Bordāns: Tieslietu ministrs nedrīkst par to nerunāt

Tieslietu ministru Jāni Bordānu intervē Indra Sprance

Dienu pēc kultūras ministra apstiprināšanas Nacionālā apvienība no jauna sašūpojusi valdības laivu, paziņojot par tieslietu ministra Jāņa Bordāna atsaukšanu. Bijušie partijas biedri ministram pārmet darbību konkurējošā politiskā spēkā. Kam traucē Bordāns?

Pirms gada jūs uzņēma tēvzemiešos kā biedrības “Demokrātiskie patrioti” biedru, bet šobrīd tas ir iemesls, kādēļ jūs izslēdz. Kas ir mainījies šajā laika posmā?

Es nebiju biedrs nevienā no partijām, kuras veido Nacionālo apvienību un mana nostāja bija – es nāku uz apvienoto partiju, kas veidojas. Saredzēju to kā [iespēju] stāties nevis vienā atsevišķā partijā, bet konsolidētajā nacionālāli konservatīvajā spēkā.

Šobrīd [daudz kas] ir mainījies pēc būtības. Esmu vairāk nekā pusgadu nostrādājis par parlamentāro sekretāru kā “Demokrātisko patriotu” biedrs un tad par ministru gadu un četrus mēnešus. Paplašinājās redzesloks, ir strādāts arī partijā. Kopā ir apēsts [puds] sāls. Un ir redzama tā aina – ja tu vēl esi jauns, tikko atnācis biedrs, tad ir viena saruna, šobrīd [cita]. Tas ir tas būtiskais, kas mainījies. Esmu sapratis un ir sapratuši mani.

Sapratuši, ka jūs īsti nederat šai partijai?

Lūk, te ir tas jautājums – vai partijai vai atsevišķiem cilvēkiem.

Kā jums liekas?

Es domāju – atsevišķiem cilvēkiem, kuri tagad veido šo partiju tādu, kādu viņi to redz. Ja es nebūtu partijas biedrs, varbūt man neklātos izteikties. Kamēr nebiju – es arī nejaucos iekšā, neuzbāzos. Es nekad neesmu uzbāzies ar tādu [domu], ka mani jāņem, kaut kur jāliek. Man ir nostāja, ka ministram ir jābūt partijas biedram, tāpēc es arī iestājos. Redzēju, ka ar partiju ir viss kārtībā, pamats tajā ir cilvēki – ļoti dažādi kā visās partijās un, ka ar šo ir iespējams cīnīties par varu valstī un realizēt savas idejas un programmatiskās nostādnes, kurās viss ir pareizi. Tad ir jautājums, kāda ir vadība un kā tā realizē šo programmu. Un te ir kaut kādas problēmas.

Kuri tad ir tie cilvēki, kas veido šo partiju un kāpēc jūs viņiem nebijāt pieņemams?

Es neesmu šobrīd vēl gatavs norādīt uz konkrētiem cilvēkiem. Bet, cik es tagad varu pateikt – vienā brīdī [Nacionālajā apvienībā] notika iekšējs pavērsiens. Es, protams, nepiedalījos tā veidošanā, bet tikai sajutu izpausmes – tad, kad Aigars Lūsis kļuva par NA ģenerālsekretāru. Līdz tam, kad gājām uz vēlēšanām, ģenerālsekretārs bija Gatis Sprūds – manuprāt, cilvēks demokrātisks, jauns. Veids, kā viņš darbojās – moderns. Tas deva iespēju [apvienībā] būt dažādiem cilvēkiem – gan tādi kā Imants Parādnieks, gan arī Aigars Lūsis. Man nekad iepriekš nebija aizspriedumu pret maksātnespējas administratoriem, nu, advokāti arī tādi paši – nekādu problēmu. Vai Gaidis Bērziņš, tāpat tajā partijā bija Vineta Poriņa, Ināra Mūrniece. Ir dažādi spārni, dažādas domas, tas viss tikai bagātina un veicina. Bet tad kādā brīdī sākās varas koncentrācija. Varas koncentrācija tikai vienā veidā – līdzīgi domājošiem cilvēkiem.

Kādā veidā?

