Iecietība burkā

Attieksmei pret citādo ir arī kultūrvēsturiska šķautne

Starp sabiedriskā medija “Latvijas televīzijas” šā rudens jaunumiem piektdienas vakaru raidījums “Aizliegtais paņēmiens” tika īpaši pieteikts kā provocējošs un izaicinošs, bet vienlaikus acis atverošs un audzinošs. Jau pats nosaukums it kā skaidri izsaka tā būtību. Vārdu sakot, sabiedrības ārstēšanas metodes var būt gana skarbas, ja vien kā gaisma tuneļa galā redzams mērķis – sabiedrības “mainīšanās uz augšu”.

Neraugoties uz izteiksmes veida un raidījuma veidošanā izmantoto līdzekļu neierastību, laikam tomēr uzķēros uz raidījuma veidotāju meistarīgi izmestā āķa un vairāk aizdomājos par raidījumā aplūkoto tēmu. Manu uzmanību īpaši piesaistīja otrais “Aizliegtā paņēmiena” izlaidums – 18.oktobra raidījums, kurā tika veikts eksperiments ar sievieti tradicionālā musulmaņu apģērbā jeb burkā un, izmantojot gan slēpto kameru, gan atklātas diskusijas studijā, dziļāk pētīta tēma par iecietību pret citādo un svešo.

Pieļauju, ka diezgan daudzus televīzijas skatītājus varētu mulsināt “Aizliegtā paņēmiena” izaicinošie darba paņēmieni. (Diemžēl pirmo raidījumu par pašvaldību “komandējumiem” neesmu redzējusi, jo LTV mājas lapa neļauj to noskatīties ārpus Latvijas.) Jā, tie nenoliedzami ir neierasti un izaicinoši paņēmieni, tomēr domāju, ka to izmantošana ir pieļaujama un attaisnojama sabiedriskajā medijā, ja vien tiek ļoti rūpīgi pārdomāti visi sīkumi. Kā zināms, tieši sīkumos slēpjas nelabais un viens zirnis laupīja naktsmieru princesei.

Nelabais detaļās

Sabiedriskajam medijam ir uzdevums, nedzenoties pēc peļņas, pētīt, skaidrot un ietekmēt sabiedrībai svarīgas lietas, turklāt nereti to darot arī apsteidzošā veidā. Proti, negaidīt, kad kāds burbulis jau būs sprādzis vai kaitējums nodarīts. No privātajiem medijiem mēs varam cerēt ko tādu sagaidīt, bet nevaram paģērēt, jo galu galā neuzturam tos par nodokļu maksātāju līdzekļiem. Turklāt sabiedriskajam medijam ar tā sazaroto raidījumu struktūru ir iespējas sabiedrībai svarīgas tēmas aplūkot no dažādām šķautnēm un atbilstošā veidā piedāvāt tās visdažādākajām vecuma un interešu grupām.

Tāpēc arī tēmu par mūsu sabiedrības iecietību pret svešo un citādo ir jāsāk apspriest laikus, negaidot kādus nopietnus starpgadījumus, kas mūs pamodinātu pēkšņi un nepatīkami kā auksta ūdens šalts. Taču, lai viens zirnis nepadarītu nelietojamus desmitiem dūnu pēļu, pirms ķerties pie šādas tēmas un tās atklāšanas paņēmieniem, ir izdarāms ļoti rūpīgs priekšdarbs. Liekas, ka šajā reizē tas līdz galam netika izdarīts.

Nākamajā reizē, veicot šādus eksperimentus ar slēpto kameru, tomēr būtu vairāk jāpadomā par kadrā redzamo privātpersonu atpazīstamību. Šoreiz vairākas personas, neraugoties uz seju nerādīšanu, noteikti bija atpazīstamas vismaz viņu tuviniekiem, paziņām un kaimiņiem. Galu galā tās ir labticīgas privātas personas, nevis publiskas amatpersonas, kuru rīcība ir jāvērtē stingrāk.

