredzi vēlamies viņiem dot? Atbilde vienmēr ir atkarīga no jautājuma.

Šanhajas izglītības sistēma ir atzīta par vienu no labākajām pasaulē. Arī pati daudzmiljonu pilsēta radīja labi organizētas, dinamiskas, tīras un zaļas pilsētas iespaidu.

Tas, cik ērti kādā pilsētā būs dzīvot tās iedzīvotājiem un cik tā būs ilgtspējīga, ir vispirms atkarīgs no pilsētas arhitektu komandas vīzijas skaidrības, profesionalitātes, radošuma, sadarbības prasmēm ar citiem profesionāļiem, kā arī spējas mācīties no savas un citu pieredzes.

Kas Latvijā ir izglītības sistēmas arhitektu komanda, kas ilgtermiņā rūpējas par tās ilgtspēju un iedzīvotāju drošību un ērtībām?

Autore ir Iespējamās misijas direktore