Protams, demokrātiski ievēlēti pēc visiem statūtiem ir līdzpriekšsēdētāji Gaidis Bērziņš un Raivis Dzintars. Roberts Zīle – nu, man liekas normāls līdzsvars. Bet tad sāka dominēt tāda mākslīgi izdomāta ūdenšķirtne – mēs esam nacionāli konservatīvi, tātad mēs [esam] pret visādiem ārvalstu investoriem, sliktās bankas. Parādījās dīvains, absolūti nemoderns, tāds komunistisks teiciens – nacionālā buržuāzija. Tā tīri atsevišķam vārdam un tam, ka ir Latvijas uzņēmēji, man nav arī nekādu iebildumu, man tas liekas pat simpātiski, bet tomēr politikā visam ir nozīme. Ja to saka vienkārši sarunvalodā cilvēki virtuvē, tad tam ir viena nokrāsa, bet, ja to pasaka valdību veidojošas partijas un spēcīgākā nacionāli konservatīvā spēka ģenerālsekretārs, tad tam ir pilnīgi cits svars. Tas parāda pavērsienu un arī nevajadzīgu konfrontāciju. Kāda konfrontācija starp uzņēmējiem! Arī Latvijas uzņēmēji, lai veicinātu savu uzņēmējdarbību, piesaista kapitālu. Tas ir tikai labi.

Ja mēs sāksim šādā veidā vilkt līnijas, mēģināt kaut ko dalīt, mēs nevinnēsim. Plus vēl visi šie atsevišķie stāsti – nevis maksātnespējas administratoros kā profesijā ir vaina, bet konkrētos grupējumos, kas izmanto, nosmeļ krējumu… Man tagad pieklājīgi jāizsakās, bet tie dokumenti, ko esmu redzējis – tā ir sasodīta noziedzība. Un ne jau maksātnespējas administratori kā profesija tur ir vainīga. Tātad par to nedrīkst nerunāt tieslietu ministrs. Kur te rodas problēma? Problēma rodas interešu konfliktā. Sevi cienošai partijai, kura vēlas [tāda] būt – tad ir jautājums, vai vēlas būt? Man vienā brīdī radās šis jautājums, vai ir patiesa vēlme būt par lielu premjera partiju?

Kurā brīdī jums radās šie jautājumi?

Tad, kad bija šie mani ierosinājumi runāt par to, kā mums būs būt. Pretī es saņēmu klusumu.

Es pārlecu par to interešu konfliktu, kur tas parādās. Ja partijai ir pārmetumi par interešu konfliktu ar kādu specifisku nozari, ir jāpiestrādā, lai šo reputāciju uzlabotu. Tas interešu konflikts arī nebūtu bijis, ja, piemēram, partija vadītu Veselības, Izglītības, Labklājības ministriju. Kāpēc mums nemēģināt uzņemties atbildību arī par tādām smagām nozarēm, kuras neietekmē tieši tavu biznesu? Uz to var teikt – nu, tā sanāca.

Bet, ja mums ir tik liela koncentrēšanās uz to [tieslietu] nozari, turklāt arī šī partija ir atbildīga par tieslietu jomu jau daudzus gadus – Dzintars Rasnačs, Gaidis Bērziņš ir bijuši ar savām komandām šeit visilgāk. Tad, ja kāds saka, ka ir problēmas Tieslietu ministrijā vai tieslietu jomā, tad šim politiskajam spēkam jābūt spējīgam uzņemties atbildību. Un es, piemēram, esmu gatavs, biju gatavs to darīt, nekurnēt un nenomest to uz pagātni.

Kāpēc ir būtiski, lai maksātnespējas administratori būtu valsts amatpersonas, kā jūs esat ierosinājis?

Diemžēl šobrīd ir jānodarbojas ar to, lai izjauktu to sistēmu, kas izveidojusies – atsevišķi cilvēki jeb spice var ietekmēt ļoti daudzus procesus [maksātnespējas procesu] iekšienē. To izgaismo šie gadījumi – lietas nonāk pie “pareizajiem” advokātiem, tur ir kaut kāda saspēle ar tiesnešiem un tad tas viss izdodas. Tas nevar notikt bez iekšēja atbalsta šajā struktūrā. Tas ir mans minējums, ka tā struktūra neveicina normālu darbu, tāpēc ir jāatceļ privilēģijas [administratoriem]. Jo kāda ir tā būtība – vienai nevalstiskai organizācijai, pašpārvaldei tiek deleģētas valsts funkcijas. Tās viņiem nav no Dieva dotas funkcijas, bet mēs kā valsts esam viņiem tās deleģējuši. Viņi ar tām nav tikuši galā, mēs viņas ņemam atpakaļ. Kad sakārtosim, redzēsim, ko darīt tālāk. Valstij ir jāspēj sākt kontrolēt situāciju.