Manuprāt, nepieļaujama no ētiskā viedokļa ir arī cilvēku speciāla provocēšana uz neiecietību, kā tas bija redzams raidījuma epizodēs lielveikalā un tirgū. Un vēl, veicot eksperimentus, līdzīgi kā sabiedriskās domas aptaujās būtu jācenšas aptvert Latvijas sociālajiem, demogrāfiskajiem un reģionālajiem apstākļiem pēc iespējas atbilstošāku ainu. Lai nesanāk, ka nesamērīgas aizdomas par iecietības trūkumu vai kādu citu netikumu krīt uz vienu vai otru sabiedrības grupu vai apdzīvotu vietu.

Vairāk šķautņu

Taču, kā jau teicu, kopumā raidījuma mestā sēkla ir kritusi auglīgā augsnē, jo, visticamāk, neesmu vienīgā, kas vairāk aizdomājusies par iecietības pret svešzemniekiem tēmu. Tas, ka raidījumā paralēli sagatavotajiem sižetiem risinās diskusija studijā starp pieaicinātiem lietpratējiem, noteikti ir tā stiprā puse un ieguvums.

Taču tieši diskusijas daļa mani uzvedināja uz dziļākām pārdomām par raidījumā skarto tēmu. Diskusijas dalībnieki it kā aptvēra gana līdzsvarotu loku – politiķis, augsta ministrijas amatpersona un eksperte no nevalstiskā sektora. Tomēr, klausoties pašā sarunas saturā, pieķēru sevi pie domas, ka šai konkrētajai iecietības tēmai ir vēl citas šķautnes, nekā tikai politiskā, juridiskā, ekonomiskā un cilvēktiesību. Paliekot tikai pie dažām šķautnēm, diezin vai pamata problēma tiks atrisināta. Pakratot sabiedrībai ar pirkstu un pasakot, kādi jūs tumsoņas, ka nepieņemat citādo, diezin vai vairosies iecietība un sapratne. Drīzāk pat otrādi.

Tas, kā pietrūka šajā raidījumā un vispār diskusijās plašākā mērogā Eiropā vai pasaulē par reliģiju un kultūru saskarsmes jautājumiem, ir tieši kultūrvēsturiskā šķautne. Tā reti kad tiek pieminēta un izrunāta, un no tā arī ceļas diezgan daudz problēmu. Var jau cilvēku uzvedību un attieksmi vērtēt tikai no politiskā, ekonomiskā un juridiskā viedokļa, bet tādā gadījumā aina nebūs pilnīga, jo cilvēka būtību veido arī citas šķautnes.

Iedzimtā iecietība

Piemēra labad minēšu dažus gadījumus no savas dzīves, kas man lika nedaudz citādāk paraudzīties uz kultūru atšķirības un iecietības jautājumu. Kad 2005.gada pavasarī atgriezāmies Latvijā pēc Ņujorkā pavadītiem trīs gadiem, mūsu četrus gadus vecā meita bija praktiski uzaugusi Amerikā, ja neskaita atvaļinājumu reizi gadā Latvijā. Drīz vien pēc ierašanās Latvijā viņa mani pārsteidza ar jautājumu, kur ir visi melnie cilvēki. Ņujorkā viņa bija izaugusi starp ļoti dažādu rasu un tautību pārstāvjiem, bet Rīgā tādu nebija. Tātad viņas uztvere par apkārtējo sabiedrību bija veidojusies uz “daudzkrāsaina” pamata, kamēr Latvijā augušam cilvēkam tas pamats pārsvarā ir balts.

Tāpēc vien jau šie cilvēki automātiski nav rasisti, ja neko citu iepriekš nav redzējuši. Tas ir pieredzes un izglītības jautājums, tam ir vajadzīgs laiks un pacietība.