Kad jūs uzzinājāt, ka jūs varētu izslēgt no partijas?

To es uzzināju piektdien [1.novembrī – dienā, kad partija paziņoja lēmumu]. Ir cita lieta – es sagaidīju, ka mani var turēt ēnā. Tas sāka parādīties, kad es sāku saprast, kas notiek, sāku patstāvīgāk darboties, saskatīju, kā var labi izmantot ministrijas potenciālu jaudīgākam darbam tieslietu sistēmā. Kad tas notika, – to jau var darīt tā, ka tevi nekur nerāda, neattīsta un neizmanto tavu potenciālu. Es brīnījos, kāpēc šo potenciālu neizmanto, ja sodu izpildes sistēmas darbinieki priecājas un atzinīgi izsakās par ministru – kāpēc to neizmantot un neteikt, re, kur mums ir izdevies?

Tas, ko Roberts Zīle publiski ir sacījis, ka piektdienā viņš ar jums runājis un pirmdienā jūs nācāt ar šiem grozījumiem Maksātnespējas likumā, ka tas varētu būt ar mērķi celt jūsu popularitāti. Vai tā ir?

Tas ir gan – gan. Saruna bija ar Robertu. Saruna, es vismaz tā to uztveru – viņa nav diktāts, varbūt kāds cits to uztver savādāk. Mēs viens otru mēģinām ietekmēt – viņam ir savi uzskati, kas būtu jādara, man savi un turpinājās dialogs. Par ko tas bija? It kā konkrēts jautājums, ko tad tev vajag, lai neveidotu paralēlu spēku? Mana atbilde – man būtiskākais ir nevis mana vieta kādā sarakstā, tāpat tam nav lielas nozīmes, bet kā mēs varētu kopīgi ļaut attīstīties partijai. Kā mēs varam kopīgi domāt. Skaidrs, ka savus 5-7% ar šo ideju var vienmēr saņemt, bet man ir lielāki mērķi partijai. Domājam par to! Ja tas ir pagriezts tādā veidā, ka es negribu norobežoties no kādiem konkurentiem un es negribu nemaz kandidēt, nē, tā nav. Mans mērķis ir piesaistīt pie Nacionālās apvienības. Protams, ka tādus kā man līdzīgus, ar līdzīgām vērtībām.

Pretrunā ar Lūša vērtībām?

Varbūt, teiksim tā, nav Bordāna vērtības, nav Lūša vērtību, ir vērtības, kuras no Dieva ļauts paust. Lūsis saka, ka viņam kristīgās vērtības ir tuvas. Man arī. Mums sakrīt šajā ziņā, katrs kaut kur savādāk izpaužas, pauž tās savādāk. Varbūt es to saskatu savādāk, bet tāpēc jau nav jāslēdz no partijas ārā. Par to ir stāsts.

Kāpēc tad jūs izslēdza no partijas, kas ir tie īstie iemesli?

Man dēls vakar pasmejoties teica – tviterī [Jurģis] Liepnieks teicis, ka no PR viedokļa man vajadzētu izvēlēties, kurš viens [iemesls]. Es izvēlēšos, bet tikai tad, kad man būs pierādījumi. Man ir vairākas lietas, ko es esmu darījis tiesu sistēmā, tas ir bijis saistīts ar konkrētām personālijām, ir bijuši sodu izpildes jautājumi, maksātnespējas kā vēl viena specifiska lieta, ir bijušas atsevišķas personas caur šiem. Piemēram, rīt ir Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja izvēles komisijas sapulce. Par to arī ir dažādi jautājumi. (Intervija notiek pirmdien – red.)

Vai Strence būs vadītāja?

To komisija vēlreiz vērtēs. Es neesmu komisijā.

Pasakiet, lūdzu, atklāti savu personisko viedokli, kādēļ Strence, jūsuprāt, nav laba Rīgas apgabaltiesas vadītāja?

Es skatos, kas varētu būt labākais priekš Rīgas apgabaltiesas. Strence ir zinošs, aktīvs, enerģisks cilvēks, bet, manuprāt, ir vairāk vērsta uz stabilitāti un esošās kārtības uzturēšanu un nostiprināšanu, bet nav vērsta uz attīstību. Es uzskatu, ka šodien ļoti svarīgi, lai uztaisītu izrāvienu, ir vajadzīga attīstība. Ir vajadzīgi cilvēki ar spēcīgu, augstu sociālo inteliģenci, ar izpratni gan profesionāli, gan kā mūsdienās strādāt un vadīt tik ļoti svarīgu iestādi kā Rīgas apgabaltiesa.

Mēs pirms kāda laika ar jums runājām par to, ka viena no būtiskākajām tiesu sistēmas problēmām ir korporatīvisms. Tas varbūt nav precīzākais apzīmējums ciešajai saiknei starp virkni personu, bet vai jūs esat gatavs to publiski pateikt?

Jebkurā valstī, jo īpaši nelielā valstī, vienmēr būs tieksme izveidoties un pastāvēt savstarpējiem sakariem, tas ir neizbēgami. Jautājums ir par to, ka šie kanāli regulāri ir jāattīra, tam jāseko. Gluži kā cilvēkiem – jebkurā organismā ir savas īpatnības, ja ir kāda kaite kaulos, locītavās, tad pie tā ir jāpiedomā. Ja pārējais funkcionē labi, cilvēks piedomā pie savas locītavas un iet perfekti. Tāpat šeit. Lielā valstī citas problēmas, mūsu valstī jādomā par šo. Mēs nevaram [sodīt] par to, ka kāds kādu pazīst, varbūt labvēlīgāk uz kādu ir paskatījies, piemiedzis acis uz kādiem pārkāpumiem, kas nav nekādi noziegumi. Bet tas nevar kļūt par normu, tas nevar pārkāpt kritisko robežu. Tāpēc mums ir varas dalīšana, tāpēc jāseko.

Vai šobrīd, jūsuprāt, tā robeža ir pārkāpta?

Tā nav tāda ikdienas sistēma, ka visas robežas ir pārkāptas, bet mēs redzam, ka šī tagadējā situācija pieļauj, ka var būt. Varbūt viņas ir no agrākiem laikiem palikušas. Jautājums, vai mēs to gribam darīt. Tikai par to. Nav tā, ka mums ir pilnībā koruptīva sistēma, nav.

Kā tad ir iespējama šāda sistēma, kas pieļauj, piemēram, līdzīgus spriedumus kā Satversmes tiesa to konstatēja “4.planētas”, tiesneša Raimonda Bula un administratora Daiņa Bergmaņa lietā un tas, ko jūs tagad minējāt par tiesnesi Intu Pūci un šo jūsu vēršanos Ģenerālprokuratūrā?

Tas tiešām ir zināmā laikā attīstījies, bijis, funkcionējis. Par to ir runājuši ļoti daudz un nav novērsuši šīs lietas, tajā skaitā iepriekšējie tieslietu ministri. Kāds no viņiem ir mēģinājis – nesanāca, kāds no viņiem vispār nav mēģinājis. Tas nav rezultējies. KNAB ir labi jāstrādā, tieslietu ministram ir labi jāstrādā, visiem kopā ir jāstrādā. Teiksim, Bula gadījums. Nu, cik var runāt – viens uzvārds šeit skan visos gaiteņos. Tātad tas ir atsevišķs, konkrēts gadījums. Šie gadījumi nav radušies šodien. Viņi ir radušies vairāku gadu laikā. Nu, katru reizi katram par to ir jārūpējas, mēs ejam uz to pusi, tiek strādāts, tīrīta sistēma. Tad arī netiek pieļauts, ka tā ir norma.

Kur jūs redzat, ka pēdējo gadu laikā tā būtu tīrīta? Redzam arvien klajāku rīcību – nejaušību ir tik daudz, ka tas vedina domāt par likumsakarībām.