Vēl viena epizode bija Ņujorkā, kad pašai par pārsteigumu tiku apvainota rasismā. Ejot pa ielu ar bērnu ratiņiem, kāds melnādains vīrietis ielas malā izteica laikam man domātu komplimentu, bet es viņam, kā parasti tādos gadījumos, nepievērsu uzmanību. Tad no viņa atskanēja dusmīga frāze: “Kas jums baltajiem cilvēkiem kaiš, ka neatbildat?” Es, protams, biju pārsteigta par tādu traktējumu, bet neapstājos un nesāku skaidrot, ka, būdama precēta sieviete ar mazu bērnu ratiņos, neatbildu uz vīriešu “komplimentiem” uz ielas, lai kāda arī būtu viņa ādas krāsa. Taču pats gadījums man ir palicis prātā, jo es arī zināmā mērā saprotu viņa “iedzimto” un, iespējams, reāli izjusto aizvainojumu, esot melnādainajam Amerikā.

Kā diplomāta sieva esmu savās gaitās sastapusies arī ar gadījumiem, kad vīrieši no citām valstīm un kultūrām, pasniedz roku manam vīram, bet man roku nesniedz, vien pasveicina ar galvas mājienu. Atzīstos, ka sākumā mazliet samulsu, jo nebiju pieradusi pie tādas šķirošanas, tomēr cienu viņu kultūras atšķirības.

Atbildi uz kopš bērnības neskaidru jautājumu guvu 2000.gada sākumā Stokholmā, kur kā žurnāliste biju ieradusies uz lielu starptautisku pasākumu par holokausta piemiņas tēmu. Foruma programmā bija arī pasākums sinagogā Stokholmas centrā, kur sev par pārsteigumu novēroju, ka visi klātesošie vīrieši, neatkarīgi no viņu izcelsmes un amata (gan valstu vadītāji, gan viņu miesassargi), uz pakauša nēsāja tradicionālās ebreju vīriešu galvassegas. Tad es sapratu, kāpēc latviešiem ir teiciens “ar cepuri pie galda kā ebrejs”, jo ebreji iet gan dievnamā, gan sēž pie galda ar cepuri, kamēr mūsu tautas tradīcija ir vīriešiem noņemt cepuri gan baznīcā, gan pie galda.

Dziļākā būtība

Tā kā ar ebrejiem un citām Latvijas mazākumtautībām līdzās esam dzīvojuši gadsimtiem ilgi, esam jau pieraduši un cienām viņu tradīcijas, vai tā būtu cepures, lakata, bārdas vai garāku svārku nēsāšana. Mēs taču arī labi zinām un ievērojam, ka, ieejot pareizticīgo baznīcā, sievietes galvai jābūt apsegtai, kamēr katoļu baznīcā tas būtu vēlams, bet luterāņu nemaz nav nepieciešams.

Tāpat mēs esam paaudzēs auguši ar mācību, ka godīgam cilvēkam nav ko slēpt, velkot cepures vai lakata malu dziļi pāri acīm. Ne velti mūsu kultūrvēsturiskajā tradīcijā par godīguma mēru tiek uzskatīta “skatīšanās acīs”. Turklāt šādas “mācības” un tradīcijas cilvēki apgūst netieši un ar dzīvesveidu, tāpēc tās varbūt dziļāk kaulos iesēdušās nekā kādas skolā apgūtas gudrības.

Ar to es negribu teikt, ka svešiniekiem ir stingri jāpakļaujas mūsu tradīcijām bez kādām ierunām. Kā jau minēju, Latvijā līdzās sadzīvo daudzas un dažādas tradīcijas. Taču nevajag arī tradicionālā un viendabīgā vidē augušus cilvēkus uzskatīt par neiecietīgiem tāpēc vien, ka, ieraugot kaut ko pilnīgi neredzētu, viņiem mute no brīnumiem paliek vaļā. It sevišķi tad, ja vēl īpaši provocējam šādu situāciju.

Lai paši sevi neieslēgtu iedomātā neiecietības burkā, ir jāpārvar esošās sabiedriskās sarunas robežas un līdzās politiskajiem un juridiskajiem apsvērumiem jāmeklē plašāk un dziļāk. To arī novēlu sabiedriskajam medijam un mūsu sabiedrībai kopumā.

Autore ir neatkarīga žurnāliste