Labi, jā. Es nevaru katru gadu izsekot, pa desmit gadiem – deviņdesmitajos gados, manuprāt, tas bija tāds izplatītāks gadījums, varēja teju katrā rajona tiesā kaut kas tāds būt, bet faktiski katrs individuāli varēja būt iesaistīts kādā atsevišķā gadījumā. Ir bijuši notiesāti [tiesneši]. Tagad tā sistēma ir sakārtojusies – ir tiesneši, kas gan aiz bijības pret likumu – vieni aiz bijības pret likumu vairāk, citi dēļ savām tikumiskajām īpašībām, bet ievēro pareizus standartus, neiesaistās. Bet tas varētu būt koncentrējies kaut kādās [tiesās] – kas ir zīmīgi, varbūt parādās vieni un tie paši uzvārdi, par kuriem ir disciplinārlietas un aizdomas. Tas liecina, ka ir palikuši atsevišķi kanāli, caur viņiem ļoti uzmanīgi konkrēti sakarnieki strādā – caur kuriem iet kādas lietas.

Tāpēc, lai tas nebūtu, bija ļoti svarīgas izmaiņas, ko mēs ieviesām šogad Tiesu varas likumā, uzliekot lielāku atbildību tiesu priekšsēdētājiem. Tagad ir svarīgi rūpēties, lai tiesu priekšsēdētāji būtu tikumiski un likumu ievērojoši cilvēki. Ja tas tā būs, tad – ministrs jau nevar nostāvēt katrā tiesā uz vietas, bet labs tiesas priekšsēdētājs gan uz vietas visu pārzina, tur tā lieta ir.

Vai jautājumā par tiesu priekšsēdētāju kandidatūrām nav neviens pie jums nācis, sakot, ka nevajag tik krasas pārmaiņas?

Nē, man ir pārmetuši, ka man ir Napoleona komplekss un ko es iedomājos – tiesneši ir neapmierināti.

Kas jums to pārmet?

Nu, tajā pašā sapulcē, kurā mani izslēdza [no partijas].

Par ko tiesneši ir neapmierināti?

Ka es neadekvāti rīkojos. Tiesnešu konferencē Augstākās tiesas priekšsēdētājs savā uzrunā burtiski norādīja, ka viņu neapmierina mans rīkojums par Strences neapstiprināšanu Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas amatā. Tribīnē uzkāpa un atsevišķi paziņoja, ka tā ir iejaukšanas tiesu varas lietās.

Par ko tas liecina, jūsuprāt?

Par to, ka pastāv viedokļu atšķirības. Tajā pašā konferencē pie manis nāca klāt cilvēki un spieda roku par to. Ir dažādas pozīcijas. Es pārstāvu vienu pozīciju, citi – citas.

Vai tas nozīmē, ka Augstākās tiesas vadība nevēlas nekādas pārmaiņas?

Es tikai varu pateikt faktus. Secinājumus lai izdara citi.

Vēl viens no iemesliem, kas pēc jūsu iepriekš teiktā varētu būt par pamatu atkāpšanās prasībai, ir jaunā cietuma būvniecība. Vai aiz tā slēpjas «nacionālās buržuāzijas» pārstāvju intereses?

Pie manis neviens nav nācis. Bet rēķināsimies tā – tas ir lielākais valsts būvniecības projekts, kas šobrīd ir paredzēts un par to ir jābūt supermodram, lai nekas tamlīdzīgs nenotiktu. Tieši tāpēc mums ir diezgan ievilcies līdzšinējais plānošanas posms. Man nav paticis šis. Iekšējās izjūtas man saka – man ļoti nepatīk, kā viņš ir ievilcies. Plašākā griezumā skatoties, es tur redzu problēmas. Šobrīd atkal ir tāda situācija, beidzot esmu savācis viedokļus, dokumentējis un mums ir jāizvēlas, pa kuru ceļu ejam un kā notiek naudas plūsmas. Tur jābūt īpaši uzmanīgiem.

Kāda būs jūsu turpmākā rīcība?

Es turpinu strādāt, nesamazinot ātrumu, kamēr likumiskā veidā neesmu atcelts – vai nu premjers vai Saeima var atcelt.

Kā jums pašam liekas, cik ilgi paliksiet ministra amatā?

Es neminēšu, nezinu. Es koncentrējos uz to, kas ir tagad jādara, pārāk tālu uz priekšu neskatos.